Liepājas okupācijas muzejā aplūkojama izstāde "Māksla Gulagā. Vorkuta 1948.–1956."

Izstādes atklāšanas pasākumā ar izcilu un izjustu čella priekšnesumu priecēja kamerorķestra "Kremerata Baltica" čellists Kristers Šīmanis. Klātesošos uzrunāja arī Liepājas muzeja direktore Dace Kārkla un Liepājas valstspilsētas domes priekšsēdētājs Gunārs Ansiņš.

Kamēr vēl top jaunā, interaktīvā ekspozīcija, "Māksla Gulagā. Vorkuta 1948.–1956." ir pirmā izstāde, kas atjaunotajā Liepājas okupācijas muzeja ēkā skatāma līdz 2024. gada 25. martam no trešdienas līdz svētdienai no plkst. 10 līdz 18.

Solomona Geršova (1906–1989) dzīves ceļš ilustrē daudzu mākslinieku likteņus, kurus samala Josifa Staļina represīvais režīms. Viņš ir dzimis 1906. gadā Daugavpilī (Dvinskā) grāmatsējēja ģimenē. 1910. gadā ģimene pārceļas uz netālo Vitebsku, kur zēns apmeklē ebreju izglītības iestādi, kam seko mācības reālskolā.

Vecāki sapņo izskolot dēlu par rabīnu, taču mākslinieciski apdāvinātais zēns jau vienpadsmit gadu vecumā dodas mācīties pie gleznotāja Jehudas Pena – Krievijā pirmās ebreju mākslas skolas dibinātāja. Vēl pēc trīs gadiem viņš uzsāk mācības pie Marka Šagāla un Kazimira Maļeviča Vitebskas Valsts brīvmākslinieku darbnīcās.

1922. gadā Solomons Geršovs pārceļas uz Petrogradu, kur mācās Mākslas un pedagoģijas tehnikumā un Augstākajā mākslas un tehnoloģiju institūtā, kā arī Pāvela Filonova darbnīcā, vienlaikus strādādams visdažādākajās tēlotājmākslas jomās. Petrogradā Geršova draugu un domubiedru pulkā ir gados jauni un visa veida inovācijām atvērti teātra mākslinieki, dejotāji, literāti un komponisti, tostarp Dmitrijs Šostakovičs.

Mākslinieka pirmā personālizstāde notiek 1926. gadā, taču agrīnie darbi tiek iznīcināti 1932. gadā, kad viņu apcietina “par Revolūcijas mākslinieku asociācijas nomelnošanu”. Kopā ar draugiem, māksliniekiem Borisu Erbšteinu un Jeļenu Sofonovu, viņu uz diviem gadiem izsūta uz Kursku.

1948. gadā Geršovu apcietina otrreiz, un tuvinieki ir spiesti no viņa oficiāli atteikties. Viņš strādā Vorkutas šahtā, reizēm veic arī mākslinieka darbu. Pēc atbrīvošanas 1956. gadā Geršovs atgriežas Ļeņingradā, kur līdz pat mūža galam ražīgi strādā, rīko personālizstādes un piedalās grupu izstādēs, kā arī ceļo, galvenokārt uz Latviju un Gruziju

Šajā izstādē skatāmi Vorkutā tapušie zīmējumi, par kuru pastāvēšanu kļuvis zināms vien nesen. Tajos dramatiski dokumentēti Gulaga ieslodzīto tēli un lēģera ikdiena. Vorkutas upes lēģeris, kura raktuvēs galvenokārt tika iegūtas ogles, bija viena no lielākajām spaidu nometnēm visā Gulaga sistēmā ar teju vissmagākajiem dzīves un darba apstākļiem.

Solomona Geršova radošā daudzpusība izrādījās pieprasīta un faktiski izglāba viņam dzīvību: reizēm, kad bija steigšus jāapglezno nometnes kluba sienas, viņš uz veselu mēnesi bija brīvs no darba šahtā; citkārt tas nozīmēja sīkus, taču ieslodzītā dzīvē kritiski svarīgus atvieglojumus.

Vorkutas zīmējumus Geršovs radījis ar vienkāršu zīmuli un divām trim ūdenskrāsām uz sliktas kvalitātes papīra, iepakojuma vai pat tapešu atgriezumiem. Darbos ieskicēti tie, kuros Staļina represīvā sistēma saskatīja eksistenciālu apdraudējumu – dažādu tautību ieslodzītie (ebreji, lietuvieši, moldāvi, rietumukraiņi), tostarp dažādu profesiju pārstāvji (zobārsts, inženieris, konservatorijas students, mālderis, pavārs), tie, kas jau izcietuši piespriesto sodu, bet spēku un līdzekļu trūkuma dēļ palikuši Vorkutā (“Šuvēja”), un visbeidzot arī nometnes priekšniecības tuvinieki (“Divas meitenes. Zīmēšanas stunda”). Viens no zīmējumiem ir mākslinieka pašportrets. Geršovs uzmanīgi ielūkojas sevī, it kā mēģinot saprast, kādi notikumi satricina Gulagā nonākuša cilvēka iekšējo pasauli.

Gulaga tēmu mākslinieks turpina līdz pat nāvei. Viens no Geršova zīmīgākajiem vēlīnajiem darbiem ir “Atmiņas par Gulagu” – dziļi jēgpilns simboliska rakstura attēls, izteikti atšķirīgs no dokumentālajiem un nesamākslota tiešuma caurstrāvotajiem Vorkutas ieslodzījuma laika zīmējumiem.