Tādu maizi necep nekur citur! Viesojamies Alejas maizes ceptuvē Rucavsalā
Dienvidkurzemes novada Rucavas pagasts var lepoties ar senām kultūras un etnogrāfijas tradīcijām. Viena no tām ir maizes cepšana, kas izsenis bijusi ne vien ikdienas prasme, bet arī sirdslieta – rūpīgi kopta, no paaudzes paaudzē nodota. Maize šeit vienmēr tikusi uzlūkota kā svēta vērtība, kuras tapšanā nepieciešams ne tikai miltu un ūdens mērs, bet arī pacietība, zināšanas un mīlestība.
“Alejas maizes ceptuves” viesmīlīgā saimniece Gunita Pūre teic, ka reizumis traucas kā vāvere ritenī, bet ir gandarījums, kad no malu malām atnāk labas atsauksmes un pircēji atgriežas.
Vecā krāsns jaunās skaņās
“Tas notika pirms 13 gadiem – man bija smags dzīves posms, jo traģiski mūžībā aizgāja vīrs, manu bērnu tēvs, un es paliku viena. Ko lai daru? Biju mājās dekrētā ar mazuli un atpakaļ iet strādāt veikalā negribēju. Tad mana mamma ieteica: vai nevari cept maizi? Gan jau kaut kā varēs iztikt. Starp citu, mācoties pirmajā klasē, es sacerējumā biju uzrakstījusi, ka vēlos kļūt par maizes cepēju. Grūti bija... Trīs mazi bērni, es viena. Bija vecā krāsns, un ar to arī viss sākās,” stāstu uzsāk Gunita Pūre, piebilstot, ka “Alejas” nav viņas dzimtās mājas. Tās iegādātas kopā ar vīru 1995. gadā. Pēc viņa nāves vajadzēja sākt dzīvi gandrīz no nulles.
“Mums kādreiz guļamistabā bija maizes krāsns, kuru nojaucām, bet materiālu neizmetām. Varbūt vēl noderēs. No manas vecās krāsns, no salasītiem materiāliem šeit tapa maizes krāsns. Var teikt – vecā krāsns jaunās skaņās. Kopā ar mammu Liliju Vītolu sākām cept maizi. Mamma savulaik apmēram reizi mēnesī cepa maizīti. Tieši saldskābo maizi, ar ko arī es sāku savu darbību. Tas notika tieši pirms trīspadsmit gadiem.”
Pirmie klaipiņi
Gunita labi atminas pirmo cepienu: “Bija mazs toverītis, lai mīkla mājās rūgst. Tā kā mīkla īsti pat nerūga, tolaik vēl mīcījām ar rokām. Pirmie maizes kukulīši izdevās, apmēram astoņi klaipiņi. Nebija kā slavenajā teicienā, ka pirmie kucēni jāslīcina – maizīte bija laba, patiešām garšīga. Runājot par pārējām maizes receptēm, pašai vajadzēja visu ko piekombinēt. Jo, piemēram, rudzu maizi, tā teikt, izcīnīju. Tas gan nācās ļoti grūti, jo mammai rudzu maize neizdevās. Rudzu maize arī grūti mīcījās. Man patika Priekules maize, no tās pamācījos veidot ķieģelīti. Galarezultāts bija labs. Tad samīcīju ar rudzu miltiem, un tapa tumšā saldskābā maize.”
Īpašā “pīle” jeb sakasnītis
Kas ir visvieglākais un visgrūtākais maizes cepšanā? “Šis laiks ir grūts, tieši aukstums. Ziemās ir cīniņš ar aukstumu, jo maizītei rūgšanas procesā vajadzīgs siltums. Tas ir sarežģītākais, bet kopumā maizes cepšana man ir kā prieks. Tas man patiešām ir sirds darbs. Senāk es visu ko darīju, pat cālīšus audzēju un tirgoju gaļu. Pārdevējas darbs man ir paticis vienmēr, bet vislabākais tomēr ir darīt kaut ko savu. Maizi bez mīlestības nevar izcept. Katru rudzu maizes kukuli es apglaudu. Malkas krāsns ir ļoti dabiska, piemēram, kaut vai jaukais aromāts cepšanas laikā,” priecājas cepēja.
Šobrīd top 13 maizes veidu – gaišā un tumšā saldskābā, rupjmaize, gaišā ar sēkliņām, tumšā saldskābā ar sēklām, gaišā augļu maize, gaišā burkānu maize, rudzu maize ar burkāniem, kaņepju maize, gaļas maize jeb “pīle”. Runājot par pēdējo, to Gunita pati neesot izdomājusi. “Tā ir Rucavas puses sena tradīcija. To dēvē par sakasnīti. Cepšanas dienā, lai ģimenei būtu ko pašiem likt galdā, palikušajai mīklai pievieno kūpinātu gaļu, sīpolu, visu samaisa, ieliek pannā, pirmo ieliek krāsnī un arī pašu pirmo ņem laukā. Mums ir īpašas formas, lai tauciņi cepšanas gaitā neiztek laukā. Gaļas maizi jeb “pīli”, klāt piedzerot pienu, tai dienā apēdam un ģimene pabarota. Tā es arī šeit sāku cept gaļas maizīti,” paskaidro saimniece, ar smaidu piebilstot, ka to dēvē arī par “pīli”, taču no šī mājputna tur neesot pilnīgi nekā, bet piedevās ir tikai speķītis un sīpols.
Topmodele – saldskābā
Gunita atklāj, ka visvairāk pieprasītā jeb topmodele ir saldskābā maize. Popularitātes ziņā tai seko tumšā saldskābā, bet rudzu maizi pieprasot vismazāk. “Šobrīd klāstu nedomāju papildināt, šķiet, ka viss ir. Cepu arī baltmaizi, kurai recepte nāk no senākiem laikiem, ir arī radziņi, kuri ir labi pieprasīti. Varbūt cepšu griķu maizi, bet ziemā gan ne. Vislielākais maizes pieprasījums ir vasaras sezonā. Mums netālu atrodas Lietuvas robeža, un šurp brauc daudz lietuviešu. Viņi patiešām neskopojas. Kad kaimiņi dodas mājup, pirms tam piepērk pilnas somas ar vietējiem labumiem. Aizved to produkciju, kura nāk no Rucavas puses. Tas katru gadu ir ļoti raksturīgi, bet visizteiktāk tieši vasarās,” ievērojusi uzņēmēja. Viņa pati dodas uz tirdziņiem Liepājā – uz Pētertirgu, Jaunliepājas tirdziņu un Krūmu ielas tirdziņu. “Es dzīvoju uz pastāvīgiem klientiem. Tagad ļoti visam jārēķina līdzi – lai pietiktu un arī maize nepaliktu pāri. Kompliments no pircējiem man vienmēr ir par atvesto karsto maizīti, kura ir nākusi taisnā ceļā no krāsns. Un cilvēki priecājas, ka mājās pārnesuši vēl karstu maizi. Piemēram, ziemas aukstumā. To es cenšos nodrošināt, cik vien spēju. Es pati arī tirgoju savu maizi un būtībā visu laiku jūtos kā vāvere ritenī,” pasmaida Gunita.
Nodokļi, nodokļi...
Līdzīgi kā daudziem mazajiem uzņēmējiem, arī “Alejas maizes ceptuves” saimniecei ir ko teikt par nodokļu politiku: “Es uzskatu, ka maksājumu ir par daudz. Piemēram, man darbinieks jānodrošina ar algu, un es labprāt viņam samaksātu vairāk par darbu, nevis kā tagad, kad liela daļa jāatvelk nodokļos. Arī maksājot pašai par sevi, nodomāju: tik lielas summas! Protams, neviens jaunāks nekļūst, un nodokļus maksāju, domājot par vecumdienām. Tomēr tie ir par lielu mazam lauku uzņēmējam.”
Jāpiebilst, ka mīklu mīcīt ir grūts fizisks darbs, tagad to paveic tehnika, taču jādomā par transportu, kā organizēt procesus, lai varētu aizbraukt uz tirdziņiem. Reizēm no darba ir obligāti jāatslēdzas, un “Aleju” māju saimniece parasti reizi gadā cenšas doties ceļojumā pa Latviju vai aizlidot uz tālākām zemēm.
