FOTO: Masoni Rīgā pošas unikālas vietas atklāšanai - durvis vasarā vērs Brīvmūrniecības muzejs

Tomēr šī ir tikai neliela daļa no kolekcijas, ko daudzus gadus veidojis Konstantīns Rubahins - sabiedriskais aktīvists, politiskais emigrants, kolekcionārs un brīvmūrniecības vēstures pētnieks. Vēl nesen visa kolekcija glabājās viņa dzīvoklī. Tagad tā pamazām pārvēršas par ko daudz lielāku - Rīgas Pasaules brīvmūrniecības muzeju.

"Man ir aptuveni 15 000 digitalizētu attēlu," viņš stāsta, rādot datorā vienu mapi pēc otras. "Tur ir viss - dokumenti, manuskripti, gravīras, fotogrāfijas, diplomi. Apraksti veidoti latviešu, angļu un krievu valodā."

Interese par Masoniem radās jau bērnībā

Daļa eksponātu nākusi no Francijas, Lielbritānijas, Vācijas, Polijas, Krievijas un ASV. Citi iegādāti privātās kolekcijās vai starptautiskās izsolēs. Dažiem priekšmetiem līdzīgu eksemplāru pasaulē vairs gandrīz nav. "Es neesmu tirgotājs. Mani interesē stāsti. Katrs priekšmets ir kā atslēga uz kādu vēstures periodu."

Muzeja ideja nav radusies vienā dienā. Tā ir daudzu gadu darba un apsēstības rezultāts. Interese par brīvmūrniecību Rubahinam sākās pavisam negaidīti. "Bērnībā pie vecmāmiņas atradu vairākas antisemītiskas un antimasonu propagandas grāmatiņas. Tur bija aprakstīts, kā masoni it kā slepeni valda pār pasauli. Lasīju to visu un domāju - kas tie tādi vispār ir?"

Paradoksālā kārtā tieši sazvērestību teorijas viņu novedušas pie nopietnas vēstures izpētes. "Var teikt, ka mani par brīvmūrniecības pētnieku padarīja antimasonu propaganda." Ar laiku interese kļuva arvien nopietnāka. Sākumā tās bija grāmatas, pēc tam dokumenti, vēlāk arhīvi un izsoles. Tagad Rubahins par atsevišķiem eksponātiem spēj runāt stundām ilgi.

Viņš rāda 18. gadsimta manuskriptus, diplomus no Francijas ložām, retus gravējumus un rokrakstus, kuru atšifrēšana prasījusi mēnešus. "Daļu tekstu palīdz apstrādāt mākslīgais intelekts. Esmu ļoti labi uztrenējis “ChatGPT” atšifrēt senus rokrakstus. Protams, visu pēc tam pārbaudu pats, bet tas ļauj izdarīt darbu, kam agrāk būtu vajadzīgi gadi."

Par unikālu Viļņas ložas emblēmu no 19. gadsimta sākuma Rubahins saka - "To atradu Krievijā. Izdevās nopirkt un izvest. Godīgi sakot, es to neuzskatu par noziegumu. Drīzāk par kultūras mantojuma glābšanu."

Daudz interesanta par brīvmūrniekiem Latvijā

Eksponāti muzejā būs no visas pasaules, taču uzmanība pievērsta arī brīvmūrniecībai Latvijā. - "Daudzi domā, ka Baltija bija nomaļa Krievijas impērijas province. Patiesībā šī bija ļoti svarīga vieta. Šeit sastapās vācu, poļu, krievu un vietējā kultūra. Rīga un Jelgava bija nozīmīgi intelektuālie centri."

Pirmās brīvmūrnieku ložas Latvijas teritorijā radušās ļoti agri - jau 18. gadsimta sākumā. "Latvija šajā ziņā neatpalika no Eiropas. Dažos aspektos mēs notikumu centrā nonācām pārsteidzoši ātri."

Runājot par Latvijas vēsturi, Rubahins īpaši aizraujas ar Apgaismības laikmetu. Tieši tad parādās cilvēki, kuru vārdi vēlāk kļūst svarīgi Latvijas nacionālajā stāstā - Johans Gotfrīds Herders un Garlībs Merķelis un viņi visi bija brīvmūrnieki - “jokojoties var teikt, ka latviešus izgudroja brīvmūrnieki." Viņš gan piebilst, ka tas, protams, esot tikai joks, bet nevar noliegt brīvmūrnieku ietekmi uz latviešu nacionālās pašapziņas rašanos.  Herders bija pirmais, kas tulkoja latviešu tautasdziesmas uz vācu valodu, Garlībs Merķelis sarakstīja darbu “Latvieši”, līdzīgu, bet mazāk zināmu darbu par Latgales latviešiem sarakstīja cits brīvmūrnieks – Kazimirs Buiņickis. Tieši brīvmūrnieku vidū arī bija cilvēki, kuri viskrasāk iestājās par dzimtbūšanas atcelšanu, kas Latvijā arī notika ātrāk nekā pārējā krievijas impērijas teritorijā. 

Rubahins uzskata, ka Baltijas provinces tolaik kalpoja kā tilts starp Rietumeiropas idejām un Krievijas impēriju. "Šeit satikās dažādas pasaules. Tieši tāpēc arī brīvmūrniecība šeit tik ātri iesakņojās."

Topošajā muzejā Latvijas vēsturei būs atvēlēta īpaša vieta. Apmeklētāji varēs iepazīt ne tikai starptautiskās brīvmūrniecības attīstību, bet arī tās saikni ar Baltijas reģionu. "Man šķiet, svarīgi parādīt, ka šis nav tikai stāsts par Londonu vai Parīzi. Arī Latvijai šajā vēsturē ir sava vieta."

Lai gan Rubahins ir vēstures pētnieks un kolekcionārs, viņš neslēpj arī savu personīgo saikni ar brīvmūrniecību. "Jā, es esmu brīvmūrnieks." Pašlaik viņš darbojas Lietuvas ložā, bet uztur kontaktus arī ar Latvijas brīvmūrniekiem. "Daudzi no viņiem kolekciju redzēja vēl tad, kad tā atradās manā dzīvoklī. Viņi seko muzeja attīstībai un interesējas par projektu."

Latvijā Rubahins nonāca pēc sarežģītiem notikumiem krievijā. 2013. gadā viņš pameta Putina krieviju pēc konflikta ar varas iestādēm. Viņa vārds bija saistīts ar vides aizsardzības protestiem un opozīcijas aktivitātēm. "Pret mani tika ierosināta politiski motivēta krimināllieta. Tajā brīdī kļuva skaidrs, ka krievijā palikt vairs nevaru."

Vēlāk viņš saņēma politisko patvērumu Lietuvā, bet 2016. gadā pārcēlās uz Latviju. "Sievai ir latviešu saknes. Viņa vienmēr gribēja dzīvot Latvijā. Tā mēs nonācām Rīgā."

Par mūsdienu krieviju viņš runā bez īpašām ilūzijām. "Daudzi cilvēki, kurus cienu, ir aizbraukuši. Daudzi joprojām dzīvo tur un cenšas saglabāt normālu dzīvi. Taču neatkarīgām organizācijām kļūst arvien grūtāk pastāvēt."

Tieši tāpēc viņam šķiet simboliski, ka muzejs top Rīgā. “Pilsēta vienmēr bijusi dažādu kultūru krustpunkts. Tā ir laba vieta šādam projektam."

Tomēr galvenais mērķis nav radīt noslēpumainības auru. Gluži pretēji. "Daudzi par masoniem zina tikai sazvērestību teorijas. Es gribu parādīt reālu vēsturi." Un, ja viss izdosies, pavisam drīz šo stāstu varēs iepazīt arī Rīgas muzeja apmeklētāji.

Brīvmūrniecība ir starptautiska slepena organizācija, kas radusies 17. gs. Skotijā, kaut arī daudzi uzskata, ka tās aizsākumi meklējami senāk un saistīti ar Templiešu ordeni, vai pat seno Ēģipti. Latvijā brīvmūrniecība parādās jau 18. gadsimta sākumā, taču krievijas cariene Katrīna to aizliedz un turpmāk brīvmūrniecības darbība līdz pat Pirmajam pasaules karam gandrīz nenotiek, vai notiek ļoti slepeni, piemēram maskējoties par dziedāšanas biedrību.

Starpkaru periodā Latvijā atkal darbojas brīvmūrniecības ložas un starp zināmākajiem brīvmūrniekiem no tā laika ir Latvijas Prezidents Gustavs Zemgals, kura laikā, iespējams, tieši pateicoties brīvmūrniecības sakariem vizītē ierodas Zviedrijas karalis. Arī tā laika slavenais operdziedātājs Ādolfs Kaktiņš un ārlietu ministrs Vilhelms Munters bija brīvmūrnieki. Kārlim Ulmanim nākot pie varas, brīvmūrnieku ložas, līdzīgi kā daudzas citas nevalstiskas organizācijas, tiek slēgtas. 

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, atjaunotas arī daudzas senās brīvmūrnieku ložas un Latvijas brīvmūrniecībā darbojas vairāki simti cilvēku. Brīvmūrniecības muzejs Baznīcas ielā savas durvis apmeklētājiem, visticamāk, vērs vaļā jau šā gada Jūlijā.