Egila Levita prezidentūras kuriozi, izgāšanās, sasniegumi un “baltie plankumi”

Jāteic, ka Egila Levita personība, iespējams, ir apvīta ar vislielāko noslēpumainības plīvuru nekā viņa priekšgājēju biogrāfija. Lielā mērā tas saistīts ar viņa kā ebreju emigranta dzīves peripetijām. Piemēram, Lato Lapsas pirms trijiem gadiem publicētajā grāmatā „Viltvārdis” apgalvots, ka Egils Levits patiesībā nav tas cilvēks, par ko viņš uzdodas, un viņa radu raksti ir noslēpti vai iznīcināti.

Tai pašā laikā viens otrs Valsts prezidenta “izgājiens” ir arī folklorizējies un īpašu ievērību izpelnījies ar kovidpandēmiju, kuras laikā viņam nācās pildīt prezidenta pienākumus.

Īsā prezidenta biogrāfija

Vieni tic Egila Levita „aizdomīgajai biogrāfijai”, bet citi atkal nē un par svētu patiesību uzskata viņa oficiālo biogrāfiju: viņš dzimis 1955. gada 30. jūnijā Rīgas  ebreju cilmes inženiera Jonasa Levita un Tukuma vācietes dzejnieces un redaktores Ingeborgas Levitas, dzimušas Bārgas, ģimenē, kura 1970. gadā, kad Padomju Savienība daļai Latvijas ebreju ģimeņu atļāva izceļot uz Izraēlu, emigrēja uz Rietumvāciju (līdz Izraēlai, kā daudzi izbraukušie, viņš netika).

Vācijā Egils Levits mācījās Minsteres Latviešu ģimnāzijā, ko absolvēja 1973. gadā, bet pēc tam studēja Hamburgas Universitātes Filozofijas un sabiedrisko zinātņu fakultātes Politikas zinātnes nodaļā un kļuva par juristu. Viņš bija arī Minsteres Latviešu ģimnāzijas politikas zinātni un vēstures pasniedzējs, kurš politikas zinībās ieveda arī pašreizējo ministru prezidentu Arturu Krišjāni Kariņu. Zīmīgi, ka Egila Levita skolnieks vēlāk savu skolotāju virzīja Valsts prezidenta amatam.

Vācijā viņš strauji kāpa pa jurista karjeras kāpnēm. Līdz  ar Latvijas neatkarības atgūšanu, Egils Levits atgriezās Latvijā un savu politisko un juridisko darbību attīstīja te. Viņš bija viens no 1990. gada 4. maija deklarācijas autoriem, tad Latvijas vēstnieks Vācijā un Šveicē, no “Latvijas ceļa” saraksta tika ievēlēts par 5. Saeimas deputātu. Pirms 30 gadiem bija Latvijas tieslietu ministrs, līdz 1995. gadā Māra Gaiļa valdība viņu virzīja uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesneša amatu. Līdz pat ievēlēšanai Valsts prezidenta amatā līdz 2019. gadam viņš bija Eiropas Savienības tiesas tiesnesis un dzīvoja ārzemēs.

1991. gadā Egils Levits apprecējās ar trimdas latvieti Andru – ārsti ģinekoloģi Andru, kura praktizēja Vācijā un Luksembrurgā. Viņiem ir divi bērni - meita Indra un dēls Linards. Tāda nu ir latvieša Egila Levita, kaut arī dzimis ebreja un vācietes ģimenē, oficiālā biogrāfija.

Biogrāfijas “melnie plankumi”

Daudz varam spekulēt par viņa dzīves gājuma “melnajiem caurumiem”. Pieļausim - ja tādi arī ir, tad tie nevarētu būt tik lieli “nāves grēki”, lai viņš būtu nāvīgs savas nācijas un Eiropas ienaidnieks, jo viņa dzīvesgājumu vētījuši cauri gan pašmāju urķi, gan Eiropas tiesībsargajošās institūcijas.

Pirmām kārtām, uzreiz pēc emigrācijas no Latvijas diez vai uz komunistiem sirdīgie trimdas letiņi pieļautu, ka viņa māte  kļūtu par viena no latviešu trimdas lielākā laikraksta “Latvija” redaktori (lai arī pašreizējā Valsts prezidenta māte literatūrvēsturē tiek dēvēta par vācbaltu dzejnieci, viņa rakstīja latviešu valodā), bet pēc tam viņš pats kļūtu par skolotāju Minsteres Latviešu ģimnāzijā. Pēcāk jau gan Vācijas, gan Eiropas Savienības tiesībsargājošās institūcijas, pēc visa spriežot, vētījušas to, lai tās justīcijas darba kabinetos neiesēstos sistēmai nelojāls cilvēks. Un galu galā Egila Levita biogrāfiju gan pagājušā gadsimta beigās, gan šī gadsimta sākumā būtu bijis pamatīgi jāizpēta Latvijas drošības dienestiem, kad viņš kļuva gan par Saeimas deputātu un tieslietu ministru, gan par Valsts prezidentu, lai viņam piešķirtu pielaidi valsts noslēpumam.

Garām palaistās iespējas 

Par Valsts prezidentu Egils Levits varēja kļūt jau krietni agrāk – 2007. gadā, kad Saeimai pēc spožās Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūras nācās meklēt jaunu Valsts prezidentu. Toreiz par to ievēlēja Valdi Zatleru, un Egils Levits uz Rīgas pils saimnieka godu pat nekandidēja, kaut gan viņam adresēti priekšlikumi bija izskanējuši.

Toreiz viņš atteicās no savas kandidatūras virzīšanas, neredzot tai pietiekamu atbalstu Saeimas koalīcijā. Un nu viņš atkal atteicās šī gada 10. maijā, pēkšņi paziņojot, ka nevēlas pieņemt Nacionālas apvienības piedāvājumu par tādu būt atkārtoti. Sevi no Valsts prezidenta vēlēšanu trases viņš noņēma tādēļ, ka saredzēja briesmas, ka Saeimas un valdības koalīcijas domstarpību un nesaprašanās dēļ Rīgas pils galvenā krēslā varētu iesēsties proklemisko oligarhu atbalstīts cilvēks.

Pēdējo četru gadu laikā Egila Levita popularitātes reitings ir katastrofāli krities. Ja 2019. gadā uzreiz pēc ievēlēšanas prezidenta amatā viņa darbību pozitīvi vērtēja 37,9%, bet negatīvi – 14,9% respondentu (47,2% par viņu neko nebija dzirdējuši vai arī nespēja paust skaidru nostāju), tad šī gada martā pēc sabiedriskās domas pētījumu firmas SKDS datiem Egila Levita darbību pozitīvi vērtēja 27%, bet negatīvi 64% Latvijas pilsoņu. Iespējams, tas saistīts gan ar viņa mīklaino pagātni, gan arī “pelēcīgumu” Valsts prezidenta amatā.

Nelegālais Valsts prezidenta statuss

Egila Levita, viņa vecvecāku un vecāku dzīvesgājums ir raibs kā dzeņa vēders, kas miniatūrā atgādina mūsu tautas sarežģītos likteņus pagājušajā gadsimtā. Levita dzimtas stāsts ir pat vesela detektīvromāna sižeta cienīgs. Piemēram, pirmos savas dzīves četrus gadus nodzīvojis nelegālā statusā – viņa piedzimšana nebija reģistrēta nevienā oficiālajā iestādē.

Prezidenta vectētiņš Jānis Bargs, tāpat kā viņa divi brāļi, bija aktīvs 1905. gada revolucionārs. Un viņu dzīvoklī Pārdaugavā, Tēriņu ielā, kādu laiku atradās nelegālā latviešu sociāldemokrātu laikraksta “Cīņa” tipogrāfija. Revolūcijas laikā vectētiņš emigrēja no Latvijas, bet pagājušā gadsimta divdesmito gadu vidū atgriezās, apprecējās, nopirka lauku mājas un kļuva diezgan turīgs jaunsaimnieks, par ko viņu un vecmāmiņu 1949. gada 25. martā kā budžus izsūtīja uz Sibīriju.

Kara laikā Egila Levita māte nokļuva Austrumberlīnē, bet 1946. gadā sarkanarmieši viņu saņēma ciet un nosūtīja atpakaļ uz Latviju. Arī viņa bija 1949. gadā izsūtāmo latviešu zemnieku sarakstā, bet kad viņa pie sava Rīgas dzīvokļa durvīm ieraudzīja milicijas mašīnu, viņa dzīvoklī nedevās iekšā un tādā veidā izvairījās no izsūtīšanas.

Tad mātes draugi, viņai ieteica iepazīties ar kādu vīru, ar kuru viņa vēlāk arī apprecējās, kurš var izgatavot pagaidu, viltus dokumentus. Māte dzīvoja puslegālā statusā un, lai nevajadzētu atklāt savu identitāti, mazo Egilu dzemdēja mājas un oficiāli nereģistrēja. Tikai Hruščova atkušņa laikā – 1959. gadā, kad vairs īsti nevajadzēja baidīties no izsūtīšanas uz Sibīriju, māte dēlu reģistrēja milicijā.

Mūsu prezidenta māte bija studējusi Latvijas Mākslas akadēmijā un pēc dabas bija ar māksliniecisku dvēseli, rakstīja dzeju (viņas lirika pārsvarā publicēta trimdas izdevumos).

Egilam Levitam liedz iebraukšanu Latvijā

Kad Latvijā sākās Atmoda, Egils Levits vairs nebija noturams Vācijā – viņš rāvās uz Latviju, kur aktīvi iesaistījās 4. maija deklarācijas rakstīšanā.

Arī tai laikā nav noticis bez detektīvsižeta cienīgiem notikumiem. Kad 1990. gada aprīļa beigās Levits caur Maskavu ar lidmašīnu devās uz Rīgu, padomju drošībnieki viņu neielaida PSRS. Lidostā viņu aizturēja un izsūtīja uz Stokholmu. Tikai pēc valsts neatkarības atgūšanas Levits varēja atkal brīvi būt Latvijā.

Tā kā līdz ar neatkarību Latvija atguva arī visnotaļ turīgu pilsoni, kuru pēc Latvijas mērogiem var uzskatīt par miljonāru. Viņš ir uzkrājis 556 624 eiro, savukārt finanšu instrumentos viņš ir ieguldījis vēl aptuveni 970 000 eiro, liecina Egila Levita valsts amatpersonas deklarācija par 2022.gadu.

Valsts pirmā persona deklarējusi 274 770 eiro uzkrājumus “Luminor Bank” Latvijas filiālē un 281 853 eiro bankā “Banque et Caisse D'epargne de L’etat” Luksemburgā. Viņa uzkrājumi pērn auguši par 81 953 eiro.

Valsts prezidenta īpašumā ir divi dzīvokļi Rīgā, dzīvoklis Cēsīs, divi zemes gabali Mārupes pagastā un zeme Engures pagastā. Savukārt kopīpašumā Egilam Levitam pieder zeme Rīgā. Deklarācijā norādīti arī citi nekustamie īpašumi, kas nav atšifrēti. Tādi valsts pirmajai amatpersonai pieder Engures pagastā, bet kopīpašumā - Rīgā un Smārdes pagastā.

Pagājušā gada deklarācijā norādīts, ka algā no Valsts prezidenta kancelejas Egils Levits saņēma 75 120 eiro. Viņš ir deklarējis pensiju no Eiropas Savienības Tiesas 191 600 eiro apmērā, pensiju no Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras 1690 eiro apmērā, pensiju no Vācijas apdrošināšanas kompānijas “Allianz Lebensversicherung-AG” 1669 eiro apmērā, kā arī pensiju no Vācijas pensiju apdrošināšanas sabiedrības “Deutche Rentenversicherung” 13 117 eiro vērtībā.

Egila Levita pārsteigumi: jaunvārdi, kovidupuri, cepure un cimds

Ārpus oficiāli ieturētām etiķetēm un uzrunām Egils Levits ievērību izpelnījies ar vairākiem “jaundarbiem” un ne visai veiksmīgiem izteicieniem. Te, protams, jāpiemin, ka viņa prezidentūra it nemaz neiekrita “miera laikos”, bet globālu satricinājumu laikmetā. Pirmām kārtām, tā bija Covid-19 pandēmija un, otrām kārtām, tai uzreiz sekojošais Ukrainas karš. Bet viss iesākās “filoloģiski mierīgi”.

Pēc ievēlēšanas amatā viņš daudzus pārsteidza ar iepriekš nedzirdētiem vārdiem savās uzrunās – “vienvērtīgs”, “likteņkopība”, “turpinātība”, “valstsgriba”, “brīvtelpa” un tamlīdzīgi. Pats Egils Levits kādā intervijā norādījis, ka tā ir viņa radošā izpausme. Viņa pienesumu latvietības leksikonā noteikti var atzīmēt arī Vēsturisko zemju likuma sakarā, kas Sēlijai piešķīra atsevišķu jeb oficiālu kultūrvēsturiskā novada statusu, kas nu pirmo reizi tiks izdejots arī Dziesmu un deju svētku deju lieluzvedumā.

Tāpat starptautisku ievērību Egils Levits kā sava veida pareģis izpelnījies arī globālajā ģeopolitikā, jau krietni pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Piemēram, 2019. gadā Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālās asamblejas sesijā viņš izteicās par Krievijas rīcību, norādot, ka klaja necieņas izrādīšana, kā to dara Krievija, pārkāpj Ukrainas un Gruzijas teritoriālo integritāti un nedrīkst kļūt par “jauno normalitāti”. Bet 2020. gadā Minhenes Drošības konferencē viņš pauda, ka Krievijas vēlme atjaunot savu kādreizējās lielvaras tēlu ir cieši saistīta ar vēlmi atgūt agrākās ietekmes sfēru, tāpēc ir jāpanāk, lai jebkuras agresijas politiskā un militārā cena būtiski pārsniedz iespējamos ieguvumus, ko tā agresoram varētu nest.

Toties ne visai veiksmīga izradījās viņa izrunāšanās Covid-19 pandēmijas sakarā (viņš kovidu pārslimoja 2021. gada oktobrī). Sabiedrību uzjautrināja viņa prātulas: “Puse no mūsu iedzīvotājiem ir vakcinēti, otra puse – nav vakcinēti. Tie, kas ir vakcinēti, tie ir daudz vairāk pasargāti. Savukārt tie, kas nav vakcinēti, tos tagad kovids, ņem priekšā pa pilno”, “Būs vaļā tie veikali, kas nebūs ciet” un “Tie cilvēki, kuri ir nomiruši no Covid, tiem, protams, šie Ziemassvētki arī nebūs…”.

Protams, tas viss – gan mājsēde un tās izraisītais ekonomiskais pagrimums, gan salīdzinoši milzīgais inflācijas kāpums, kas sekoja pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, - nevarēja celt tautas apmierinātību ar valdošo vīru un sievu, tostarp arī prezidenta, darbību. Egils Levits pēc būtības būtu labs miera laika prezidents, bet ne kara laika prezidents. Un tas viņam maksāja ar kritikas jūru, kuru viņš tā arī nespēja “nosusināt”. Kaut gan viņš pats sevi nemaz tik zemu nevērtē. Kādā nesenā intervijā, kad viņu lūdza novērtēt savu darbu skalā no 1 līdz 10, viņš pats to vērtēja no 7,5 līdz 8 ballēm. Viņš neesot pieļāvis lielas kļūdas, piekopis konsekventu un skaidru politiku, taču komunikācija gan neesot bijusi laba.

Lai arī Egila Levita ģērbšanās un iznešanās stils ir nevainojams, viņa kanti šad tad ir pabojājusi nepareiza aksesuāru izvēle vai pielietojums. Tā, piemēram, pērnā gada janvārī, atklājot pieminekli okupācijas laiku brīvības cīnītājam Gunāram Astram pie Rīgas apgabaltiesas ēkas, Valsts prezidents tā sanervozējās par protestētājiem, ka, atskanot Valsts himnai, aizmirsa noņemt hūti, tā pēc būtības izdarot administratīvi sodāmu pārkāpumu.

Savukārt pirms mēneša acīgi ļaudis pamanīja, ka, pozējot Lielās Talkas laikā un atrādot, cik čakli Valsts prezidents vāc gružus dabā, viņš darba cimdus bija uzvilcis ačgārni – ar gumijoto pusi uz augšu, nevis kā pienākas darba rūķim. Tomēr šī nepareizība kādā brīdī tika novērsta, jo ir arī citas fotogrāfijas, kurās redzams, kā Egils Levits žagariņus vāc un tos bāž atkritumu maisā ar pareizi uzmauktiem cimdiem.

Katrā ziņā, neskatoties uz visiem pārpratumiem, Egila Levita prezidentūras darbība ir novērtēta. Viņš, piemēram, jau otrajā savas prezidentūras gadā ir saņēmis gan Latvijas Organiskās sintēzes institūta medaļu, kas nosaukta par godu Latvijas ebreju izcelsmes ķīmiķim Solomona Hilleram, un ieguvis Latvijas Kultūras akadēmijas goda profesora titulu.