Nedēļas izskaņā pirmais “Neapēdīsi – neuzzināsi!” notikums “Hanzas peronā”

Jau vēstīts, ka cikla “Neapēdīsi – neuzzināsi!” iecere ir pievērst uzmanību kādai kultūrvēsturiskai tēmai, kura tiešā vai dažbrīd pastarpinātā veidā caurvij kontekstu, kas veido “Hanzas perona” kā kultūras telpas pagātni, šodienu un nākotni. Interesenti tiek aicināti uz rimtu un nepiespiestu svētdienas pēcpusdienu, kuras ievadā caur lietpratīgiem un aizraujošiem stāstiem, sarunām un citkārt strīdiem tuvāk iepazīt kādu no tendencēm, parādībām, artefaktiem apkaimes, Rīgas, Latvijas vai pasaules vēsturē. Tam līdzās šodienas kulināru versijas par “tā laika” ēdienu un dzērieniem, cienājot apmeklētājus ar uzkodām un spirdzinājumiem. Pēcpusdienas izskaņā skatuves mākslas pieredzējums, ļaujot klātesošajiem jauniegūto pieredzi un zināšanas pārlasīt tēlu valodā.”

“Vai zināji, ka dzelzceļš ir 19. gadsimta industriālās revolūcijas “bērns”, kurš Latvijā apbrīnojamu izrāvienu attīstībā piedzīvoja 20. gadsimta 20. un 30. gados, 1939. gadā sasniedzot plašāko sliežu ceļu tīklu Latvijas dzelzceļa vēsturē ar kopgarumu 3350 km? Tāpat, visticamāk, mazliet amizanti būs uzzināt, ka tolaik Latvijā popularitāti iemantoja speciāli izklaides braucieni ar vilcienu, kas būtībā bija vietējā tūrisma produkti, un par kuriem laikraksta “Jaunākās Ziņas” reportieris jūsmīgi rakstīja: “30. augustā no Rīgas izripoja pirmais izpriecas vilciens – vesels vilciens, kam nebija cita uzdevuma kā pavizināt 1000 jautru pasažieru!””, ar šiem un citiem stāstiem par dzelzceļa tapšanas vēsturi Latvijā, pirmsākumiem un tā ziedu laikiem līdz Otrajam pasaules karam, dalīsies kultūrvēstures pētniece Elīna Kalniņa.

Lai arī ziņas par to, ko pasažieriem restorāna vagonos piedāvāja brauciena laikā uz Rīgu, lielākoties ir skopas un vispārīgas, mieloti tie tika. Vēstulē avīzes “Rīts” redakcijai 1939. gada martā rakstījis kāds rīdzinieks-slēpotājs:

“[..] Tādēļ arī apsveicamā kārtā slēpotāju vilcienus arvien pavada restorāna vagons. Četrus gadus sportists neko labāku nevarēja vēlēties: nerunājot nemaz par visdažādākām sviestmaizēm, uzkožamiem bagātā izvēlē, atspirdzinošu dzērienu neizsīkstošajiem krājumiem, tēju un kafiju, ko izsalcis sportists varēja baudīt neaprobežotos vairumos, restorānā bija iespējams ieturēt pusdienas, kurās varēja pasūtīt pirmklasīgus ēdienus, karbonādes, sīpolu siteņus, omletes u. t. t., u. t. t. – pēc izvēles.”

Savu interpretāciju par ēdienkartes sadaļu ar “visdažādākām sviestmaizēm, uzkožamiem, atspirdzinošiem dzērieniem, tēju un kafiju” pasākuma “Neapēdīsi – neuzzināsi!” pasākuma viesus cienās kafejnīcas “Rūsa” kulināri.

Desertā – “Sinfonietta Rīga” stīgu kvarteta koncerts, izpildot hrestomātisko amerikāņu komponista Stīva Reiha (Steve Reich) opusu ‘Different Trains’ jeb “Dažādie vilcieni” stīgu kvartetam un elektronikai, kā arī jau drīz “Hanzas peronā” ar koncertu gaidāmās komponistes, ‘Grammy’ un Pulicera balvu ieguvējas Kerolainas Šo (Caroline Shaw) skaņdarbus ‘in manus tuas’ čella solo un ‘Valencia’ stīgu kvartetam.

Par Reiha kvarteta lasījumu kāda koncerta savulaik Dzelzceļa muzejā pieteikumā teikts, ka tas savā ziņā ir “programmatisks un autobiogrāfisks skaņdarbs”. Proti, autora biogrāfija vēsta, ka Otrā pasaules kara laikā mazā Stīva vecāki dzīvoja šķirti, tādēļ nākamais komponists un viņa guvernante bieži braukājuši no Losandželosas uz Ņujorku un atpakaļ. Tie bijuši romantisku pārdzīvojumu pilni pārbraucieni. Tikai pēc ilgāka laika Reihs atskārtis, ka, dzīvojis viņš tolaik Eiropā, vilciens, iespējams, viņu kā jau ebreju būtu vedis uz nāves nometni…

Kerolainas Šo skaņdarbs ‘in manus tuas’, ar ko Kārlis Klotiņš atklās koncertu, balstās Tomasa Telisa (Thomas Thallis) 16. gadsimtā tapušajā motetē, bet kvartetam rakstītais ‘Valencia’ ir kā tieša atsauce uz… Apelsīnu! Uz tik vienkāršo, ikvienam pazīstamo un pieejamo augli, kurā slēpjas simtiem spilgtu nokrāsu, sulas pilnu pūslīšu, kas tā vien šķiet gaidām eksploziju. Autores vārdiem, šis skaņdarbs ir reizē arī visa dabiskā un neizrotātā apzināšanās, kas mums joprojām pieejams un priecāšanās par to.