Latvijas luterāņu bīskapu svētās varas atribūti - zižļi. Cik tādu bijis un kas ar tiem lepojies? FOTO

Žurnāls “Kas Jauns” skaidrojis, ko nozīmē šis zizlis un cik latviešiem pēc Latvijas valsts nodibināšanas ir bijis gods to nēsāt.

Arhibīskapa zizlis kā Baznīcas virsgana simbols parādījās jau agrīnajā kristietībā – ap 4.-5. gadsimtu, kad to liturģijā (dievkalpojumos) sāka lietot Baznīcu augstākie vadītāji. Tā simboliskā nozīme saistās ar gana nūju, jo arhibīskapu kristieši dēvē par “virsganu”, tas ir – ticīgo vadītāju jeb ganu. Atsauce uz to rodama Jāņa evaņģēlija 10. nodaļā, kur citēts pats Jēzus Kristus: “Es esmu labais gans”. Tas nozīmē, ka turpmākie Baznīcu vadītāji – Jēzus Kristus darba turpinātāji - ir uztverami kā “labie gani”, kuru piederību “ganu tautai” simbolizē zizlis ar liektu galu, līdzīgi kā gana nūjai, ko izmantoja avis vadot vai sargājot.

Aitu gana “štoks”

15 gadsimtu laikā arhibīskapa zizlis ir kļuvis par neatņemamu bīskapa regāliju līdzās mitrai (cepurei) un gredzenam. Ne visas Baznīcas savu vadītāju “aplaimo” ar zižļiem, bet latviešu luterāņu Baznīcās tā ir tradicionāla regālija, it sevišķi Skandināvijā un Baltijas valstīs, kur luteriskās Baznīcas pēc Reformācijas saglabāja to, pārņemot katoļu tradīciju. Vēl Latvijā šo “gana nūju” bez katoļiem izmanto pareizticīgajā Baznīcā.

Liektā varas zīmes galotne simbolizē gana zizli, ar kuru bīskaps vada draudzi kā Dieva ganāmpulku. Zizlis atgādina, ka bīskapam jārūpējas par ticīgajiem, jāpasargā no maldiem, reizēm arī jākoriģē. Zizlis tiek nodots konsekrācijas ceremonijā jaunajam bīskapam/arhibīskapam kā amata zīme, līdzīgi kā kronis karalim.

Daudzās latviešu luterāņu “gana nūjas” 

Latvijā šī varas nodošanas ceremonija vēsturiski ir mainījusies, jo mūsdienās pastāv divas Latvijas luteriskās Baznīcas, kuras no vienas kopējas “draudzes” izveidojās pēc Otrā pasaules kara – viena Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca (LELB), kas kalpoja gan padomju okupācijas laikā, gan arī pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, bet otra – Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca Pasaulē (LELBP, agrāk dēvēta par “trimdas Baznīcu”), kas kalpoja “brīvās pasaules” latviešiem Rietumeiropā, Amerikā un  Austrālijā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas gan abas Baznīcas izgāja “ārpus rāmjiem”: trimdinieki tēvzemē nodibināja savas draudzes, bet LELB devās līdzi sava ganāmpulka avīm, kuras meklēja labāku dzīvi Rietumos, piemēram, uz Īriju.

Lai arī pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados radās doma par abu Baznīcu apvienošanos, šī ideja nerealizējās. Baznīca Latvijā palika pie savām “konservatīvajām ģimenes vērtībām” un neordinēja sievietes, bet trimdinieki bija daudz liberālāki, pat tik tālu ka viņi arhibīskapa zizli uzticēja dāmai - Amerikas latvietei Laumai Zušēvicai.

Līdz ar to arī Latvijā luterāņu arhibīskapiem ir vairāki zižļi. Varam strīdēties, kurš tad ir īstās svētības nesējs. Tomēr jāatceras, ka ne jau ar kaut kādu nūju tiek dota svētība, tā patiesībā ir tikai simboliska regālija. Jo, piemēram, laicīgajā pasaulē ne jau valsts virzību nosaka karaļa kroņa briljantu daudzums, bet gan tas, ko domā galva, kas ir zem šā kroņa. Tāpat arī arhibīskaps var izvēlēties vai ar savu “gana nūju” kādam sadot pa muguru, vai arī to pasniegt kādam purvā grimstošajam, lai viņš pie tā pieturoties izlīstu no slīkšņas.

Latviešu luterāņu bīskapiem un arhibīskapiem pēdējo simts gadu laikā ir bijuši vismaz seši dažādi zižļi – gan vēsturiskais pirmā LELB bīskapa Kārļa Irbes, gan padomju okupācijas laikā darinātie, gan Jānim Vanagam un LELB diecēžu bīskapiem “uzražotie” jau pēc valstiskās neatkarības atgūšanas.

Vēsturiskais jeb vecākais zizlis

Pāris gadus pēc Latvijas valsts nodibināšanas arī tika izveidota LELB un izvēlēts tās vadītājs – Kārlis Irbe, kurš šajā amatā sabija no 1922. līdz 1931. gadam, kuram tad arī tika izgatavots īpašs zizlis. Pēc viņa atkāpšanās zizlis palika Baznīcas īpašumā un tika nodots nākamajam arhibīskapam Teodoram Grīnbergam. Otrā pasaules kara beigās Teodors Grīnbergs devās bēgļu gaitās un zizlis aizceļoja viņam līdzi. Šis zizlis palika ārzemēs vairāk nekā 80 gadus un nu tas atgriezies Latvijā, jo par jauno LELBP arhibīskapu pērn tika ievēlēts Kārlis Žols, kurš rezidē Ogrē.

Padomju laika zižļi

Publiskajos avotos nevar atrast informāciju, kas tad īsti ir izgatavojis un dizainējis Latvijas luterāņu arhibīskapu zižļus, bet ar ļoti lielu ticamību var pieņemt, ka tie izgatavoti pēc Skandināvijas valstu Baznīcu vadītāju regāliju piemēriem, jo jau no pašiem LELB pirmsākumiem tai bija īpaši draudzīgas attiecības ar skandināviem, sevišķi Zviedrijas Baznīcu, kuras vadītāji tad arī piedalījās LELB arhibīskapu konsekrācijā. Ir vairākas fotogrāfijas, kurās redzami LELB vadītāji ar arhibīskapa zizli rokās. Padomju laikā bijuši vismaz divi arhibīskapa zižļi. Piemēram, Gutavam Tursam rokā ir viena veida zizlis, bet viņa pēctecim Jānim Matulim gluži savādāks. Vēstures grāmatās par padomju okupācijas laiku Baznīcā rakstīts: 

“Latvijā palikusī LELB nonāca zem PSRS reliģijas ierobežojumiem – tika slēgtas draudzes, baznīca tika cieši uzraudzīta. Tā laika arhibīskapiem nebija pieejams vēsturiskais zizlis, jo tas bija trimdā pie Teodora Grīnberga pēctečiem. Pastāv avoti, kas norāda, ka padomju laikā tika lietots jaunizgatavots vienkāršāks zizlis, taču tas nebija identisks Kārļa Irbes zizlim un bija vairāk simbolisks rituālu priekšmets nekā oficiāla tradīcijas turpināšana. Zizlis kā varas un nepārtrauktības zīme padomju laikā bija ļoti problemātisks – jebkāda pārāk “svinīga” baznīcas simbolika tika uztverta ar aizdomām no režīma puses. Tāpēc LELB padomju laikā vairāk uzturēja garīgo amata pēctecību, nevis akcentēja ārējos simbolus.”

Jāņa Vanaga zizlis

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, kad LELB virsgana amatā 1993. gadā stājās Jānis Vanags, viņam konsekrācijas dievkalpojumā tika pasniegts jaunizgatavots zizlis, kas kalpoja viņam līdz pat aiziešanai pensijā pagājušajā nedēļā. Viņš šo simbolisko amata rīku turēja savās rokās 32 gadus un to atstāja uz Rīgas Doma altāra, lai to paņemtu Rinalds Grants.

Latviešu arhibīskapi ar zizli rokās

Kopš Latvijas valsts nodibināšanas abu latviešu luterāņu Baznīcu vadībā ir bijuši/bija 18 virsgani, kuri kalpojuši vai turpina kalpot ar zizli rokās (neskaitot Rinaldu Grantu). Viņu pulkam var pieskaitīt arī trimdas tautieti Jānu Jērumu-Grīnbergu, kura 2008. gadā ievēlēja par Lielbritānijas luterāņu baznīcas bīskapi, viņai kļūstot par pirmo bīskapi sievieti Anglijas vēsturē, kura gan nav saņēmusi “latvisko zizli”. Pašreiz viņa ir pārcēlusies uz Latviju un kalpo Vīķos (Staiceles pagastā). Tā kā Rinalds Grants pēc skaita ir 20. latviešu luterāņu virsgans ar simbolisko “gana regāliju”. Lūk, viņu uzskaitījums:

Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas (LELB) arhibīskapi:
* Bīskaps Kārlis Irbe (1922-1931). Vēlākie Baznīcu vadītāji jau nesa titulu “arhibīskaps".
* Teodors Grīnbergs (1932—1962, Otrā pasaules kara beigās devās bēgļu gaitās un pārņēma tā dēvētas trimdas Baznīcas vadību).
* Gustavs Turss (1948—1968).
* Pēteris Kleperis (1968).
* Alberts Freijs (1968).
* Jānis Matulis (1969—1983).
* Ēriks Mesters (1986—1989).
* Kārlis Gailītis (1989—1992).
* Jānis Vanags (1993—2025).
* Rinalds Grants (kopš 2025).

LELB diecēžu bīskapi:
* Liepājas: Pāvils Brūvers (2007-2016); Hanss Martins Jensons (kopš 2007, pārlatviskojies zviedrs).
* Daugavpils: Einārs Alpe (kopš 2007).

Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas ārpus Latvijas (tagad – Pasaulē) arhibīskapi:
* Teodors Grīnbergs (1944—1962).
* Kārlis Kundziņš (1962—1966).
* Arnolds Lūsis (1966—1993).
* Elmārs Ernsts Rozītis (1994—2015).
* Lauma Zušēvica (2015–2024).
* Kārlis Žols (kopš 2024).

Vairāk par Rinalda Granta stāšanos amatā lasiet žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!