Satversmes tiesa vērtēs vai no mazākumtautību skolēniem jāprasa ideālas latviešu valodas zināšanas
No mazākumtautību bērniem nav jāpieprasa ideālas latviešu valodas zināšanas, jo tā nav viņu dzimtā valoda, Satversmes tiesā, kurā skata lietu par normām, kas nosaka izglītības iegūšanu tikai valsts valodā arī privātajās izglītības iestādēs, uzsvēra zvērināta advokāte Inese Nikuļceva.
Lieta ierosināta pēc Danas Džibuti un Dominika Džibuti pieteikuma. Pieteikuma iesniedzēji esot skolēni, "kuri identificē sevi ar Latvijā dzīvojošajām nacionālajām minoritātēm, viņu dzimtā valoda nav Latvijas valsts valoda, bet gan mazākumtautību valoda, un viņi mācās privātajā izglītības iestādē mazākumtautību izglītības programmās pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē".
Viņi lūdz ST pārbaudīt Izglītības likuma 9.panta 1.1 daļas, pārejas noteikumu 102.punkta 1.apakšpunkta un 2022.gada 29.septembra likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1., 5. un 6.panta atbilstību Satversmes 1.pantam, 112.panta pirmajam teikumam un 114.pantam.
Advokāte tiesas sēdē norādīja, ka no Izglītības un zinātnes ministrijas skaidrotā var secināt, ka apstrīdēto normu mērķis ir nevis vienkārši panākt valsts valodas apguvi, bet panākt to, lai mazākumtautību valsts valodu prasmes būtu tieši tādā pašā līmenī kā latviešiem.
Viņa uzskata, ka tas nav iespējams, jo ir atšķirība starp dzimto valodu un citām valodām. Cittautiešiem gandrīz vienmēr būs nedaudz vājākas latviešu valodas zināšanas, jo tā nav viņu dzimtā valoda, pārliecināta Nikuļceva, papildinot, ka leģitīms mērķis nevar būt prasīt tieši tādas pašas valsts valodas zināšanas kā latviešiem, kuriem šī valoda ir dzimtā.
Nikuļceva norāda, ka iepriekš līdzīgi likuma grozījumi bija pieņemti arī Ukrainā. Venēcijas komisija iepriekš bija aicinājusi izslēgt privātās skolas no valodas prasībām, un Ukraina to ir izdarījusi.
Bērnu likumiskais pārstāvis Tengizs Džibuti tiesas sēdē uzsvēra, ka saliedēt sabiedrību ir iespējams ar izpratini par kopīgām vērtībām un mazākumtautību piederības sajūtu, kuru ir iespējams panāk, vien izrādot cieņu pret mazākumtautībām.
Viņš uzskata, ka pašreizējā valsts integrācijas politika ir vērsta nevis uz dažādu etnisko grupu sadarbību un saliedētību, bet gan uz mazākumtautību interešu un savas identitātes saglabāšanas neievērošanu. Viņaprāt, valsts ar apstrīdēto normu ir gājusi pāri pieļaujamajai strīpai.
Abi iesniedzēji uzskata, ka apstrīdēto normu dēļ viņiem vairs nebūšot iespējams izglītības procesā pamatizglītības pakāpē iegūt izglītību arī dzimtajā mazākumtautību valodā, jo atbilstoši apstrīdētajām normām tikšot izslēgtas visas normas Izglītības likumā, kas pieļāva vispārējās izglītības iegūšanu mazākumtautību izglītības programmās.
2023.gada izskaņā Eiropas Cilvēktiesību tiesa paziņoja, ka nav konstatējusi cilvēktiesību pārkāpumu Latvijā īstenotajā pārejā uz mācībām valsts valodā. ECT palāta spriedumo slietā "Džibuti un citi pret Latviju" un lietā "Valiullina un citi pret Latviju" vienbalsīgi atzina, ka nav noticis Eiropas Cilvēktiesību konvencijas pārkāpums.
ECT konstatēja, ka Latvijas valdības veiktie pasākumi, lai palielinātu valsts valodas lietojumu skolās, bija samērīgi un nepieciešami, jo īpaši, lai nodrošinātu vienotību izglītības sistēmā un pietiekamu latviešu valodas zināšanu līmeni, kas ļautu iedzīvotājiem efektīvi piedalīties sabiedriskajā dzīvē.
