Kā sadzīvot ar lāčiem? Pētnieku ieteikumi Latvijas iedzīvotājiem
Latvijā katru gadu pieaug brūno lāču populācija un aizvadītā gada statistika liecina, ka mūsu valstī mīt jau ap 150 sugas īpatņu. Tomēr kā sēņotājiem, ogotājiem un dabas mīļiem sadzīvot ar šo aizsargājamo dzīvnieku?
Lai par to runātu un rastu atbildes, Vidzemes plānošanas reģions 19. septembrī Kārķos organizēja tikšanos, kurā iedzīvotāji satikās ar ekspertiem no Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP), Latvijas Valsts mežzinātnes institūta "Silava" un Igaunijas Vides pārvaldes.
Pirms domāt, kā rīkoties, ja sastapšanās ar lāci notiek, eksperti mudināja darīt visu, lai no tās izvairītos. Dodoties mežā, jāpaliek uz takām un ceļiem, jāuztur neliels troksnis, lai ķepainis cilvēku pamanītu un pats izvēlētos attālināties.
"Lielākoties lācis pats izvēlas no cilvēka attālināties – viņam ir laba oža un dzirde, un viņš mūs pamana pirmais," skaidroja DAP pārstāve Karīna Lazdāne. Riskus līdzāspastāvēšanai rada cilvēku apzināta rīcība, kas pieradina lāci pie cilvēka klātbūtnes.
Kļūdas, no kurām jāizvairās
Visbīstamākā kļūda ir dzīvnieka piebarošana. Īpaši aktuāli tas ir šobrīd, kad, piemēram, mednieki barotavās turpina atstāt barību mežacūkām, lai gan to skaits samazinājies un barība paliek neapēsta, vai gadījumos, kad cilvēki apzināti atstāj medu un citus kārumus, lai pievilinātu lāci. Tikpat svarīgi ir neatstāt dabā ēdiena pārpalikumus cilvēku iecienītos maršrutos. Šādās situācijās ķepainis var sākt uztvert cilvēku kā barības piegādātāju un kļūt neatlaidīgs.
Lāci var pievilināt arī komposta kaudzes piemājas teritorijās. "Lācis ir spēcīgs dzīvnieks ar labu atmiņu — ja viņš pierod pie viegli pieejamas barības, to mainīt ir ļoti grūti," atgādināja LVMI "Silava" pētnieks Jānis Ozoliņš. Viņš arī uzsvēra, ka, pretēji izplatītajam priekšstatiem par dzīvnieka ēdienkarti, lāča uzturs pārsvarā sastāv no augu valsts produktiem — ogām, riekstiem un dzinumiem. Gaļa veido tikai nelielu daļu – galvenokārt maita, mazliet sevis izvēlēts medījums, kā arī kukaiņi, to kūniņas un kāpuri.
Tomēr zināms, ka lācis kā īpašu kārumu mēdz izvēlēties medu. Tādēļ svarīgi, lai biškopji laikus ieviestu preventīvos pasākumus un padarītu dravas drošas, lai saldais našķis nebūtu viegli pieejams. Tāpat aizsardzība nepieciešama arī mājlopiem. Kā vienā, tā otrā situācijā - elektriskie nožogojumi, sargsuņi un dažādi skaņas un spīdoši atbaidītāji palīdz samazināt lāča apciemojuma risku.
Par lāča nodarītiem postījumiem iespējams saņemt kompensāciju
Eksperti atgādina, ka par katru lāča postījumu nekavējoties jāziņo Dabas aizsardzības pārvaldei. Šajos gadījumos, ja saimniecībā ir ieviests vismaz viens aizsardzības pasākums, zemes īpašniekiem ir iespēja saņemt kompensācijas par nodarītajiem zaudējumiem. 2022. gadā izmaksāti vairāk nekā 13 000 eiro, bet 2024. gadā teju 8 000 eiro.
Tas apliecina, ka problēma pastāv, bet vienlaikus arī to, ka ar praktisku rīcību iespējams mazināt riskus un nodrošināt līdzāspastāvēšanu. Jāuzsver, ka šādi ziņojumi papildina to informāciju, ko sniedz lāču monitorings. To veic LVMI "Silava", un tas ļauj zinātniekiem iegūt ne tikai pilnīgāku priekšstatu par populāciju Latvijā – tās skaitu, izplatību, dzimumu un vecuma struktūru, pārvietošanās ceļiem u.c., bet arī saprast populācijas attīstību un nepieciešamības gadījumā pielāgot pamatotus lēmumus par pārvaldību.
Eksperti uzsvēra, ka lāča vizuālais izskats var būt maldinošs. Viens un tas pats dzīvnieks dažādos gadalaikos izskatās atšķirīgi — pavasarī kalsns, bet rudenī labi barojies ziemai, tādēļ fiksējot klātbūtni medību kamerās tas var atgādināt vairākus dažādus indivīdus. Cilvēkiem iespējams maldīties arī pēdu nospiedumu atpazīšanā, jo, pieauguša āpša pēda ir līdzīga maza vai jauna lāča pēdai un ir viegli sajaucamas. Tādēļ ir svarīgs zinātniskais monitorings, kas ļauj objektīvi novērtēt populācijas stāvokli.
Igaunijā aina ir pavisam citāda, nekā Latvijā...
Tomēr jāatgādina, ka iedzīvotāju novērojumi — fotogrāfijas, pēdu fiksācijas vai citi pierādījumi— ir nozīmīgs papildinājums, kas palīdz pētniekiem iegūt precīzākus un pilnīgākus datus par lāču klātbūtni. "Mūsu [lāču] populācija vēl ir salīdzinoši jauna, un tajā pārsvarā sastopami tēviņi," atgādināja LVMI "Silava" pētniece Guna Bagrade.
Savukārt kaimiņos Igaunijā aina ir pavisam citāda. Tur lāču populācija pēdējo divdesmit gadu laikā ir gandrīz dubultojusies – no aptuveni 500 līdz gandrīz 1 000 indivīdiem. 2024. gadā reģistrēti 112 lāču ģimeņu ar mazuļiem, kas ir augstākais rādītājs valsts vēsturē. Tik liela populācija nozīmē arī biežākus izaicinājumus saimniecībām – bojātas dravas un skābbarības ruļļi, kā arī uzbrukumi mājlopiem, par ko valsts izmaksā kompensācijas.
Atšķirībā no Latvijas, kur 2024. gadā lāču skaita vērtējums bija ap 150 indivīdiem, Igaunijā populācija ir vairāk nekā sešas reizes lielāka. Tur šobrīd tiek īstenotas regulētas lāču medības, par kuru nepieciešamību un pieļaujamību sabiedrībā joprojām notiek diskusijas. "Lāču skaita pieaugums Igaunijā ir veiksmes stāsts dabas aizsardzības kontekstā, taču tas nozīmē arī lielāku atbildību – kā sabalansēt cilvēku un dzīvnieku intereses," uzsvēra Igaunijas Vides pārvaldes pārstāvis Tanels Tirna (Tanel Türna).
Latvijā lāču medības nav atļautas. Taču DAP prezentācijā tika uzsvērts – pastāv īpaši izņēmuma gadījumi, kad tiek lemts par konkrēta indivīda likvidēšanu. Tas attiecas uz situācijām, kad dzīvnieks rada nopietnu un atkārtotu apdraudējumu cilvēku drošībai vai īpašumam, piemēram, regulāri bojā dravas vai uzbrūk mājlopiem, un preventīvie pasākumi nespēj novērst problēmu. Šādos gadījumos lēmums tiek pieņemts ļoti rūpīgi izvērtējot situāciju, un tas vienmēr ir pēdējais līdzeklis, lai aizsargātu cilvēkus, vienlaikus saglabājot populācijas dzīvotspēju.
