Indras Vilipsones kultūrpieturas nedēļai. Ko ieplānot no 16. februāra līdz 22. februārim?

Katram, protams, savas spilgtas kultūras lappuses, bet es vēlos atzīmēt festivāla "Vīnes klasika" ietvaros izskanējušo Reiņa Zariņa un Zandas Švēdes koncertprogrammu "Šūbertiāde" un vienu  motivējošu un aizraujošu piestātni vēlos arī šeit fiksēt….  Un tā bija "Latvijas Radio 3 Klasika" pārraide "Benefice", kurā mūzikas žurnāliste Signe Lagzdiņa tikās ar Lielās Mūzikas balvas nominantiem kategorijā "Gada jaundarbs"... Par trim kultūrcēlieniem man izvērtās iedvesmojošas, ļoti spēcīgas, izzinošas un ļoti cilvēciskas sarunas ar komponistiem Annu Veismani, Jāni Petraškēviču un Jēkabu Jančevski, man tā izrādījās pietura arī pavisam reāli, jo parasti "Radio Klasiku" baudu, braucot automašīnā garākas distances, tad varu ieklausīties un iedziļināties, un gadījās tā, ka ceļa mērķis jau tika sasniegts, bet es apstājos un turpināju klausīties raidījumu. Paldies Jums visiem, cienījamie Laikabiedri par to, ka esat un radāt! Aicinu noklausīties šeit:

Tālāk neliels pieskāriens vizuālās mākslas aktualitātēm – šoreiz man fokusā Rīgas Laikmetīgās mākslas telpa, kas ir Rīgas pilsētas izstāžu zāle, kuras uzmanības lokā arvien ir laikmetīgās mākslas procesi un parādības. Tā ir vieta dialogam par 21. gadsimta mākslu, satura vieta mūsu vecpilsētā, kas aicina ikdienas steigā piestāt un veidot savu sarunu ar mūsdienu mākslu, ieelpot tās gaisu, un varbūt paraudzīties arī kādās nākotnes skicēs.

Un tā - no 6. februāra Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas Lielajā zālē skatāma Ginta Gabrāna personālizstāde “Algoritmu kopienas”. Izstādi var uzskatīt par mēģinājumu radīt “laikabiedra portretu”, kur spoguļojas tehnoloģiju ietekme uz kultūru, tostarp mākslas radīšanas procesu un sabiedrību kā kopumu. Pētot mākslīgā intelekta algoritmisko ģenēzi un tā izraisītās vērtību maiņas, kas paradās dīvainu hibrīdtēlu veidolā, kuri signalizē par mums vēl nezināmas pasaules ierašanos. “Visi tagad ņemas ar mākslīgo intelektu, bet lai ar to uztaisītu kaut ko savu, kaut ko orģinālu, ir jānojauš, jāparedz zem kā apakšā ir tie dati, kur ir tās lielās grupas. Ir runa par to, ka tu redzi ne tikai to dīvaino skatu, bet tas atklāj kaut kādas dziļākas slēptās struktūras, kas pastāv cilvēku sociumā. Vienlaikus tas tiešām ir par algoritmiem, taču jāatceras, ka bez mākslīgā intelekta un digitālās pasaules, tieši tādi paši algoritmi valda arī cilvēku attiecībās,” stāsta pats izstādes mākslinieks Gints Gabrāns. 

Un tieši tāpat no 6. februāra Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas Mazajā zālē skatāma mākslinieka Andra Brežes personālizstāde “Aploks”. Mākslinieka Andra Brežes rekonstruētais darbs “Aploks” atklās Rīgas Laikmetīgās mākslas telpas izstāžu ciklu “Milži”, kas veltīts hrestomātiskām personībām un notikumiem Latvijas laikmetīgajā mākslā. Pirmo reizi izstādīts Sorosa Mūsdienu mākslas centra II gadskārtējās izstādes “Valsts” ietvaros, šis darbs pēc vairāk nekā trīsdesmit gadiem atgriezīsies izstāžu zālē. “Viens no iemesliem, kālab tapis šis darbs, ir atmiņu vilnis, kas nāk no bērnības. Vasarās mana Cēsu ielas 41. nama pagalmā ieripoja motocikls, kam blakusvāģa vietā atradās liels malkaszāģis. Ar motociklu brauca divi bijušie leģionāri, kuri piepelnījās, zāģējot malku apkārtnes iedzīvotājiem. Piebraukuši tuvāk baļķu grēdai, viņi pārkārtoja motociklu citam uzdevumam, lai, darbinot motoru, tas tagad grieztu zāģi. Zāģim sākot griezties, es brīnījos, kā baļķi pamazām maina ģeometriju,” tā stāsta pats autors. Andris Breže, kurš pārstāv paaudzi, kas satricināja Latvijas mākslas ainu 80. gadu beigās / 90. gados.

Vairāk par izstādēm šeit:

Uz Operu!

Manos atmiņu plauktos nav precīzas informācijas, kad pēdējo reizi skatījos un klausījos divus ļoti spilgtus verisma operdarbus, kurus nereti izrāda vienā vakarā daudzviet pasaulē, tāpēc ar lielu interesi gaidu Latvijas Nacionālajā operā 17. februārī Mārtiņa Ozoliņa muzikālajā vadībā un Aika Karapetjana režijā paredzēto Pjetro Maskanji operas ‘’Zemnieka gods’’ jauniestudējuma pirmizrādi un Rudžero Leonkavallo operas ’’Pajaci’’ iestudējuma atjaunojumu. Uzveduma radošajā komandā strādā arī scenogrāfs un gaismu mākslinieks ir AJ Vaisbārds, kostīmu māksliniece Kristīne Pasternaka, horeogrāfe Liene Grava un videomākslinieks Artis Dzērve.

Stāsta režisors Aiks Karapetjans. “Latvijas Nacionālajā operā Pajaci manā režijā tika uzvests jau 2019. gadā. Uztverot to kā atskaites punktu, šobrīd iestudēju operu "Zemnieka gods", konceptuāli it kā atkāpjoties pagātnē. Pajaci darbība risinās kādā pansionātā 1980. gados, bet "Zemnieka gods" atklāj to, kas ar šiem cilvēkiem noticis viņu jaunības gados. Darbība norisinās pēckara Itālijā. Esmu iedvesmojies no itāļu kino, jo tas kalpo kā laba atslēga, lai skatītājs atpazītu norises laiku un vietu, noticētu varoņiem un pārdzīvotu kopā ar viņiem.’’

Un nobeigumā atkal atgriezīšos vizuālās mākslas lauciņā, jo Čehova teātra mākslas galerija arī turpina sarunu ar sabiedrību laikmetīgās mākslas valodā, 2026. gada 13. februārī Čehova teātra galerijā tika atklāta mākslinieces Kristas Vindbergas Auznieces izstāde “OSCULUM. BASIUM. SUAVIUM.” Izstāde piedāvā skatījumu uz pieskāriena, laika un tuvības nozīmi laikmetīgās mākslas kontekstā.  Piektdienas putenī, kad norisinājās izstādes atklāšana, bij mazs brīdis pārmīt dažus vārdus ar mākslinieci Kristu Vidbergu Auznieci un viņa sacīja:

"Tas darbs lielā mērā par trīs skūpsta intensitātēm, formām, un tas ir par radīšanu un gaidīšanu un satikšanos, gan ar sevi, gan citiem cilvēkiem. Kad es veidoju šo darbu, es sarakstījos ar vienu draugu un viņš jautāja, kas tev top?, jo tieši biju publicējusi "Intagram" kontā, ka vedu šo roku mehānismu uz darbnīcu un tās rokas bija saliktas kastē un viņš jautāja, vai es sūtu Venēra atpakaļ savas rokas? Es atjokoju, ka jā, lai viņa beidzot saņem sevi rokās… Tāpēc man arī Venēra tur ir mazā bildītē klātesoša. Man šķiet tas ir skaisti un notiek tāda īslaicīga domas satikšanās un man tas ir jākomentē tālāk."

Ceru, ka domu un padomu apmaiņa ir notikusi… Vēlu krāšņus iespaidus kultūras telpā!