Ko runā tīmeklī: vai bērēs ir vajadzīgs fotogrāfs?

Inga uzskata, ka sanāks ļoti skaists albums: “Tieši nesen biju laukos, pētīju savu bērnības albumu un nenoturējos – ğimenes (es, vīrs un mūsu jaunatne) čatā nosūtīju tādu albuma apskates video, ar tekstu, ka re, skatu savu albumu, te es dārziņa ziemassvētku ballē un re, nākamā bilde, ar nosaukumu “es un mans brālis” (bilde no bērēm, tajos laikos visus radus kaut kā atsevišķi bildēja ar nelaiķi), bet smieklīgs tas albuma apskats likās tikai man, visi pārējie bija mazliet šokā.”

Edgars: ““Tā, tagad lūgsim aizgājēju mazliet papozēt!”, “Nu, ko jūs visi tik skābām sejām?”, “Pag, es nepaguvu nofočēt zārka ielaišanu kapā, mēģināsim vēlreiz!” (jā, zinu, par šo degšu elles ugunīs).”

Mārtiņš: “Forši. Foto ar nelaiķi ir nepelnīti aizmirsta lieta.”

Eyesofilya: “Vienīgais modelis kas nekustas un nemirkšķina, bet ar viņu grūti tikt galā rediģējot, kad klients jautā, lai viss izskatās dzīvāk.”

Linda: “Divas interesantas lietas. Kāpēc Tev apkārt tik daudzi nomirst? Un, vai mums Latvijā ir specializējušies fotogrāfi tieši bērēm? Man interesē savējām.”

Laura: “Agrākos laikos bēru fotogrāfijas bija ierasta lieta. Atceros vecmammas foto albumus, kuros visai bieži varēja uziet kādu radinieka bildi zārkā.”

Māris: “Esmu bijis arī fotografēt tàdus pasākumus. Viens ir skaidrs, neatkārtojams pasākums.”

Endija: “O, jā. Kādreiz tās zibspuldzes bēru laikā, tuvplāna līķi un tad saulespuķu rotātos albumos pēc vakariņām: “Šīs Mirdzas tantes bēres, paskaties.”

Jana: “Man arī vienreiz tika jautāts kā fotogrāfam šis lauciņš, es tomēr atteicos, jo tās bildes ir jāapstrādā, un es naktīs nevēlos murgot.” 

Ieva: “Mums pēc ģeda bērēm visai tuvajai ģimenei uz ģimeni tika iedots albums no bēru bildēm. Viss albums no vāka līdz vākam pilns. Šķita, ka tā tradīcija nomira 20 gadus atpakaļ.”

Karlīna: “Reiz sēžu darbā – ēdu pusdienas. Man cilvēks raksta fb messenger. Neko nedomādama, atveru čatu – tur vnk bilde. kopējs paziņa. zārkā. Tuvplānā. Bļin, vismaz pabrīdināt pirms tam varēja.”

Līga: “Agrāk nevienas bēres neiztika bez fotogrāfa. Un labi, ka tā. Labs materiāls, kad sāk ar dzimtes izpēti nodarboties.” 

Konstantīns: “Starp citu – diezgan sena tradīcija, gan mūsu reģionā, gan rietumos. Pašam saglabājušās fotogrāfijas no vecvectēva bērēm 1953. gadā.”

Matīss: “Man ir kameras video filmēšanai, neesmu fotogrāfs, bet pēdējos gados esmu fotografējis 5 tuvinieku bēres. Tas tā dabiski, paņem kameru un beigās nofočē visas bēres. Pēdējās man speciāli jautāja, jo zina, ka es to daru.”

Madara: “Man paziņa sev instā arī lika bildes un selfijus no bērēm. Man šķita, ka tikai viņa ir kukū. Acīmredzot nē.”

Ērika: “Tieši brīvdienās bijām ciemos pie vīra omes, izvilkām albumus un tur ļoti daudz bēru bildes priekšā. Atpakaļceļā diskutējām un nevarējām tikt skaidrībā, nu kāpēc, reāli kaaaapeeeeec ir jābildē miris cilvēks un kāpēc ir jābildē cilvēki, kas visi sastājušies rindiņā pie kapa vietas ļoti bēdīgi skatās kamerā? Laikam laicīgi savējiem jāpiekodina, ka es nevēlos tikt fotogrāfēta savās bērēs.” 

saaniela: "man ir paziņa fotogrāfs, kurš reizēm piestrādā par bēru videogrāfu. dažās kultūrās tas ir pilnīgi normāli, katrs atvadās citādāk."  

Matīss: “Līķis ir labs modelis. Neprotestē.” mile_vavere: “Bet ne vienmēr labi izskatās…” 

anelle152: “Mana tēta bērēs paziņa man nezinot bija fotografējis un pat uztaisījis tādu nelielu foto albumiņu, kuru man uzdāvināja. Sākumā biju nedaudz pārsteigta, bet ziniet, tagad, pēc 25 gadiem, ar interesi dažkārt apskatu tās bildes, tieši dzīvo dēļ, ne mirušā dēļ, jo bērni ir izauguši un paaudzes mainījušās pa šo laiku...”

Ilze: “Es agrāk ļoti raudāju katru reizi, kad skatījos tēta bēru bildes. Nesen pēc 20 gadu pauzes nejauši atradu, pārskatīju un... sadedzināju. Joprojām sāp. Kaut arī pagājuši nu jau 38 gadi.”

Baiba: “Man no omītes mantojumā palikuši vairāki bēru bilžu albumi. Acīs tos cilvēkus neesmu redzējusi. Ko ar to bagātību iesākt? Bēniņos dzīvo.”

Aivis: “Ļoti jauka tradīcija! Vienīgais pasākums, kur visi ierodas! Vislabāk patika opapa albūma bildes, kur gaviļnieks ar mūža mājām ir nostādīts 45 grādu leņķī, radu viducī.”

Alise: “Man, kā cilvēkam, kuram saknes Latgalē, bēru bildēšana nemulsina. Redzu vēl joprojām. Par to, ka cits gadsimts un bla bla, kādreiz cilvēki tikai kāzās un bēres satikās, aha, piekritīšu – mūsdienās satiekas tikai bērēs, jo uz kāzām aicina tikai tos, ko grib, nevis tāpēc, ka radinieks, atšķirībā no bēru epopejas.”

mile_vavere: “Nu, man arī saknes no Latgales, un bēres te daudz pēdējā laikā, bet fotogrāfs nebija bijis pēdējos gados.”

Normunds: “Bēru foto nav obligāti nelaiķa portretēšana tuvplānā, tā ir samērā parasta reportāža ar situatīviem kopskatiem. Arī kāzu foto senāk pamatā bija faktoloģiska reportāža. Š. g. sākumā biju vienā radu bēru pasākumā, svarīgi ģimenes locekļi nevarēja piedalīties, taisīju foto dažādos plānos. Pirms 4 nedēļām arī taisīju bēru foto, bet salīdzinoši mazāk.”

Asnate: “Man ir foto ar vecvecvectēvu, kurš guļ zārkā mūsu tagadējās viesistabas vidū.”

jade_sininen: “Mans tēvs savas sievas bērēs bija nolīdzis ne tikai fotogrāfus, bet arī videogrāfu, kas filmēja visu. Bet nu viņam vienmēr ir bijis kaut kāds kapu fetišs.”

Anda: “Gan mode, gan šis atgriežas.”

Eva: “Ir paaudze, kurai ir svarīgi apskatīt bildes, parunāt par to, ka nelaiķis nav izskatījies pēc sevis, kas tad tā tāda bija atnākusi un to bildēs nemaz neredz, kas ta bij grūti atnākt, kurš ta tik augstu kapu rok un tas gan bij ļoti skaists štrauss. Un garus skaitīt bildēs.”

Tā, lūk, dažāda pieredze, dažādi viedokļi. Un varbūt iemesls noskatīties veco, labo latviešu filmu “Tās dullās Paulīnes dēļ”. Bēru fotogrāfam modele sagādāja pamatīgu pārsteigumu.