Unikālas fotogrāfijas stāsts: Latvijas luterāņu arhibīskaps ar padomju kara medaļu nosētu krūtežu

Šogad Luterisma mantojuma fonda apgādībā iznākušajā zinātnisko referātu krājumā “Luteriskā baznīca Latvijas simts gados” publicēts literatūrpētnieces, mg. philol. Ilonas Miezītes raksts par kādreizējo Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) arhibīskapu Ēriku Mesteru – neviennozīmīgi vērtētu LELB vadītāju, kuru daudzi uzskata nevis par padevīgu Dieva kalpu, bet gan par pazemīgu padomju iekārtas pakalpiņu.

“Pazudusī” arhibīskapa ordeņu bilde

Un par viņa padevīgo saistību ar padomju režīmu liecina arī kāda pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū plaši tiražēta fotogrāfija, kurā Mesters kolārkreklā redzams ar žaketes krūtežu, kura no apakšas līdz augšai nospraudīta ar PSRS medaļām un ordeņiem. Bijušais arhibīskaps nekad neesot stāstījis, ka esot apbalvots ar padomju ordeņiem, un arī viņa “ordeņotā bilde” ar laiku kaut kur esot nobēdzināta.

Mesters pilngadību sasniedza 1944. gadā, tieši tai laikā, kad Latviju atkal okupēja padomju karaspēks, mūsu zemi “atbrīvojot” no vācu fašistiskajiem iebrucējiem. Tad arī Zemgalē dzimušo puisi iesauca sarkanarmijā, un viņš savas dienesta gaitas kā sakarnieks sāka Daugavpils strēlnieku divīzijas zenītartilērijas pulkā. Vēlāk, jau pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, viņš stāstījis, ka Dievs viņu esot sargājis tai ziņā, ka viņam neesot bijis jāpiedalās kaujās un jāskatās, kā citi viens otru “šauj un dur”, viņš tikai frontes pirmajās līnijās vilcis telefona vadus…

Tomēr laikam jau labi vilcis, jo, kā redzams 1985. gadā laikrakstā “Dzimtenes Balss” publicētajā fotogrāfijā, viņš par labu dienestu ir apbalvots ar savu desmitu PSRS medaļām un ordeņiem. Ilona Miezīte raksta, ka nekad un nekur Mesters savas dzīves laikā nav pieminējis savus padomju laika apbalvojumus. Pētniece tos atklājusi kādā 1985. gada septembra publikācijā laikrakstā “Austrālijas Latvietis”, kur kāds anonīms autors – “lasītājs Melburnā” – rakstu “Dievs ar mazo burtu” ilustrējis ar fotogrāfiju, kurā redzams Mesters ar ordeņiem nosētu krūtežu.

Rakstā jeb lasītāja vēstulē minēts, ka tā ir bilde no kāda padomju Latvijas izdevuma. Vēlāk šī fotogrāfija, kurā garīdznieks (toreiz – LELB Konsistorijas padomnieks un Rīgas svētās Trīsvienības (Sarkandaugavā) mācītājs) redzams ar trijās rindās saspraustām medaļām, “vairs nav manīta”, raksta Miezīte. 

Atklājam patieso bildi

Jauns.lv Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas vietnē periodika.lv uzgāja šīs fotogrāfijas oriģinālo izcelsmi – čekas kūrētā laikraksta trimdas latviešiem “Dzimtenes Balss” 1985. gada 9. maija numuru, kurā vairāki tolaik sabiedrībā pazīstami cilvēki, tostarp Mesters, no Latvijas PSR komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs plēnuma tribīnes aicina trimdas latviešus sargāt mieru un pievienoties PSRS miera iniciatīvām. Mesters saka:

“Gribu atcerēties Maskavu, aprīļa sākumu, kad krievu pareizticīgā baznīca organizēja Uzvaras četrdesmitās gadskārtas atceri. Pie Nezināmā karavīra kapa nolikām kopīgu vainagu no divdesmit sešām reliģijām un reliģiskajām apvienībām. Tai brīdī domās vēlreiz pārstaigāju savus kara ceļus 2. Baltkrievijas frontes 49. armijas 200. Daugavpils divīzijas sastāvā.

Mums, dzīvajiem, ir tiesības runāt un ir jārunā kritušo vārdā. Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca arhibīskapa Jāņa Matula vadībā nes savu ieguldījumu miera aizsardzībā. Jāmin arhibīskapa līdzdalība Savienības un Latvijas Miera komitejās, ieguldījums, ko viņš nesa Maskavā, piedaloties visu reliģisko konfesiju pārstāvju vispasaules vēsturiskajā konferencē par dieva dotās dāvanas – dzīvības saglabāšanu. (..)

Liels Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas ieguldījums cīņā par mieru ir ekumēniskie dievkalpojumi, veltīti Uzvaras un miera svētkiem.”

Ziemassvētki un sātaniskās ASV

Šeit vietā atcerēties arī kādu leģendāru jau par arhibīskapu ievēlētā Mestera teikto sprediķi 1987. gada Ziemassvētkos toreiz LELB galvenajā dievnamā – Rīgas jaunajā Svētās Ģertrūdes baznīcā. Arhibīskaps svētrunā stāstīja par “Dievam tīkamajām PSRS miera iniciatīvām iepretī ASV sātaniskumam”.

Toreiz gaisā jau virmoja trešās Atmodas vēsmas, cilvēki vairs nebaidījās iet uz tempļiem un ticēt Dievam. Bet šis Mestera sprediķis viņus izdzina no baznīcas, pāris simtu draudzes locekļu parakstīja protesta vēstuli, kurā nosodīja arhibīskapa cīņu pret “sātaniskajām” ASV. Vairāki uz Ziemassvētku dievkalpojumu atnākušie demonstratīvi sprediķa vidū atstāja baznīcu. 

Dažus mēnešus vēlāk “padomiskais” Mesters kažoku jau bija pārmetis uz otru pusi. Sāka sniegt intervijas jau vārda brīvību iepazinušajos preses izdevumos (piemēram, žurnālā “Veselība”) un zem sarkanbaltsarkanā karoga iesvētīt jaunatgūtos pieminekļus, kā Tālavas taurētāju Rūjienā.

Bet tas vairs neglāba Mesteru. 1989. gadā LELB Sinode Mesteru, kurš pirms tam vajāja vienu no garīgās Atmodas iesācējiem un neatkarības pieprasītājiem – luterāņu mācītāju apvienību “Atdzimšana un atjaunošanās”, aizsūtīja pensijā un viņa vietā ievēlēja Latvijas neatkarības atbalstītāju Kārli Gailīti.

Mestera ēras beigas

Bija beigusies Mestera ēra baznīcas vadītāja amatā, kura biogrāfija joprojām uzdod daudzus jautājumus par baznīcas vadības saistību ar ateistiskās impērijas varas pīlāriem. Diezgan neierasti bijušā arhibīskapa CV lasīt to, ka viņš studējis LPSR Tautas saimniecības padomes Inženieru un tehnisko darbinieku sagatavošanas institūtā, bijis gan LPSR Nacionālās ekonomikas padomes konsultants, gan Rīgas pilsētas Kirova rajona Tautas deputātu padomes deputāts. Kopš 1973. gadā viņš ar segvārdu “Daugavietis” bijis Valsts drošības komitejas 5. daļas 3. nodaļas ziņotājs (šīs čekas nodaļas pārziņā bija “pretpadomju organizācijas”).

Vēlākais Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāns, mācītājs Juris Cālītis Mestera darbību vērtēja: “Domāju, viņš savā ziņā bija godīgs, uzskatīja, ka viņa virsnieks ir nevis Dievs, bet padomju funkcionārs – reliģijas lietu pārvaldes pilnvarotais.”

Dažādos vēstures avotos minēts, ka Mesters ne tikai piekrita PSRS varai, bet to arī atbalstīja. Ar teoloģisku domu viņš nav izcēlies, bet kā jau praktiķis viņš atbilstoši sava laika situācijai redzamu ieguldījumu deva, organizējot dievnamu ēku atjaunošanu.

Jau daudzus gadus vēlāk kādā intervijā laikrakstam “Latvijas Luterānis” viņš teicis: “Daudz ko mēs arī paveicām. Par lielu rosīšanos mani pat gribēja ielikt cietumā. Ar visiem tiem būvdarbiem es arī gandrīz kļuvu par Padomju Savienības lielāko kontrabandistu.”

Te vietā pieminēt to, ka padomju varas apstākļos Mesters iespēja panākt ievērojamu līdzekļu un būvmateriālu sūtījumus Latvijas baznīcu ēku atjaunošanai no Somijas.

1988. un 1989. gadā, kad jau strauji bija manāms, ka turpmāk ticības dzīvei būs citas dimensijas, Mesters vairs nespēja noturēties baznīcas vadībā, un 1960. gadā teoloģijas studijas uzsākušais jauneklis, kurš vēlākos gados strauji kāpa pa reliģiskās karjeras kāpnēm un visos iespējamos veidos atbalstīja PSRS “miera politiku”, aizgāja pensijā.

Pensijas gados viņš reizēm arī turpinājis kalpošanu draudzēs, kuras viņu uzaicināja noturēt kādu svētku dievkalpojumu, kā arī uzrakstījis pāris vēsturiskas grāmatas – par LELB pirmo arhibīskapu Kārli Irbi un LELB vēsturi padomju laikā.

Kara veterāns – metropolīts Leonīds

Jāpiemin, ka 1985. gadā, kad PSRS atzīmēja 40. gadadienu kopš uzvaras par nacistisko Vāciju jeb tā dēvētajā Lielajā Tēvijas karā, Mesters nebija vienīgais, kurš lepojās ar padomju ordeņiem pie sava garīdznieka tērpa.

Otrs augsta ranga Latvijas garīdznieks, kurš 1985. gada maijā dižojās ar medaļām par sasniegumiem karā, bija Latvijas pareizticīgās baznīcas galva - metropolīts Leonīds (laicīgajā vārdā - Ļevs Poļakovs; 1913–1990), kurš bija apbalvots ar Tēvijas kara ordeni, medaļām “Par Ļeņingradas atbrīvošanu”, “Par kaujas nopelniem” un citām. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados gan padomju propaganda, gan sovjetizētā pareizticīgā baznīca ļoti mīlēja ik pa laikam demonstrēt “ordeņotā” metropolīta attēlu.

Tikai, atšķirībā no Mestera, viņa ordeņi tika iegūti par daudz svētīgāku darbu, kas ir vairāk nekā piedienīgs garīdznieka tēlam.

Metropolīta Leonīda laicīgā profesija bija mediķis, un viņš kara ordeņus bija saņēmis nevis par cīņām kaujaslaukā, bet gan par dzīvību glābšanu lazaretēs un hospitāļos. Tāpat viņa vārdu nevar atrast arī slavenajos čekas maisos, kaut gan, pēc loģikas spriežot, viņam tomēr kādas “sarunas” ar čeku gan jau ir bijušas.

Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumā viņš pat kļuva par Maskavas patriarhāta Saimniecības pārvaldes vadītāju. Bet viņa dedzīgā kalpošana nepatika padomju varai, kura patriarhijas vadībai “silti ieteica” garīdznieku aizkomandēt kaut kur tālāk no Maskavas – uz provinci. Tā nu viņš “mētājās” pa Jaroslavļu, Rostovu, Permu, Sverdlovsku un Čeļabinsku, līdz 1966. gadā tika nosūtīts uz Rīgu.

Tāpat metropolīts bija apveltīts ar viedu teoloģisku domu un savus pēdējos valdīšanas gados piedzīvoja, ja tā var teikt, īstus slavas mirkļus, par ko viņu cienīja ticīgā tauta: 1988. gadā vērienīgi tika svinēta Krievzemes kristianizācijas tūkstošgade, bet 1990. gadā Latvijas pareizticīgie atguva savu Rīgas katedrāli, kura padomju gados bija pārbūvēta par planetāriju.

Ordeņu birums pār mācītāju galvām

1985. gadā, kad Padomju Savienībā vērienīgi svinēja 9. maiju jeb Uzvaras dienu – 40. gadadienu kopš uzvaras Lielajā Tēvijas karā, padomju ordeņus un medaļas bārstīja uz nebēdu, tos piešķirot arī “ideoloģiski nepareizajiem” kara veterāniem. Tā “Dzimtenes Balss” raksta:

“Uzvaras dienas priekšvakarā valdības apbalvojumus saņēma grupa garīdznieku, kuri piedalījušies cīņā pret vācu fašismu un tā sabiedrotajiem.

Tēvijas kara II pakāpes ordeni un jubilejas medaļu “Četrdesmit gadu kopš uzvaras 1941.–1945. gada Lielajā Tēvijas karā” saņēma pareizticīgās baznīcas Rīgas un Latvijas metropolīts Leonīds.

Tēvijas kara II pakāpes ordeni un jubilejas medaļu saņēma Romas katoļu baznīcas bīskaps, Rīgas arhidiecēzes un Liepājas diecēzes palīgbīskaps, apustuliskā administratora Julijana kardināla Vaivoda ģenerālvikārs Jānis Cakuls.

Tēvijas kara I pakāpes ordenis tika pasniegts katoļu baznīcas Daugavpils dekānam Aleksandram Madelānam.

Valdības apbalvojumus saņēma arī Latvijas evaņģēliski luteriskas baznīcas konsistorijas prezidija padomnieks Ēriks Mesters un pareizticīgo baznīcas garīdznieks Pēteris Smikovskis. Visi apbalvotie pateicās Padomju valdībai un solīja stiprināt mieru kā cilvēka dzīvības obligātu priekšnoteikumu.”