Pirmizrādi piedzīvos Dzidras Smiltēnas jaunā dokumentālā filma "No ligzdas izmestie"

Veidojot filmu, režisore braukusi uz dažādiem Latvijas novadiem, satikusi šos liktens pabērnus un lūgusi viņus dalīties savās visslēptākajās un sāpīgākajās atskārsmēs. Rīgā Ģimenes mājā savu pārdzīvojumu atklāj audžuģimeņu veidošanas atbalstītāja Ārija Martukāne, Zantes krīzes centrā satikta, vīra sista un mocīta, sieviete ar sešiem bērniem, no kuriem mazākais ir vēl zīdainis, Lauberē bērnu namā uzklausīta atmiņa par dzērumā mirušu pusaudzi un to, cik vienaldzīgi notiekošajā noraugās mūsdienu sabiedrība, meitene no Pierīgas atklāj, kāpēc aizgājusi no mājām un nekad vairs nav tur atgriezusies, Grašu bērnu fonda ciematā ieraudzīti dzīvu vecāku pamesti " bāreņi", Iļģuciema cietumā uzrunātas divas sievietes, kas nogalinājušas savus bērnus.

Viens no šiem likteņstāstiem ir arī par pašu filmas autori Dzidru Smiltēnu. Pēc ilgām šaubām un pārdomām, viņa izšķīrusies atklāt filmā sevis pašas pārdzīvoto. Viņai bija tikai trīs un brālītim pusotrs gads, kad nomira mamma. Tēvs no pārdzīvojumiem sācis dzert, par bērniem nerūpēties, pamest pie svešiem cilvēkiem un ar laiku ienīstot, nežēlīgi sitis par ikvienu mazāko palaidnību.

Kaut arī pagājuši vairāk kā sešdesmit gadi, šie pārdzīvojumi nav izgaisuši no atmiņas. Tie joprojām ir klātesamībā un atgādina par notikušo ik dienu.

"Es ilgi domāju, vai man cilvēkiem stāstīt šo traģisko dzīvesstāstu, kas tik personiski pieder man un manam brālim. Taču katru dienu, lasot medijos, ka joprojām vecāki pamet savus bērnus, tur badā un netīrībā, sit, izvaro un pazemo, man šķita, ka sabiedrība ir jāuzrunā. Lai roka pirms sist, apstājas pusceļā, lai glāzīte netiek izdzerta un bērns var uzaugt mīlošu vecāku ģimenē. Cilvēkus ir grūti pārliecināt ar teorētiskām atziņām un statistiskiem datiem. Man liekas, ka to var panākt tikai ar patiesā pārdzīvojumā, no dvēseles dziļumiem nākušiem vārdiem. Tāpēc izšķīros par šo atklātības mirkli",

.

Latvijā ir vairāk kā 7 000 vecāku pamestu un mocītu mazu cilvēkbērnu. Liela daļa no viņiem aug vēl no padomju gadiem mantotajos bērnunamos. Tur tiek ievietoti arī pavisam mazi zīdainīši. Mēs lieliski zinām, ka cilvēks nevar augt barā, kur tu nevienam neesi piederīgs.Tad kāpēc viņi nedzīvo ģimenē? Ja ne savējā, tad audžuģimenē, pie adoptētāja vai aizbildņa? Latvijai kā nelielai tautai svarīgs ir ikviens cilvēks, kas audzis normālos apstākļos, ieguvis izglītību, nav garīgi sakropļots un vēlāk pats kļuvis par bērnus mīlošu tēvu vai māti.

Šajā kontekstā satraucošs ir fakts, ka ar vieglu roku piešķiram bērnus ārzemju adoptētājiem. Desmit gados uz ārvalstīm adopcijā esam atdevuši 5000 savus pilsoņus. Vairāk kā tūkstoti uz ASV. Būtībā viņus pilnībā zaudējot, jo pēc adopcijas divu gadu kontaktiem, par viņiem nevienā institūcijā vairs nekas nav zināms. Vai tiešām mūsu vidū nav cilvēku, kas būtu gatavi pasniegt roku kādam mazam ķiparam, lai palīdzētu uzaugt lielam?

Filma nevar sniegt gatavas atbildes uz sabiedrībā samilzušajām problēmām, taču tā var emocionāli cilvēku uzrunāt un likt ikvienam sevī pašā meklēt atbildes un domāt, kā es varu mainīt pasauli uz labu.

Saprast,kas pamudina cilvēku ļaunībām pret savu vistuvāko būtni uz pasaules - mazo bērnu ? Kāda atbildība attieksmes maiņā ir sabiedrībai kopumā, atbildīgajām institūcijām, valsts amatpersonām? Kā jūtas bērns šajā cietsirdīgajā, zemiskajā un postošajā pasaulē? Kāds izaugs šis sistais un mocītais jaunais cilvēks un vai neatkārtos vecāku kļūdas?

Skatīsimies filmu un meklēsim atbildes uz šiem un daudziem citiem mūsdienās aktuāliem jautājumiem.