Pēdējā gaitā izvadīts folklorists Austris Grasis
2026. gada 14. februārī Rīgas krematorijā notika atvadīšanās no viņsaulē aizgājušā folklorista Austra Graša.
FOTO: pēdējā gaitā pavadīts latvietības iedvesmotājs Austris Grasis
7. janvāra rītā visu pasauli, kur vien mīt latvieši, pāršalca sēru vēsts, ka 83 gadu vecumā mūžībā devies izcilais folkloras pētnieks, filologs, pedagogs un sabiedriskais darbinieks Austris Grasis. Šodien, 14. februārī, viņš pavadīts mūžībā.
Par vīra aiziešanu mūžībā viņa "Facebook" profilā pavēstīja Austra Graša sieva, žurnāla "Rīgas Viļņi" galvenā redaktore Ieva Freinberga: “Kāda bija cilvēku mīlestība pret Austri, labi var redzēt šīs sēru ziņas līdzjūtības komentāros. Cik daudz cilvēku viņš iedvesmojis ar savām lekcijām, sarunām, pusnakts diskusijām un dziesmām – Vācijā, Austrālijā, Amerikā un citur pasaulē. Un to pašu viņš darīja arī Latvijā. Te viņš rīkoja Ģendertu vasaras skolu, uz kuru no visas pasaules sabrauca jaunieši, un viņu izcelsme dažkārt tikai daļēji bija latviska. Viņi iedvesmojās no Austra un saprata, ka grib būt latvieši. Austris teica, ka nav nekāda māksla piedzimt angliski runājošā zemē, bet, ja palaimējas piedzimt Latvijā, tad gan tas ir kaut kas... Tagad šie jaunieši paši vada vasaras skolu un lekcijas un viņiem acis mirdz, viņi ir lepni, ka ir latvieši. Austris bija magnēts, vizionārs. Viņš redzēja pāri sētai kopainu un tajā pašā laikā arī dumpinieks, kurš nebaidījās iet pret straumi. Laikā, kad Latvijā bija krievu skolas, viņš teica: “Laidiet mani runāt krievu skolās, un viņi sapratīs, ka ir jābūt latviešu valodai!””
Kopā saveda Meteņi
Austris Grasis dzimis 1942. gadā Rudbāržos, bēgļu gaitas 1944. gadā viņu kopā ar ģimeni aizveda uz Vāciju. Vēlāk dzīve un darbs ritēja arī Zviedrijā un Francijā. Plašāka sabiedrība Latvijā par Austri Grasi uzzināja Atmodas laikā, kad tobrīd ļoti populārajā 1988. gada "Mikrofona aptaujā" viņš kopā ar dēlu Kristapu dziedāja dziesmu "Zeme, zeme" ar smeldzīgajiem vārdiem: “Zeme, zeme, kas tā zeme, ja tev īstas brīves nav. / Brīve, brīve, kas tā brīve, ja tev savas zemes nav.”
2000. gadā Austris Grasis sāka iekārtot savu lauku īpašumu Ģendertos pie Mazsalacas un Latvijā pilnībā atgriezās 2007. gadā. Ar savu otro sievu, tobrīd Latvijas Televīzijas raidījumu vadītāju Ievu Freinbergu, Austris iepazinās intervijas laikā. Gan Austrim, gan Ievai aiz muguras jau bija attiecību pieredze un bērni – Austrim dēls Kristaps un Ievai meita Daina un dēls Ernests.
Ieva sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" spilgti atceras, kā notikusi liktenīgā iepazīšanās: “Austri iepazinu 80. gadu beigās, kad veidoju raidījumu "Gadskārtu raksti". Bija februāra sākums, gatavoju raidījumu par Meteņiem, un folklorists Dainis Stalts ieteica sazināties ar Austri Grasi, jo Latviešu Tautas Augstskolā Abrenē Francijā tiekot ļoti skaisti svinēti Meteņi. Atceros, ka gāju uz Rīgas Centrālo pastu, lai zvanītu Austrim. Man bija viņa Vācijas un Francijas tālruņa numuri. Pie sevis tobrīd domāju, ka franciski noteikti nemācēšu ar Grasi runāt, bet vāciski mācēšu. Piesaku tālsarunu, un Austris Grasis runā ar mani skaidrā latviešu valodā, bez jebkāda akcenta. Nevarēja pat pateikt, ka viņš nebūtu Latvijas latvietis. Klātienē viņu intervēju 1990. gadā, kad Latvijā, Madlienā, notika pirmā pasaules latviešu 3×3 nometne. Austris ir bijis ieviržu vadītājs vairāk nekā simts 3×3 nometnēs visā pasaulē. Tā viņam ir misijas apziņa, ka latvietība jākopj. Un tā ik pa laikam mūsu ceļi krustojās. Bet tā pa īstam mēs satikāmies 2008. gadā 3×3 nometnē Mazsalacā. Tad 2010. gada decembrī salaulājāmies, un 2011. gada 28. maijā bija lieli kāzu godi Ģendertos. Kopš tā laika visu laiku esam dzīvojuši Ģendertos Mazsalacā, tikai laiku pa laikam Rīgā. Kad precējāmies, Austris pats man izkala sudraba kāzu gredzenu, kas joprojām ir uz mana zeltneša.”
Austris par Ievu bija 26 gadus vecāks, taču gadu starpību viņa nav jutusi: “Es neskatījos uz Austra gadiem. Viņš bija magnēts, un man ļoti patika. Viņš mācēja sarunāties, spēlēt ģitāru un dziedāt, nu ko vēl meitenei citu vajag.”
Laimīgs, ka varēja atgriezties brīvā Latvijā
Visu šo gadu garumā uz Ģendertiem brauca ciemiņi, kuri jau tika dēvēti par Ģendertu saimi, no dažādām pasaules malām un tika svinēti latviešu gadskārtu svētki. “Būs tagad jādomā, kā mēs Lieldienas svinēsim, jo pie mums tajās ciemojas ap 40 cilvēku, uz Jāņiem ir pat 200 bijuši,” tā Ieva.
Kad šā gada 18. janvārī Ķīpsalā bija koncerts Mēs nosargājām Latviju, Latvijas Televīzijas žurnāliste Aija Kinca, intervējot Austri, vaicāja, kas viņam bija svarīgi, uz ko viņš atbildēja: “Visu laiku, trimdā dzīvodams, es sapņoju, ka Latvija būs brīva un es atkal varēšu atgriezties!” Sapnis atgriezties Latvijā Grasim tiešām bijis ārkārtīgi būtisks. “Austris teica, ka speciāli neiegādājās īpašumu Vācijā, lai nebūtu tur jāiesakņojas. Ar savām rietumnieciskajām zināšanām viņš sakustināja Latvijas folkloras pasauli. Austrim ļoti sāpēja, kā padomju okupācijas vara nīcināja ārā latviešu valodu un kā mēs paši tam padodamies.”
Viņš ļoti lepojās ar saviem trim mazdēliem, kas dēla Kristapa ģimenē piedzima un uzauga Vācijā, bet runā perfektā latviešu valodā un pusaudžu vecumā pārcēlās uz Latviju un pilnībā iekļāvās skolās. “Kristapa bērni jau vairākus gadus dzīvo Latvijā. Savukārt pats Kristaps, kā es smejos, dzīvo lidmašīnā – viņš strādā gan Latvijā, gan Vācijā. Viņš, tāpat kā tētis Austris, ir misijas cilvēks. Vēl mums ir jārunā ar Kristapu, kā būs tālāk, bet domāju, ka Kristaps ir apņēmības pilns turpināt Ģendertu misiju. Austris jau tikai priecātos, ja mēs tur šūpotos Lieldienās un visu cauru nakti svinētu Jāņus ar sarunām pie ugunskura un pūdeles, un Veļu vakarā viņu pieminētu. Mēs arī vienmēr Vecgada vakarā gājām ķekatās un dancojām ar nāvi, jo tas nozīmē veselību,” tā Ieva.
Pie Dieviņa goda tērpā un dziedādams...
Ieva Freinberga atklāj, ka līdz pēdējam elpas vilcienam Austris bija ideju pilns un pie pilnīgi skaidras apziņas. Viņš vēl slimnīcā Ievai atklājis, ka vēlas pabeigt rakstīt grāmatu par latviešu mitoloģiju, bet viņam strauji pasliktinājās redze, viņš gandrīz vairs neko neredzēja. Par to Austris bija ļoti satriekts, bet tajā pašā laikā cerīgi teica, ka valodnieks Augusts Bīlenšteins arī savus lielākos darbus sarakstīja, akls būdams. Viņš bijis pārliecināts, ka iznāks no slimnīcas, un sievai dienu pirms aiziešanas vēl cerīgi teicis: “Ieva, bet es taču te nevaru gulēt līdz Jāņiem!”
Viņam bija arī aizraušanās dažādās "Facebook" grupās pirkt dažādas grāmatas, jo Ozolmuižas pilī Limbažu novadā ir viņa bibliotēka ar vairāk nekā 30 000 grāmatām. “Es vēl dienu pirms viņa aiziešanas no pakomāta izņēmu viņa pirkto grāmatu. Tas tiešām notika ļoti strauji. Pēc Jaunā gada bijām atbraukuši uz Rīgu. Veselība pasliktinājās beidzamajās divās nedēļās. Kad slimnīcā Austrim vaicāja, kas viņa dzīvē ir visvērtīgākais, viņš teica – grāmatas. Protams, arī mazdēli. Viņš necieta, ka kāds Latviju sauca par neizdevušos valsti, un uzsvēra, ka mums ir tikai viena Latvija. Es esmu ļoti laimīga, ka manā dzīvē bija Austris. Nepilni 20 gadi. Viņš ir ne tikai man daudz devis, bet arī maniem bērniem, kuri ir izgājuši Ģendertu vasaras skolu, iemācījušies latviešu dančus un rotas kalt, dzied latviešu tautas dziesmas,” atklāj Ieva, kurai grūtajā brīdī līdzās ir gan Austra dēls Kristaps, gan arī pašas bērni un draugi.
Austris un Ieva vēl paguvuši slimnīcā viens no otra mīļi atvadīties, kaut gan tobrīd vēl nenojauta, ka tas ir uz mūžu. “Kad precējāmies, mums abiem bija tāds teiciens: “Es turu tavu roku!” Un tad slimnīcā mēs arī turējām viens otra roku,” saka Ieva. Zaudējuma sāpēs viņas balss aizlūst.
Pēdējā gaitā dodoties, Austris mūžības šķirstā tiks guldīts savā goda tērpā – Alsungas tautas tērpā. Viņš tiks apbedīts dzimtas kapos Dobeles novada Bēnes pagastā. “Lai viņa dvēselīte iet dziedādama un pie Dieviņa goda tērpā. Lielos vilcienos mums nav neizrunātu sarunu un nepateiktu vārdu, taču vienmēr jau paliek arī kas nepateikts, par ko vēlāk ir ļoti žēl. Bērēs arī visi pēc iespējas būsim goda tērpā,” saka Ieva Freinberga.
