Latviju iekaro skrienamzirdziņi - daudziem tie šķiet smieklīgi, taču ironija ir nevietā

No malas tas varbūt izklausās smieklīgi, taču Eiropā hobby horsing jeb, ja latviskojam, skrienamzirdziņu sacensības kļūst arvien populārākas un pat pretendēja uz iekļūšanu nule aizvadīto olimpisko spēļu programmā. Pamazām skrienamzirdziņi iekaro arī Latviju.

Ironija nav īsti vietā

No vienas puses, skeptiķiem var piekrist, jo, redzot, kā bērni vai pat pieaugušie bizo pa lauku, jājot uz iedomāta zirga, tiešām gribas smaidīt. Taču, no otras puses, ironija ir nevietā, jo hobby horsing neapšaubāmi prasa iemaņas, treniņus un fizisko sagatavotību, un diez vai kurš katrs no kritizētājiem spētu pirmajā piegājienā noskriet distanci, nekrītot kaunā. Kā tad tas izskatās klātienē? Ir saulaina sestdienas pēcpusdiena. Darbības vieta – stallis Maijrozes netālu no Olaines. Tuvējā aplokā ganās īsti zirgi, taču galvenie notikumi risinās ceļmalā, kur zālājā izveidota skrienamzirdziņu trase – norobežota teritorija ar apmēram desmit barjerām.

Te pulcējas vairāki desmiti cilvēku, no kuriem puse ir bērni – no pavisam maziem līdz pusaudžu vecumam. Tieši viņi tad arī ir sacensību galvenie dalībnieki, jo pieaugušie lēkāt pār barjerām ar rotaļu zirdziņu kājstarpē laikam tomēr mazliet kautrējas. Tiesa, sagaidot pasākuma naglu – ģimenes skrējienu, kas būtībā ir stafete, kurā piedalās viens bērns un viens pieaugušais, arī lielie krita azartā un skrēja pa trasi klupdami krizdami.

Noteikumi kā jāšanas sportā

Sākumā trasē dodas paši mazākie, kuriem jātiek galā ar tikai piecām zemām barjerām. Katrai nākamajai vecuma grupai barjeras augstums pieaug, beigās sasniedzot 90 centimetrus. Ja šķiet, ka tas nav nekas īpašs, pamēģiniet paši pārlēkt gandrīz metru augstai barjerai. Un pēc tam vienu pēc otras desmit tādas, cenšoties to izdarīt pēc iespējas ātrāk. Izdevās? Tagad to pašu, tikai ar koka kātu starp kājām! Ja viss izdodas, tad esat dzimis skrienamzirdziņa jātnieks un varat sākt domāt par sportista karjeru. Noteikumi ir vienkārši un lielā mērā patapināti no īstā jāšanas sporta disciplīnas konkūra – pēc iespējas ātrāk jāiziet trase, pārvarot visas barjeras. Ja kāda barjera nogāzta vai izlaista, par to pienākas soda punkti. Vēl ir arī iejāde, kur, imitējot zirga gaitu, jāizpilda noteikti elementi, taču šī disciplīna vēl Latvijā nav īsti iegājusies, jo tai nepieciešama autoritatīva žūrija, kura līdzīgi kā daiļslidošanā vērtē, cik eleganti un pareizi tad kurš atlēts ir cilājis kājas.

Ģimeniska izklaide

Latvijā vismaz pagaidām skrienamzirdziņu sacensību noteikumi ir diezgan demokrātiski. Piemēram, nav noteikts, cik garam jābūt koka kātam, pie kā piestiprināta zirga galva, nav arī nekādu svara ierobežojumu. Nav arī prasības obligāti imitēt zirga soļus, kaut gan dzīvē redzējām, ka lielākā daļa sacensību dalībnieku tomēr cenšas skriet tādā kā galopā, atgādinot reāla zirga rikšošanu.

Izņēmums bija vien pāris puišu un pašās beigās arī ģimenes sacensību dalībnieki – vecāki, kuri vienkārši skrēja parastā solī. Tas varbūt neizskatās tik interesanti, taču, spriežot pēc rezultātiem, ļāva ietaupīt pāris sekundes. Gan jau nākotnē, ja skrienamzirdziņu mode ies plašumā, reglaments kļūs stingrāks, taču pagaidām šie mači drīzāk ir aizraujošs ģimenes pasākums nekā sacensības, kuru dalībnieki uzvaras dēļ ir gatavi uz visu.

Izmēģinājis pat olimpietis

Kā jau varēja gaidīt, ar zemākajām barjerām dalībnieki vairumā gadījumu tiek galā diezgan viegli, taču 70 un 90 centimetru augstumu pieveikt vairs nav tik vienkārši, un ne visiem izdodas tikt līdz finišam bez soda punktiem. Lēkšanas tehnika ir diezgan līdzīga barjerskriešanai, tādēļ, ja Latvijas sporta skolām vajag perspektīvus barjerskrējējus, tad ir vērts pameklēt skrienamzirdziņu entuziastu aprindās. Spriežot pēc Maijrožu sacensībās redzētā, nospiedošais vairākums šajā sporta veidā ir meitenes, taču gadās arī pa kādam puisim.

“Daļai cilvēku hobby horsing šķiet smieklīgs un amizants, taču patiesībā te ir nepieciešama nopietna fiziskā sagatavotība. Ja nebūtu šo rotaļu zirdziņu, tad tā būtu visīstākā barjerskriešana. Starp citu, pat Latvijas olimpiskais jātnieks Kristaps Neretnieks ir izmēģinājis spēkus šajā disciplīnā!” saka sacensību organizatore Ilga Bērziņa.

Stallis Maijrozes šādu pasākumu rīko jau trešo gadu, tādēļ var teikt, ka tas jau kļuvis tradicionāls. Sākumā tā bijusi izklaide tiem bērniem, kuri apmeklē stalli, bet ar laiku sākuši iesaistīties arī tuvākas un tālākas apkaimes iedzīvotāji. Maijrozes nav vienīgie, kas rīko šādas sacensības, un tiek lēsts, ka visā Latvijā varētu būt vairāki desmiti entuziastu, kuri diezgan nopietni pievērsušies skrienamzirdziņiem.

Izgudrots Somijā

Bet kā vispār cilvēki aizdomājušies līdz tam, ka jāšanu uz rotaļu zirdziņa padarīt par sporta veidu? Pie visa vainīgi ir somi – tieši viņi pirms mazliet vairāk nekā 20 gadiem aizsāka hobby horsing modi un nu jau 11 gadus pie sevis rīko starptautiskus čempionātus, kas pulcē dalībniekus no vairākiem desmitiem valstu. Kādēļ tieši Somija kļuva par skrienamzirdziņu modes aizsācēju, kas to vairs zina. Varbūt viņiem vienkārši nebija ko darīt garajos ziemas vakaros? Pētnieki gan apgalvo, ka tradīcija lēkāt uz koka zirdziņiem ir aprakstīta vēl 19. gadsimta Anglijā, kur rietumu piekrastes zvejnieki tā izklaidējušies maija svētkos.

Taču, ja atgriežamies pie Somijas, tad diezgan lieli nopelni hobby horsing popularizēšanā ir somu kinorežisorei Selmai Vilhunenai, vienai no diviem somu režisoriem, kuri filmas nominētas Oskara balvai, kas 2017. gadā uzņēma filmu Skrienamzirdziņu revolūcija. Tā pievērsa uzmanību skrienamzirdziņiem ne tikai dzimtajā Somijā, bet arī aiz tās robežām.

Zirdziņš par 250 eiro

Visai operatīvi uz skrienamzirdziņu modi noreaģējuši uzņēmēji, kuri piedāvā pašu galveno šā sporta veida inventāru – koka zirdziņus. Patiesībā jau par koka zirdziņiem tos nav īsti pareizi saukt, jo, kaut gan kāts ir no koka, galva ir darināta no auduma ar mīkstu pildījumu. Lētākie zirdziņi maksā no 10 līdz 30 eiro, taču, ja ir nauda un vēlēšanās, var iegādāties īstus mākslas darbus vairāku simtu vērtībā. Tie ir roku darbs un ļoti rūpīgi izstrādāti. Piemēram, internetveikalos atrodams brūns zirdziņš ar tumšām krēpēm, vārdā Sisija (145 eiro), pelēks zirdziņš Kalipso (135 eiro), bet strīpainais Ozijs maksā pat 215 eiro. Var dabūt arī vienradzi ar varavīksnes krēpēm par 250 eiro.

Tas vēl nav viss, jo zirdziņam vajag arī iemauktus – vēl 10 līdz 20 eiro no bankas konta nost. Vēl sortimentā ir arī zirdziņa sega (15 līdz 20 eiro) un sega, kas domāta tā turēšanai stallī (vēl 20 eiro). Ja par stalli, tad tā lomu pilda koka statīvs, kurā var novietot vairākus zirdziņus (100 līdz 150 eiro). Lietainam laikam zirdziņam nepieciešams lietusmētelis – mīnus nākamie 30 eiro.

Vārdu sakot, bizness jau ir sapratis, no kuras puses vējš pūš. Atliek tikai gaidīt, kad skrienamzirdziņu lobijam izdosies šo sporta veidu iedabūt olimpiskajā programmā. Bezcerīgi tas nav: galu galā, ja olimpisko sporta veidu skaitā var iekļaut breiku, lakrosu un flagfutbolu (pēdējie divi būs pārstāvēti 2028. gada olimpiādē), tad ar ko hobby horsing ir sliktāks? Bet līdz tam Latvijas skrienamzirdziņu faniem vajadzētu izveidot savu federāciju, kas mums ļautu iekļauties starptautiskajā apritē.