Horeogrāfe Dagmāra Bārbale: “Deju svētkiem ir nākotne!”

Šogad jaunā sezona viņai sākusies, iepriekšējai nemaz nebeidzoties. Horeogrāfe, XIII Latvijas Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētku deju lielkoncerta “Es atvēru Laimas dārzu” mākslinieciskā vadītāja Dagmāra Bārbale.

Saka, cilvēks, kurš dzied korī, noteikti būs ļoti sakarīgs un labs cilvēks arī dzīvē. Vai to pašu var teikt par dejotājiem?

Lielā mērā tas tā ir. Vārds “sakarīgs” īsti neiet kopā ar visu to, kas un kādi mēs esam. Dejotāji ir tie, kuri ļoti stingri prot ievērot dažādus grafikus, un, ja ir sarunāts, ka viņš konkrētajā laikā būs konkrētajā vietā, tad tā arī būs. Dejotāji ir tie cilvēki, kuri savstarpēji – ne tikai deju vidē, bet arī citās dzīves situācijās – cits uz citu ļoti paļaujas. Zinu, ka arī ansambļos veidojas ļoti ciešas un ilgas draudzības. Mājās kopā tiek veikti remonti, puiši uz vairākām dienām dodas makšķerēšanas izbraucienos ārpus Latvijas. Diezgan droši, ja tas ir dejotājs, tad uz viņu vienmēr varēs paļauties. Nu, gandrīz vienmēr. (Smejas.)

Vai tu pati vēl dejo?

Ja rēķinātu pēc gadiem, tad varētu teikt tā, ka līdz kādiem 24 gadiem dejoju diezgan aktīvi. Sākumā tas bija Smiltenē, pēc tam atnācu uz Rīgu, padejoju pie Agra Daņiļeviča deju skolā
“Dzirnas”. Tomēr tā slodze, kas saistās ar deju kolektīvu vadīšanu un nosacīti arī ar pasākumu producēšanu, veidošanu, rīkošanu, paņem tik daudz, ka tev vienkārši fiziski vairs nav laika iet deju zālē un trenēties. Tomēr Covid-19 laikā es atkal tajās dejotāja kurpēs iekāpu, jo tapa projekts “Latvju zīmēs rotāties”. Tas bija mirklis, kad mēs nevarējām tikties un ar dejotājiem strādāt zālē. Es sapratu – lai radītu, man pašai tie soļi ir jāizdejo. Tad es atkal sajutos kā dejotāja!

Augstāko akadēmisko izglītību esi ieguvusi ar deju pilnīgi nesaistītās nozarēs. Reiz teici, ka, studijas pabeidzot, noliki diplomu plauktā un saprati – paldies, bet tas nav man. Studiju gadu laikā apgūtās zināšanas tev šodien kaut kā noder?

Vidusskolā man patika un padevās viss, kas saistās ar eksaktajām zinātnēm. Matemātika, fizika, ķīmija – visas šīs lietas mani tiešām interesēja, un man šķiet, ka tas ir tas pamatu pamats visam, ko es daru šodien. Tāpēc es tik ērti un brīvi jūtos darbā ar simtiem un tūkstošiem dejotāju. To lielo laukumu es varu ģeometriski sadalīt, man tas nesagādā lielas grūtības, līdz ar to darbs kā virsvadītājai man nāk ļoti organiski. Bakalaurs man ir jurisprudencē un tiesību zinātnēs. Dejas mākslas nozarē bieži veidojas strīdīgas situācijas, piemēram, kad satiekas lielas personības un viņiem kaut kas “neķemmējas”. Izejot cauri tiesību diplomātijas jomai, kur padziļināti māca arī filozofiju un psiholoģiju, tu iemācies – kas no vienas puses izskatās pēc devītnieka, no otras puses izskatās pēc sešnieka. Un ir absolūti pieņemami, ka tas tā ir.

Savukārt maģistrantūras studijas man pavēra plašāku skatu uz pasākumu organizēšanu un producēšanu. “Vektorā” ārpus kolektīva vadītājas un horeogrāfes darba, man ir vēl daudz citu pienākumu un atbildību – tieši saistībā ar koncertu organizēšanu un producēšanu, uz komunicēšanu ar tehniskajiem cilvēkiem, lai tas pasākums vispār varētu notikt. Viss, ko iepriekš esmu mācījusies, sasummējas un dod spēcīgu pamatu tam, lai es salīdzinoši vienkārši un nesāpīgi varētu darīt savu darbu.

Tava mamma Māra bija deju pasniedzēja. Vai viņa negribēja, lai tu pēc vidusskolas mācies, piemēram, horeogrāfiju?

Šajā ziņā no vecākiem nekad nav bijis spiediena. Man ļoti padevās valodas un eksaktās zinātnes, līdz ar to viņi vienmēr ir atbalstījuši manas izvēles un ļāvuši man pašai pieņemt visus lielos lēmumus. Tomēr viena no manām pirmajām deju skolotājām Smiltenē Ieva Adāviča vienmēr man stingri teica: “Tu tikai nedomā iet strādāt par deju skolotāju! Tu esi gudra, forša meitene, ej, mācies kaut ko normālu!” Un es saprotu, ko viņa ar to domāja. Tas ir ļoti grūts darbs, tās ir garas darba stundas, un tu faktiski neredzi savu ģimeni. Normāli cilvēki strādā dienas pirmajā pusē un vakaros ir mājās, bet deju skolotājs strādā visu dienu, tad vēl ir vakara mēģinājumi. Viņa droši vien vēlējās mani pasargāt, bet dzīve kaut kā to visu saliek pa plauktiņiem. Lielā atklāsme par to, ka es nevaru iet strādāt birojā, man nāca, kad mācījos maģistrantūrā. Kamēr citi gatavojās eksāmeniem, es sēdēju gaitenī uz grīdas un skicēju zīmējumu Daugavas stadionam. Kad apkārt redzi tik daudz cilvēku un viņiem patīk tas, ko viņi dara, tu pats sāc justies tajā visā nepiederīgs, un notiek klikšķis. Šodien eju un daru to, kas man tiešām patīk. Un tā katru sezonu – tu varbūt par to padomā: kā būtu, ja es darītu kaut ko citu… Tad es paskatos kalendārā, un tur ir daudz projektu, darbiņu un pienākumu. Un saprotu – nē, šosezon vēl šitā!

Tev bija 22 gadi, kad Agrim Daņiļevičam pirmo reizi asistēji Daugavas stadionā XXV Vispārējo latviešu Dziesmu un XV Deju svētku lieluzvedumā “Tēvu laipas”. Kāda toreiz bija sajūta – stāvi blakus savam mentoram, skan “Apkal manu kumeliņu”, un tu zini, ka šis priekšnesums ir arī tevis radīts?

Zināms satraukums, pirms eju pie dejotājiem, ir vienmēr. Katru reizi prātā eju cauri visam, kā to deju esmu uzbūvējusi, un katru reizi es simt reižu galvā pārrēķinu, vai tas, ko esmu uzzīmējusi, tiešām realizēsies dzīvē. Man pat liekas, ka tajā 2013. gadā uztraukums bija mazāks nekā tagad, kad es jau vairāk saprotu, kas tieši var neizdoties. Sākotnēji priekšnesumus dejotāji iemācās savā skatuves variantā, savukārt, kad ejam lielajā laukumā, dejai klāt nāk uznāciens, tad ir kaut kāda pāreja, izmaiņas zīmējumā, tad jānoiet no laukuma. Ir tik daudz visādu sīko faktoru, kas var noiet greizi, ka tu to īstenībā nemaz neapjaut līdz tam brīdim, kad tas notiek.

Tīri emocionāli ienākšana šajā vidē man nebija ļoti sarežģīta, jo paralēli man bija mācības pavisam citā nozarē. Sākumā man nebija tā spiediena – šī ir mana vienīgā iespēja, un, ja es tagad izgāzīšos, tad viss, man neviens vairāk nedos iespējas un tā tālāk. Bija augstskola, kur es mācījos un cerēju iegūt profesiju, līdz ar to tas viss kaut kā balansējās. Man liekas, tā ir viena no lietām, kas šobrīd jaunajiem deju skolotājiem, tiem, kuri vēlas kļūt par horeogrāfiem un virsvadītājiem, nedaudz traucē. Man ir bijušas vairākas sarunas ar jauniem cilvēkiem, kuri ārkārtīgi pārdzīvo jau dejas dzimšanas brīdī – ja nu man nesanāks? Tajā brīdī, kad tu sevi tik ļoti nomoki ar domām par to, ka nekas nesanāks, zūd spēja pa īstam atvēzēties radīšanas procesam un izbaudīt visu, kas tur notiek.

Visu interviju lasi žurnāla “jauns OK” septembra numurā!