"Dvēseļu puteņa" zvaigzne Oto Brantevics: "Jaunībā drīkst kļūdīties, lai pēc tam pārdomātu un ietu īsto dzīves ceļu"

Esmu vairākkārt aizdomājies par jauniešu dzīves ceļu, tostarp savu attīstību no laika, kad sāku filmēties Dvēseļu putenī, līdz šodienai. Bērnībā mani interesēja kinomāksla, es vēlējos kļūt par aktieri, bet 15 gadu vecumā – tik man bija, kad sāku filmēties – jau vairāk saistīja vēsture. Uz filmas aktieru atlasi devos, ne uz ko necerot, bet tiku līdz galvenajai lomai.

Tajā dzīves posmā biju diezgan apmulsis par pasauli. Laikam jau tas ir normāli, ka cilvēkam jebkura jauna pieredze var radīt nedaudz dīvainas, neziņas pilnas izjūtas. To atskārtu arī tad, kad kopā ar vecākiem un vecmammu braucām uz Rīgu. Man kā lauku puikam, kuram Kuldīga bija lielākā pilsēta, ko pa īstam līdz tam biju redzējis, Rīga šķita kaut kas ļoti liels. Tādos apmulsuma brīžos ir labi, ja tev ir atbalsts. Man ļoti palīdzēja ģimene, turklāt tieši ikdienišķās, it kā mazās lietās, kas tobrīd nozīmēja ārkārtīgi daudz. Piemēram, pēc grūtām filmēšanās epizodēm man ļāva atpūsties, sakopot domas, nebija uzreiz jāskrien lauku darbos vai pat nākamajā dienā jāiet uz skolu.

Vēl man palīdzēja kolēģi filmēšanas laukumā. No viņiem saņēmu cilvēcīgu atvērtību un sapratni, neraugoties uz to, ka dzīves pieredzē, interesēs un profesionālajā līmenī krietni atšķīros no viņiem. Tāpat bija sarunas, arī smieklīgi brīži, varējām dalīties savās izjūtās un viedokļos. Kolēģi mani pieņēma kā vienu no savējiem, nevis tikai kā skolnieku, kurš jāapmāca. Visbeidzot, man palīdzēja arī patriotisms. Domas par vecmammas vectēvu, kurš bija strēlnieks, un manu vecvectēvu, kurš bija leģionārs. Tas arī mani dzina uz priekšu un motivēja.

Tas Oto, kurš filmējās Tīklā. TTT leģendas dzimšana, jau ir krietni atšķirīgs. Esmu atvērtāks, man ir vieglāk komunicēt, sākt sarunu. Arī dzīve Rīgā šajā ziņā ir nākusi par labu.

Zinu, eksistē viedoklis, ka, pabeidzot vidusskolu, jaunietim uzreiz ir jāiestājas universitātē un jau ļoti agrā vecumā jāizvēlas turpmākais dzīves ceļš. Agrāk tam piekritu, jo laiks mums katram ir ļoti vērtīga lieta, tomēr tagad domāju, ka šis uzskats ir novecojis. Lai arī likuma izpratnē 18 gadu vecumā tu esi pilngadīgs, patiesībā jau mentāli vēl īsti neesi nobriedis. Šajā vecumā, manuprāt, ir okei kļūdīties, pārdomāt savas izvēles, izdarīt arī kādu nepareizu. Aprunāties pašam ar sevi – vai tas, ko izlēmi mācīties, tiešām ir tas, ko tu gribi? Teorijā gribi, bet realitātē izrādās, ka tas nav tavs.

Domāju, ir jāļauj jauniešiem riskēt. Tikai tā viņi iemācīsies vairāk sev uzticēties. Laiku nevajag izšķiest, piemēram, tikai sēžot telefonā un sociālajos tīklos. Tomēr nebūs arī nekas slikts, ja uzreiz pēc vidusskolas absolvēšanas jaunietis paņems gadu brīvu un šo laiku izmantos, lai, piemēram, iegūtu autovadītāja apliecību, nedaudz atpūstos un kārtīgi pārdomātu, par ko nākotnē grib kļūt. Tad mācies, strādā un attīsties!

Es tagad studēju jurisprudenci, bet nevaru pavisam droši apgalvot, ka ar to tiešām saistīšu savu nākotni. Domāju, ko darīšu pēc studijām. Labi, ka man ir vēl pusotrs vai divi gadi laika, lai tiešām izlemtu, pa kādu ceļu iesoļot pieaugušo dzīvē.