Šlāgerzvaigzne Linita Mediņa - par aukstajām peldēm un dzīvi mūzikā
Īpašs balss tembrs, valdzinošs skatuves šarms un harisma – tā īsumā varētu raksturot dziedātāju Linitu Mediņu. Klausoties Linitas izpildītās dziesmas, var sadzirdēt viņu it kā maigu un mierīgu, bet tajā pašā laikā stipru un pašpārliecinātu. Saruna ar viņu - žurnāla “Patiesā Dzīve” jaunajā speciālizlaidumā “Šlāgeržurnāls +kantri”.
Dzirdēju, ka esi aizrāvusies ar aukstuma peldēm.
Vispār esmu ļoti salīga un liela siltummīle, tāpēc pati biju pārsteigta, ka šogad man pēkšņi bija impulss iet aukstā ūdenī. Nebeigt to darīt līdz ar silto laiku, arī lietainās, vēsās dienās. Nešķirot laikapstākļu – saule vai lietus, auksts vai silts. Ieiet aukstā ūdenī prasa drosmi, jāpārkāpj sev pāri, tomēr brīdī, kad iznāc ārā un pa ķermeni izskrien mentola skudriņas, kad aukstums lēnām pārtop siltumā, pārņem gandarījums, kas ir gandrīz neaprakstāms. Reizēm tā sajūta pat šķita par švaku, un tad es gāju atpakaļ ūdenī vēlreiz. Gribēju atdzist vēl vairāk, lai sajūtas būtu spilgtākas, asākas, lai būtu tā, it kā visu ķermeni durstītu sīkas adatiņas.
Kad sāku nodarboties ar aukstumpeldēm, pēc katras peldes man viens nervs sāka īdēt, bet tas mani neatturēja. Diemžēl veselība atkal lika par sevi manīt, un organisms skaidri deva signālu, ka ar tādu strauju hop! viss labi nebūs. Tāpēc es apstājos, bet nākamajā vasarā noteikti turpināšu.
Man ir draudzene, kura saka, ka nevar to iedomāties, viņai vajagot tikai siltu vannu. Es visu mūžu tieši to pašu domāju! Tas man kārtējo reizi liek uzdot jautājumu – no kurienes rodas mūsu domas? Kā es vakar par to nedomāju, bet šodien man ir tāda doma, turklāt tik ļoti nepārvarama? Tāpat bija gan ar manām rozēm, gan svecēm. Tas, ka mūsu domas nerodas mūsu galvā, ir skaidrāks par skaidru jau sen. Ne velti arī lielie domātāji, fiziķi daudzas lietas ir nosapņojuši.
Ar tavām dziesmām ir tāpat?
Absolūti. Dziesmas pie manis atnāk. Liels izaicinājums un interesants piedzīvojums man pagājušajā gadā bija iespēja piedalīties dziesmu radīšanas nometnē, ko organizēja Mārtiņš Kanters. Biju pārliecināta, ka tā nevar, jo dziesma atnāk tad, kad atnāk, un tas ir neprognozējami. Tomēr pieteicos, un tur radās divas brīnišķīgas dziesmas. Tu apsēdies, tev ir dotas trīs stundas, un no telpas tev ir jāiznāk ar dziesmu. Izrādās, ka var arī tā! Un tās nebija dziesmas, kas radītas tikai procesa dēļ, bet tiešām skaistas. Tas man bija atklājums.
Bet es nepavisam neesmu adrenalīna ķērāja vai piedzīvojumu meklētāja. Lai arī runāju par izaicinājumiem, tas nenozīmē, ka nepārtraukti dzenos pēc asām izjūtām. Tāpēc pati par sevi joprojām brīnos.
Mūzikā tev ir bijis kāds liels izaicinājums?
Izaicinājums bija mana solo koncertprogramma. Līdz šim, arī, kad sāku dziedāt, vienmēr to darīju ar kādu kopā, grupā, duetā. Tad nāca izaicinājums – gribu būt viena. Savus soloalbumus ierakstīju viena, un, iespējams, tieši tāpēc, ka ikdienā uz skatuves nebiju viena, ierakstā beidzot varēju pilnībā izpausties.
Visu sarunu ar Linitu Mediņu, lasi žurnāla “Patiesā Dzīve” jaunajā speciālizlaidumā “Šlāgeržurnāls +kantri”, kas no 13. februāra nopērkams labākajās preses tirdzniecības vietās un Zurnali.lv.
