Šī gada "Domuzīmes" Dzejas balva piešķirta dzejniekam  Martam Pujātam

“Domuzīmes” Dzejas balva ietver radošo stipendiju un rotu mākslinieces Unas Mikudas veidotu sudraba piespraudi “lappuse”, uz kuras attēlots asteres zieds, papildināts ar apzeltītu domuzīmes atveidojumu; autoram žurnālā būs iespēja reklamēt nākamo krājumu.

Uz balvu pretendēja no iepriekšējā gada septembra līdz šāgada augustam latviešu valodā izdotie krājumi. Līdzās Marta Pujāta grāmatai balvai bija nominēti vēl pieci kvalitatīvi dzejas krājumi: Ilmāra Šlāpina “never” (apgāds “Neputns”), Lindas Gabarajevas “Apļi” (apgāds “Neputns”), Andra Ogriņa “par bites tiesu” (izdevniecība “Jānis Roze”), Ivetas Šimkus “debesu gruntsūdeņi” (apgāds “Neputns”) un Kaspara Zalāna “Telegrammas” (izdevējs - Valters Dakša).

Balvai iesniegtos krājumus izvērtēja dzejniece un literatūrzinātniece Sintija Kampāne-Štelmahere, vēsturnieks Mārtiņš Mintaurs, dzejnieks un atdzejotājs Edvīns Raups, dzejnieks un valodnieks Jānis Vādons.

Par Marta Pujāta krājumu “Domuzīmes” Dzejas balvas žūrijas dalībniekam Edvīnam  Raupam ir šāds viedoklis: “Marta Pujāta jaunais krājums “Dāma baltajos džinsos” koncentrētā formā rāda dzejnieka poētiskās domāšanas telpu, ko varētu salīdzināt ar upi, kas ir upe jebkurā tās vietā. Pārsteigums šeit saplūst ar paredzamību un, iespējams, tā ir lielākā šī dzejas krājuma atšķirība salīdzinājumā ar iepriekšējām Marta Pujāta grāmatām. Bet dažkārt eventuāli paredzamais dzejā ir tieši tas, ko tu gaidīji vismazāk – ka dāmas baltajos džinsos ceturtais pirksts tiešām ir tik būtisks. Un tas nav jāpierāda. Var mēģināt vienīgi izbraukāt visu Latviju un parādīt, cik skaisti tēls harmonē ar domu. Ja godīgi, jebkurš tēls, ar jebkuru domu. Tāds, manuprāt, ir šī dzejoļu krājuma dziļākais saturs”.

Žūrijas priekšsēdētājs dzejnieks Jānis Vādons par krājumu saka šādi: “Katrs autora jaunais krājums latviešu dzejas un kultūras telpu piesātina ar neparastas domāšanas spridzekļiem. Autora liriskais “es” nav pieticīgs lūdzējs pie noslēpumu altāra ‒ reizēm skatīties tieši acīs nozīmē tiešu trāpījumu, arī pašas valodas (patiesībā!) ļāvīgajā miesā. Un trāpījums šeit ‒ ja ne eksistences savaldīšana un kontrole, tad vismaz pašcieņas pilna apgaita, dažviet ļaujoties šķietami impresionistiskām, tomēr labi nogatavinātām, ironijas nedaudz atslogotām interpretācijām. Pujātiskā intonācija ir atpazīstama, tomēr grāmatā neatrast jau iepriekšējos krājumos iesildītus teikumus, noskaņas, manieri. Un trāpījumiem ir vēl viena dimensija – refleksija nav eksistenciāli abstrakta, tās centrā ir cilvēks, tas pats ikdienišķais, tas pats liktenīgo noredzējumu un mītu objekts”.