Ekonomikas izaugsme vai neskarta daba: vai aizliegumu dažādām industrijām Latvijā ir par daudz?
Nav šaubu, ka mums ir nepieciešami abi – gan daba, gan ekonomika –, tomēr lauksaimniecības, mežsaimniecības un citu industriju intereses nereti saduras ar vides, dabas aizsardzības un klimata mērķiem un normatīvo regulējumu. Vai ir iespējams kompromiss?
Ierobežojumi ir atšķirīgi
Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas (ĪADT) Latvijā aizņem 18,64 % valsts teritorijas. “Tas ir, ieskaitot Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātu; tā platība ir apmēram četri procenti. Bet šajā rezervātā stingrāka aizsardzība ir tikai atsevišķās teritorijās, piemēram, Salacas ielejas dabas parkā, dabas liegumā “Ziemeļu purvi”. Ārpus dabas parkiem vai dabas liegumiem saimnieciskās darbības ierobežojumi Ziemeļvidzemes biosfēras rezervātā īpaši neatšķiras no tiem, kādi ir jebkurā citā teritorijā,” stāsta Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode.
Tad vēl 0,77 % valsts teritorijas aizņem mikroliegumi – teritorijas, ko veido, lai nodrošinātu īpaši aizsargājamas sugas vai biotopa aizsardzību ārpus ĪADT. Mikroliegumos saimnieciskā darbība ir aizliegta. ĪADT normatīvais kopums noteic katras teritorijas izveidošanas mērķi, platību un piemērojamo aizsardzības pakāpi, kas var būt atšķirīga, līdz ar to atšķiras arī ierobežojumi.
“Lielākie ierobežojumi ir rezervātos un dabas liegumos. Tomēr var būt arī aizsargājamo teritoriju veids, piemēram, ainavu apvidus, kur ir spēkā noteikumi, kas ierobežo tikai kailcirtes platību vai aizliedz kaut kādas specifiskas darbības bez atļaujas saņemšanas, bet principā būtiski ierobežojumi nepastāv. Atsevišķās teritorijās var būt ierobežojumi zemes sadalīšanai un būvniecībai. Bet mēdz būt gadījumi, kad zemes īpašnieki jebkāda veida apgrūtinājumus saista tikai ar dabas aizsardzību, kaut gan apgrūtinājuma pamatojums ir cits, piemēram, ierobežojums saimnieciskajai darbībai izriet no Aizsargjoslu likuma un ir saistīts ar aizsargjoslām. Krasta kāpu aizsargjosla nav īpaši veidota dabas teritorija, bet Aizsargjoslu likumā tai ir noteikti vairāki mērķi: Samazināt piesārņojuma ietekmi uz Baltijas jūru, saglabāt meža aizsargfunkcijas, novērst eroziju, aizsargāt piekrastes ainavas, nodrošinātu piekrastes dabas resursu saglabāšanu.
Mēdz būt ierobežojumi pašvaldības teritorijas plānojumā, piemēram, noteikti apbūves parametri vai nosacījumi zemes sadalīšanai, ko mēdz pārprast un saistīt ar dabas aizsardzību. Vēl, piemēram, lai saņemtu atbalsta maksājumus no Eiropas Savienības lauksaimniecības fonda, lauksaimniekiem jāievēro buferzonas, kur nedrīkst miglot un veikt kādas citas darbības. Tas izriet no atbalsta maksājumu saņemšanas nosacījumiem un laba vides stāvokļa prasībām, nevis aizsargājamo dabas teritoriju noteikumiem,” skaidro Gita Strode.
Pārpratumi reizēm gadoties arī saistībā ar biotopiem. Kā piemēru Gita Strode min situāciju, kad meža īpašnieki uzskata, ka cirsmu vai malku nepērk biotopu dēļ. “Ja biotops atrodas ārpus aizsargājamās dabas teritorijas, sertificētie uzņēmēji, kuriem ir jāievēro augsti sertifikācijas standarti, var neiepirkt biomasu no bioloģiski daudzveidīgas teritorijas. Tajā pašā laikā, ja īpašnieks vērsīsies Valsts meža dienestā ar lūgumu piešķirt ciršanas apliecinājumu, viņš to saņems un varēs mežu nozāģēt, neraugoties uz to, ka tas ir biotops. Jā, nevarēs pārdot to sertificētam uzņēmējam, bet, kā zinām, tirgū darbojas arī nesertificēti uzņēmēji, kuri var nopirkt šo koksni par zemāku cenu. Būtībā tā ir brīvprātīga shēma, kur pats tirgus regulē dabas vērtību aizsardzību.”
Trūkst pilnvērtīga dialoga
Biedrības “Zemnieku saeima” valdes priekšsēdētājs Juris Lazdiņš atzīst, ka problēmas, ar ko saskaras lauksaimniecības zemju īpašnieki, ir vairākas, piemēram, ilgstošs komunikācijas trūkums. “Informācija lauksaimniekus sasniedz kā regulējums no augšas – šeit būs mikroliegums vai cita veida apgrūtinājums, jums jāievēro šādi noteikumi, un viss. Tā nenotiek kā saruna par to, ka konkrētajā īpašumā ir identificēta situācija, kur nepieciešama dabas vērtību saglabāšana, un tad sekotu diskusija ar zemes vai meža īpašnieku par vispiemērotākajiem pasākumiem šo dabas vērtību saglabāšanai. Jo mūsdienās lauksaimnieki ļoti izvērtē, kur un kā dara, zeme kā resurss ir ļoti dārgs, tāpēc atmaksājas tikai ilgtspējīga ražošana. Tieši tādēļ uzskatu, ka nav samērīgi, ja visas sabiedrības interesēs dažādi ar dabas saudzēšanu saistīti apgrūtinājumi un ierobežojumi jāuzņemas tikai lauku un mežu īpašniekiem, par to bargi samaksājot. Jo jebkurš aizliegums ietekmē saimniecisko darbību, bet kredīti un nodokļi par šo īpašumu jānomaksā, tur nekādas atlaides valsts nedod,” saka Juris Lazdiņš.
Līdzīgās domās ir arī Latvijas Meža īpašnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks. “Kad notika diskusijas par izmaiņām Gaujas Nacionālā parka likumā un individuālajos aizsardzības noteikumos, manuprāt, būtu bijis labi, ja vispirms vaicātu zemes īpašniekiem – kā jūs šeit plānojat saimniekot? Jo gadījumi ir dažādi. Piemēram, ir īpašnieki, kuri ikdienā dzīvo pilsētā un šeit atbrauc tikai nedēļas nogalēs, lai atpūstos, bet ir cilvēki, kuri dzīvo tur uz vietas un nodarbojas ar lauksaimniecību un mežsaimniecību. Tie ir viņu ienākumi, kas ļauj šajās teritorijās dzīvot. Tādēļ ir būtiski noskaidrot viņu viedokli. Līdz šim laba komunikācija šādos gadījumos nav bijusi,” viņš ieskicē piemēru.
Ne visi saņems tik, cik ir nopelnījuši
“Zemnieku saeimas” priekšsēdētājs uzsver – mums trūkst sociālekonomiskā izvērtējuma attiecībā uz to, ko vēlamies sasniegt. Lauksaimnieki bažījas par to, kas notiks ilgtermiņā. “Ir satraucoši, ka šodien uz galda stāv dabas atjaunošanas regula, kas paģēr līdz 2050. gadam atjaunot līdz 90 % no bioloģiskās daudzveidības, bet padziļinātu diskusiju ar zemju īpašniekiem par to, kā tas skars viņu intereses, nav. Jāsaprot, ka bažas ir ne tikai par lauksaimniecībā izmantojamo zemi, bet arī par mežu, kas lauksaimniekiem kalpo kā risku diversifikācijas objekts. Proti, ja vasarā laikapstākļi bijuši nelabvēlīgi, kā rezultātā ieņēmumi no lauksaimnieciskās ražošanas samazinājušies, to varētu kompensēt ar mežsaimniecisko darbību. Bet, ja mežā ir noteikts mikroliegums, zemnieks nevar, piemēram, ziemas periodā veikt saimniecisko darbību, kas ļautu stabilizēt ienākumus. Kopumā tas negatīvi ietekmē lauku apdzīvotību un cilvēku interesi par atrašanos lauku vidē. Zemes vai meža īpašuma iegāde tagad ir kļuvusi par augsta riska ieguldījumu,” saka Juris Lazdiņš. Viņš arī piebilst – sabiedrībai jāapzinās, ka mums resursu ir tik, cik ir: zeme, mežs un ūdens. Šo teritoriju izslēgšana no ekonomiskās aprites tieši ietekmē iekšzemes kopproduktu un to, ko mēs kā valsts varam atļauties, ja samazinās nodokļu apjoms. No nekā nedarīšanas pievienotā vērtība neveidojas!
Arnis Muižnieks uzskata, ka “beidzot ir jāvienojas, cik daudz ir daudz jeb cik mēs varam atļauties”. Viņš norāda, ka meža nozare līdzīgi kā cilvēks, kurš strādā un nopelna naudu ģimenei, ir viena no būtiskākajām eksporta nozarēm, kas ienes naudu Latvijā. Šis resurss ir nozīmīgs arī nodarbinātības kontekstā, īpaši lauku reģionos, jo mežsaimniecība daudzviet ir galvenā ražojošā nozare, bez kuras lauki būtu daudz tukšāki, un sekotu sniega bumbas efekts – tiktu slēgti veikaliņi un skolas. “Manuprāt, īpašniekiem būtu jādod daudz lielāka brīvība pašiem pieņemt lēmumus. Labs piemērs ir Somija. Tur meža īpašniekus iesaista brīvprātīgi. Valsts pasaka – mums vajadzētu šādas aizsargājamās teritorijas, lūdzu, piesakieties. Īpašnieks piesakās, slēdz līgumu ar valsti, valsts skaidri pasaka, ko viņš var un ko nevar darīt un kā to kompensēs. Šādā kārtībā īpašnieki daudz labprātāk iesaistās dabas vērtību apsaimniekošanā,” saka Arnis Muižnieks.
Vēl viena problēma, ar ko saskaras meža īpašnieki, ir netaisnīga kompensāciju sistēma. Arnis Muižnieks min piemēru – ja mežaudzes vērtība ir pat vairāki desmiti tūkstošu eiro, meža īpašniekam ierobežojumu gadījumā piedāvā, augstākais, 190 eiro par hektāru gadā. Un, lai cik skarbi tas skanētu, pastāv iespēja, ka ne visi sava mūža laikā saņems tieši tik, cik viņu mežs ir vērts.
Ietekmē ģeogrāfiskā un vēsturiskā situācija
Raugoties uz kopējo aizsargājamo platību īpatsvaru valsts teritorijā, kur noteikti būtiski saimnieciskās darbības ierobežojumi, var teikt, ka esam zem vidējā rādītāja Eiropas Savienībā, teic Gita Strode. Tad kādēļ situācija Latvijā mēdz būt tik sarežģīta? Speciāliste to skaidro gan ar ģeogrāfiskajām īpatnībām, gan vēsturisko mantojumu. “Valstīs, kur aizsargājamās teritorijas ir iekļautas kalnu reģionos, kur klasiska saimnieciskā darbība tāpat nevar notikt, sabiedrības spiediens ir mazāks. Tāpat citas valstis ir veidojušas daudzas mazas teritorijas tikai vienam augam vai kukainim. Lielākā daļa Latvijas ĪADT noteiktas vairākiem dabas aizsardzības mērķiem – dažādu biotopu un sugu dzīvotņu aizsardzībai, lai vienā vietā nodrošinātu aizsardzību dažādām dabas vērtībām, vienlaikus pēc iespējas skarot mazāku skaitu īpašumu. Latvijas īpatnība ir tā, ka gandrīz visa valsts platība teorētiski ir izmantojama lauksaimniecībai un mežsaimniecībai, tāpēc arī dabas aizsardzības vajadzības vienmēr saskaras ar šīm saimnieciskajām interesēm. Tāpat jāņem vērā, ka Latvijā dabas resursu izmantošana intensificējas, bet vienlaikus ir nepieciešams saglabāt dabas vērtības, tādēļ nozaru iebildumi kļūst skaļāki,” paskaidro Gita Strode.
PROJEKTU ""Klimata kurss" – SIA "Izdevniecība "Rīgas Vilņi"" sabiedrības izpratnes veicināšanas kampaņa par klimatneitralitāti un zaļo enerģiju Latvijā" FINANSIĀLI ATBALSTA EMISIJAS KVOTU IZSOLĪŠANAS INSTRUMENTS.
