Dana Reizniece-Ozola par Latvijas demogrāfiju: "Vislielāko satricinājumu saņēmis vidusslānis"
“Agrāk bija tāds teiciens – būs bērniņš, būs krekliņš, bet šobrīd ģimenes plāno savus bērniņus un cilvēki ar racionālu prātu daudz izsvērtāk pieņem lēmumu par pēcnācēju radīšanu,” spiesta atzīt Dana Reizniece-Ozola. Un šajā ziņā vislielāko satricinājumu saņēmis sabiedrības vidusslānis, kurš visvairāk domā par pēcnācēju radīšanu.
Šī gada pirmajos deviņos mēnešos Latvijā piedzima 10 822 bērni, kas ir gandrīz par diviem tūkstošiem mazāk nekā šajā pašā laika posmā pirms gada un ir vismazākais jaundzimušo skaits pēdējo simts gadu laikā. Tik maz bērnu kā šogad nedzima ne Otrā pasaules kara laikā, ne okupācijas laikā, ne “trakajos deviņdesmitajos”. Līdz ar to Lielais jautājums: “Kāpēc Latvijā nedzimst bērni?”. To Jauns.lv vaicāja viedokļu līderei – Starptautiskās Šaha federācijas viceprezidentei, bijušajai politiķei Danai Reizniecei-Ozolai.
“Šis gads mums bijis īpaši kritisks – salīdzinot ar iepriekšējo gadu dzimstība samazinājusies par 13%. Tas, protams, ir satraucoši, bet diezgan likumsakarīgi, jo šobrīd dzīvojam īpašā laikā un vietā – kara periodā un reģionā, kur blakus notiek karš. Tāpēc cilvēkā intuitīvā līmenī ir tāda apdraudējuma sajūta
Un otrkārt - finansiālā puse. Pēdējie divi gadi bijuši ļoti smagi. Vēl Covid sekas nav pārvarētas, un tad karš. Arī straujais enerģētikas cenu pieaugums, kas ļoti daudzām Latvijas ģimenēm lika pārvērtēt savus izdevumus. Vislielāko satricinājumu, manuprāt, sajuta tieši vidusslānis, kas pārsvarā ir atļāvies radīt bērniņu.
Bet ja tev jāmaksā daudzkārt lielāks elektrības un apkures rēķins, tad tu iespējams atteiksies ne tikai no sava ikgadēja ceļojuma vai luksusa lietām, bet, ja tev ir bijusi plānota laulība, tad arī tas liks padomāt par to, vai to neatlikt uz labāku laiku, un arī bērniņš pagaidīs. Varbūt nākamgad būs labāk,” situāciju raksturo Dana Reizniec-Ozola.
Bet viņa uzsver, ka Latvija līdz ar Ungāriju, Čehiju, Rumāniju un Vāciju no 2011. līdz 2021. gadam Eiropā bija tāds labs piemērs, jo šajās valstīs visstraujāk pieauga dzimstība: “Domāju, ka tas lielā mērā bija skaidrojams ar plašu demogrāfijas atbalsta programmu. Nacionālā apvienība bija tā, kura šo karogu nesa valdībā un parlamentā, un es kā finanšu ministre to labprāt atbalstīju, jo man šķita – tā ir viena laba prioritāte, kas rāda un dod tūlītēju apbrīnojami labu rezultātu”.
Kā plusus viņa min demogrāfijas atbalsta pasākumus, kā, piemēram, Goda ģimenes principa ieviešanu, bērnudārzu pieejamības nodrošināšanu, lai vecāki varētu apvienot savu ģimenes un darba dzīvi, kā arī bērna kopšanas pabalsta palielinājumu, kas gan nav bijis ļoti liels, bet tomēr jūtams. Tas viss mudinājis ģimenes izšķirties par labu bērniņam. Tomēr šobrīd situācija nav iepriecinoša, bet:
“Tā jau nav tikai Latvijas problēma. Tā ir problēma Eiropā kopumā, kur vidēji sievietei dzimst 1,5 bērniņš. Un, neskatoties uz visiem centieniem uzlabot situāciju, pēdējos 10-20 gadus nekas īpaši nav mainījies”.
Visas Lielā jautājuma diskusijas skaties šeit.
