Tomāta ceļš jeb Vai vietēji produkti vienmēr ir zaļāki
Tomāts šajā stāstā vairāk ir analoģija, jo tā vietā varētu būt jebkurš dārzenis vai auglis, bet zviedri patiešām ir pētījuši un salīdzinājuši vietējo tomātu audzēšanas laikā radītās oglekļa (CO2) emisijas ar tām, ko aiz sevis atstāj importētie Spānijas tomāti.
Latvijā specifiski pētījumi par to, cik lielu CO2 pēdu atstāj vietējie produkti salīdzinājumā ar importētajiem, līdz šim nav veikti. Kopā ar ekspertiem mēģinājām pašķetināt šo rēbusu – kādi komponenti veido oglekļa pēdu pārtikas produktiem? Šoreiz uzsvaru liekam uz augu izcelsmes produktiem.
CO2 pēdu veido virkne dažādu elementu
Biedrības “Zaļā brīvība” aprēķini par mūsu patēriņa ietekmi uz vidi liecina, ka 70–80 % veido tādas pozīcijas kā mājoklis, pārtika, apģērbs un transports. “Pārtikas ietekme patiesībā ir ļoti liela, kaut arī ikdienā tā nešķiet. Varbūt tādēļ, ka eksistē uzskats – enerģētika un rūpniecība ir tās, kas rada lielāko emisiju daudzumu,” saka vides zinātnieks, biedrības “Zaļā brīvība” valdes loceklis Jānis Brizga.
Var būt vairākas pieejas, kā aprēķināt CO2 pēdu pārtikas produktiem. Tas nav nemaz tik vienkārši, jo jāņem vērā virkne dažādu apstākļu un faktoru: audzēšanas veids, piemēram, procesā ieguldītie resursi; agroķīmija; augu aizsardzības līdzekļi; vieta, kur audzē; pārstrāde; iepakojums; transportēšana līdz patēriņa vietai.
Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes (LBTU) Lauksaimniecības un pārtikas tehnoloģijas fakultātes docente Liene Ozola stāsta, ka Eiropas Komisijas veiktajos pētījumos par ilgtspēju un CO2 pēdu augļiem un dārzeņiem kā būtisku faktoru vērtē garās un īsās piegādes ķēdes. “Aprēķinos iekļauj arī tādus elementus kā iepakojuma materiālus, nepieciešamību pēc produktu dzesēšanas vai saldēšanas transportēšanas laikā. Iepako arī vienkāršus produktus, īpaši tādus, kuriem ir augsts mitruma saturs, jo tiem ir tendence ātri bojāties, piemēram, tomātus, gurķus, ogas, dažādus salātus. Mērķis ir samazināt bojājumu risku pārvadāšanas procesā un atvieglot loģistiku. Jo arī pārtika, kas transportēšanas laikā ir sabojājusies un tiek izmesta atkritumos, atstāj CO2 pēdu. Sava loma ir arī dzesēšanai vai saldēšanai. Pirmkārt, saldēšanas iekārta izdala siltumu un patērē enerģiju. Otrkārt, ja mašīna iestrēgst uz valsts robežas vai saldēšanas iekārta sabojājas, cieš produktu kvalitāte. Diezin vai kāds vēlēsies pirkt nekvalitatīvu produktu,” skaidro Liene Ozola.
Transporta veids svarīgāks par attālumu
Ja domājam par lielāko ietekmi uz klimatu, viens no nozīmīgākajiem aspektiem ir produktu tips un audzēšanas metodes. Jānis Brizga teic, ka ir pierādīts – dzīvnieku izcelsmes produktiem, piemēram, liellopu gaļai, emisijas ir lielākas nekā augu valsts produktiem. Tajā pašā laikā, kā norāda Liene Ozola, jāatceras par tā dēvētajām “slēptajām emisijām” augu valsts produktiem. Tie var būt augsnes bagātinātāji, izmantotā zeme, enerģijas izcelsme, infrastruktūras uzturēšana, speciālas iekārtas, kas tiek izmantotas, un galu galā audzēšanas metode, jo zināms, ka, izmantojot integrēto audzēšanas metodi, CO2 pēda būs lielāka, nekā audzējot bioloģiski.
Nozīmīgi faktori ir arī fosilie enerogoresursi, ko izmanto audzēšanas un ražošanas procesā, un transportēšanas veids. “Sliktākais scenārijs ir tad, ja tirgotājs kļūdījies aprēķinos un piepeši saprot, ka, piemēram, beigušies tomāti, un izvēlas ātrāko, bet klimatam visnedraudzīgāko veidu – aviopārvadājumu,” piebilst Jānis Brizga.
Lūk, neliels salīdzinājums par transporta veidiem (uz 1000 km): lidmašīna – 475–1000 g CO2-eq; auto – 120 g CO2-eq; vilciens – 23 g CO2-eq; kuģis – 5–12 g CO2-eq. Tādējādi var secināt, ka transporta veids ir svarīgāks par attālumu.
“Loģistikā mēs to dēvējam par mēroga efektu. Piemēram, pārvadājot produktus ar vilcienu, kura sastāvā ir daudz vagonu, emisijas, rēķinot uz vienu kilogramu produkta, būs mazākas, nekā veicot lielus attālumus ar mašīnu. To esam redzējuši arī vairākos pētījumos par Latvijas uzņēmumiem. Iepazinušies ar pētījuma rezultātiem, uzņēmēji nereti ir pārsteigti – kādēļ mūsu kartupeļiem ir tik liela CO2 pēda, raugoties tieši no transportēšanas prizmas, ja redzam līdzīgus pētījumus Francijā, kur ietekme ir teju nekāda? Kāda ir atšķirība? Latvijā zemnieki individuāli ar savu transportu ved kartupeļus uz noliktavu, savukārt Francijā ir ļoti labi attīstīta dzelzceļa pārvadājumu infrastruktūra – zemnieks piebrauc pie tuvākās stacijas un iekrauj produktus vilcienā. Atslēgas vārds te ir apjoms. Ja rēķina produktu kopējo apjomu, arī pārbrauciens ar kuģi no Brazīlijas uz Roterdamas ostu patiesībā var atstāt salīdzinoši nelielu ietekmi,” paskaidro Jānis Brizga.
Ieteicams izvēlēties sezonai atbilstošus un veselīgus produktus
Latvijas un Zviedrijas klimatiskie apstākļi ir visai līdzīgi, tādēļ Jānis Brizga spriež, ka otrpus Baltijas jūrai gūtās atziņas varētu attiecināt arī uz situāciju mūsu valstī. Salīdzinot Spānijā un Zviedrijā augušu tomātu, vislielākā loma ir klimatiskajām atšķirībām. “Ja gribam ziemā ēst tomātus, kas gan nav obligāti jādara (bet gribas), jāņem vērā, ka Spānijā ir daudz labvēlīgāki klimatiskie apstākļi nekā Zviedrijā vai Latvijā, kur noteiktu laika periodu nepieciešams apkurināt siltumnīcas. Nākamais jautājums – kādus energoresursus kurināšanā izmanto? Būs atšķirība, ja izmanto biogāzi, kam ir mazāka ietekme uz klimatu, vai, piemēram, ogles vai dabasgāzi. Energoresursi, kas nepieciešami siltumnīcām, parasti atstāj lielāku pēdu par to, ko rada transports, lai atvestu tomātus no Spānijas. Zviedru pētnieki aprēķinājuši, ka no pavasara līdz rudenim iegādāties vietējo produktu ir izdevīgāka un klimatam draudzīgāka izvēle, savukārt ziemas mēnešos labāk importēt,” saka pētnieks.
Lai mazinātu pārtikas produktu radīto ietekmi uz vidi, nepietiek tikai izvēlēties vietējos produktus – vēl svarīgāk ir izvēlēties sezonālu pārtiku. Tāpat ieteicams priekšroku dot bioloģiski audzētai pārtikai, bet te ir viens nosacījums. Liena Ozola atgādina, ka labums būs tad, ja bioloģiskie produkti ir audzēti uz vietas vai salīdzinoši netālu un ir iespējams nodrošināt maksimāli efektīvu piegādes ķēdi. Pretējā gadījumā, lai cik bioloģisks arī būtu pats produkts, tā piegādāšana var izrādīties emisijām pārlieku bagāta.
“Tas, ko var darīt ikviens no mums – piedomāt pie ikdienas ēdienkartes. Piemēram, izvēlēties labākas kvalitātes gaļu un ēst to retāk nekā sliktākas kvalitātes produktu, bet bieži, kā arī palielināt augu izcelsmes produktu apjomu uzturā. Tā veidosies gan veselībai, gan klimatam draudzīgāks balanss,” iesaka LBTU docente Liene Ozola.
Ko vēl varam darīt, lai mazinātu CO2 pēdu? Agroresursu un ekonomikas institūta Bioekonomikas nodaļas ekonomiste un pētniece Ieva Leimane iesaka pievērst uzmanību arī produktu iepakojumam. Labi, ja pircējiem būtu plašākas iespējas izvēlēties produktus pārstrādājamā iepakojumā vai bez iepakojuma. Savukārt apdomīga iepirkšanās un pirkumu plānošana ir veids, kā var samazināt resursu izšķērdēšanu, atkritumu apjomu un ar tiem saistītās emisijas.
PROJEKTU ""Klimata kurss" – SIA "Izdevniecība "Rīgas Vilņi"" sabiedrības izpratnes veicināšanas kampaņa par klimatneitralitāti un zaļo enerģiju Latvijā" FINANSIĀLI ATBALSTA EMISIJAS KVOTU IZSOLĪŠANAS INSTRUMENTS.
