Stambulas konvencija pēc Jēkabpils slepkavības: vieni politiķi aktualizē, citi - joprojām bažīgi
Latvija jau pirms septiņiem gadiem ir parakstījusi, bet joprojām nav ratificējusi Stambulas konvenciju par vardarbības pret sievietēm novēršanu un apkarošanu. Bijušā dzīvesbiedra Leona Rusiņa Jēkabpils pusē noslepkavotās sievietes gadījums vairākām nevalstiskajām organizācijām ir licis par to runāt atkārtoti, prasot arī politiķu atbildību par traģēdiju. Tomēr, kā vēsta Latvijas Televīzijas raidījums “de facto”, vairākas Saeimā pārstāvētās partijas negrasās mainīt savu noraidošo attieksmi pret starptautisko līgumu, kuru bez Latvijas nav ratificējušas vēl tikai piecas Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis – visas no Centrālās vai Austrumeiropas.
Eiropas Padomes konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu – šāds ir Stambulas konvencijas pilnais nosaukums. Pirms četriem gadiem Egils Levits vēl kā Valsts prezidenta amata kandidāts LTV debatēs uz jautājumu, vai aicinās Saeimu šo starpvalstu līgumu ratificēt, atbildēja noraidoši: “Es domāju, ka Stambulas konvencija ir ļoti ideoloģizēta, nevajadzīgi ideoloģizēta. Ja Latvija nopietni grib pieķerties vardarbības problēmai ģimenē, tā var to darīt jau tūlīt. Tā varēja to darīt jau pirms gada, var darīt, sākot ar pirmdienu. Ir attiecīgi pasākumi, dažādi likumdošanas pasākumi, dažādi praktiski pasākumi, kas tiek arī veikti. Piemēram, ir šīs vietas, kur attiecīgās personas var patverties kādu laiku – tas ir jāizbūvē. Tur nav vajadzīga kaut kāda konvencija, tas ir vienkārši jādara.”
Tagad, četrus gadus vēlāk, kad sabiedrību ir satricinājusi valsts iestāžu nenovērstā sievietes slepkavība Jēkabpilī, Levits par Stambulas konvenciju izsakās gandrīz tām pašām frāzēm. LTV raidījumā “Šodienas jautājums” vaicāts, vai Saeimai tagad vajadzēja atbalstīt Stambulas konvencijas tālāku virzīšanu, prezidents pauda: “Es domāju, ka vajadzēja izdarīt visu to un pieņemt likumu, kur tiek izdarīts viss tas, ko Stambulas konvencija paredz... (..) Pašu konvenciju... Tur ir, teiksim, tādi ideoloģiski jautājumi, kas šajā gadījumā neko nedod. Jautājums ir par to, ja tur ir paredzēts, piemēram, vairāk arī tādas iestādes vai vietas, kur varmācības upuris var patverties – tas viss ir iespējams izdarīt, un tas arī jādara.”
Tam, ka Stambulas konvencijā būtu kādi neskaidri ideoloģiski jautājumi, gan nepiekrīt Eiropas Savienības Tiesas tiesnese un bijusī Satversmes tiesas priekšsēdētāja Ineta Ziemele: “Juridiski korekti izlasot šo dokumentu atbilstoši metodei, es nesaskatu šajā stadijā nekādas bīstamības vai ideoloģijas. Nu, ja mēs tā domājam, tad jau mēs vispār varam attiecināt uz cilvēktiesībām kā tādām šādus apzīmējumus. (..) Un es esmu gatava par to diskutēt un patiesībā meklēt, nu kur tad ir tie klupšanas akmeņi, ar lielāko prieku. Ne tikai ar Valsts prezidentu, bet arī ar Saeimas deputātiem.”
No ES dalībvalstīm Stambulas konvenciju nav ratificējušas vien sešas – Latvija, Lietuva, Bulgārija, Čehija, Slovākija un Ungārija. Savukārt no Eiropas Padomes sastāva konvencija šobrīd nav spēkā vēl trijās valstīs: Armēnijā, kas to nav ratificējusi; Azerbaidžānā, kas to nav pat parakstījusi; un Turcijā, kas pirms diviem gadiem no konvencijas izstājās ar prezidenta Redžepa Tajipa Erdogana dekrētu.
Latvijas valdības vārdā Stambulas konvenciju pirms septiņiem gadiem parakstīja toreizējais labklājības ministrs Jānis Reirs no “Vienotības”, jo Nacionālo apvienību pārstāvošais tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs dokumenta parakstīšanai visādos veidos pretojās. Premjers tolaik bija Māris Kučinskis, pārstāvēdams Zaļo un Zemnieku savienību (ZZS).
Tagad Kučinskis kā iekšlietu ministrs valdībā pārstāv pret Stambulas konvenciju kritiski noskaņoto Apvienoto sarakstu. Par policijas darbu politiski atbildīgais ministrs nu klāsta, ka Stambulas konvencijas pieņemšana neko daudz neatrisinātu: “Tā Stambulas konvencija – nekādā gadījumā nevajadzētu izvirzīt, ka tas ir etalons. Vot, tagad pieņemsim, un viss beigsies – nē, tā nebūs!”
Norādei, ka Latvija palikusi viena no pēdējām ES dalībvalstīm, kas konvenciju nav ratificējusi, Kučinskis nepiekrīt: “Protams, ka Latvija nav viena no pēdējām, tur ir vēl vesela rinda valstu, tāpēc tas ir jautājums, ko, visticamāk, vajag debatēt, un, ja viņš būs, tad arī runāsim. (..) Lietuva, Polija, Turcija, kas gan nav Eiropas [Savienības] dalībvalsts, bet kā [pilsētas] vārdā nosaukta, un tā tālāk... Tāpēc viennozīmīgi neviens dokuments nevar tā tikt vērtēts, ka... Tur viņš runā gan par labām lietām, gan par pretrunīgām lietām.”
Labklājības ministri, kas nāca pēc Reira, proti, Ramona Petraviča, kura tagad pārstāv partiju “Latvija pirmajā vietā”, un “Konservatīvo” tagadējais vadītājs Gatis Eglītis, Stambulas konvenciju vairāk vai mazāk atklāti kritizēja. Tagad ministrija atkal nonākusi “Jaunās Vienotības” pārziņā, bet ministre Evika Siliņa apzinās, ka šajā Saeimā balsu konvencijas ratifikācijai varētu pietrūkt, tāpēc ar tās virzīšanu uz parlamentu nesteidzas: “Bet mēs kā Labklājības ministrija esam uzsākuši normu izvērtējumu, to varētu saukt par tādu atbilstības izvērtējumu, kas tad ir ar mūsu likumiem un vispār situāciju Latvijā. (..) Tiešām ir pagājis kaut kāds laiks, kopš tā tika parakstīta, Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Stambulas konvencija nav pretrunā Latvijas Satversmei, un mēs varētu virzīties tiešām ar tādu aktuālu redakciju. Mums ir arī jāpaskatās, kas pa šiem gadiem ir noticis, tāpēc arī mēs uzsāksim procedūru, ko katra ministrija ir izdarījusi, kas notiek...”
Tikmēr Saeimā opozīcijā esošā “Progresīvo” frakcija aprīļa beigās rosināja balsot par uzdevumu valdībai nekavējoties virzīt Stambulas konvenciju ratifikācijai. Darba kārtībā jautājums gan vēl nenonāca, jo Saeimas vairākums to noraidīja, taču partija sola jautājumu aktualizēt regulāri. “Šis gadījums Jēkabpils, es ceru, ir atvēris acis ļoti daudziem un arī sirdsapziņa viņos ir ierunājusies. Jo mēs paskatāmies, ka tas ir arī vērtību jautājums. Tas nav tikai par šiem gadījumiem, bet arī kurā virzienā mēs ejam. Vai mēs ejam tajā Rietumeiropas vērtību virzienā, kur 37 valstis, kas jau ir ratificējušas, vai mēs paliekam tajā citā virzienā, kur drīzāk propagandas ietekmē mēs ejam [Ungārijas prezidenta Viktora] Orbāna pavadā vai Krievijas propagandas pavadā,” saka “Progresīvo” deputāte Leila Rasima.
Rasima piebilst - “ja politiķi ir sevi iedzinuši tajā stūrī, nu nevajag līst vēl dziļāk tajā stūrī iekšā,” un aicina partijas, kas iepriekš baidījušas savus vēlētājus ar Stambulas konvenciju, tomēr sākt skaidrot cilvēkiem, kas ar dokumentu domāts patiesībā, pirmkārt mērķējot to uz Nacionālo apvienību.
Tomēr skeptiķu pret konvenciju netrūkst arī citās partijās. Piemēram, bijusī Jēkabpils domniece Līga Kļaviņa (ZZS) Saeimas balsojumā par “Progresīvo” priekšlikumu atturējās, un skaidro to šādi: “Esmu personīgi iepazinusies ar šo dokumentu gan latviešu valodā, gan arī angļu valodā un redzu tur patiesi ieslēptus zemūdens akmeņus, kāpēc es arī nevaru balsot viennozīmīgi “par”. (..) Un tās ir tās bažas, kas mani arī biedē, ka arī šīs Stambulas konvencijas ieviešanas sakarā mēs atkal pilnīgi noteikti par 250 procentiem pārcentīsimies un tērēsim resursus tur, kur tie nav vajadzīgi. Šobrīd esošie likumi, kā man profesionāļi, kas ir mums ZZS frakcijā, ir pārliecinājuši, ka pilnībā izpildot šos likumus esošos un noteikumus varēja absolūti izdarīt visu, lai pasargātu šo sievieti Jēkabpilī.”
Kļaviņa atzīst, ka viņu atturot jēdziena “gender” jeb “sociālais dzimums” lietošana konvencijā. Jau pirms septiņiem gadiem vairākas konservatīvās organizācijas un arī Rasnača pasūtītā juridiskā atzinuma autori biedēja, ka Stambulas konvencijas pieņemšana pavēršot ceļu uz viendzimuma laulību vai pat poligāmijas ieviešanu Latvijā. Šādas un līdzīgas bažas jau vairākkārt noraidījušas Eiropas Padomes amatpersonas.
Tikmēr Nacionālās apvienības pārstāvis Jānis Dombrava konvencijā saskata arī citus riskus. “Piemēram, attiecībā par soda bardzības pastiprināšanu, kas ir pastrādāts pret attiecīgajām sabiedrības grupām. Tur tas uzskaitījums ir pietiekami plašs, tas neskar tikai sievietes un bērnus, bet, piemēram, dažādas mazākumtautības. Ko tas nozīmē? Ja diviem cilvēkiem izveidojas konflikts, viņi ir sakāvušies, bet beigās vienam cilvēkam piespriedīs krietni lielāku sodu tikai tāpēc, ka, piemēram, viņš būs šajā konfliktā iesaistījies ar kādu mazākumtautību,” klāsta Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs.
Visticamāk, Dombrava kaut ko ir pārpratis, jo konvencijā paredzēts bargāku atbildību ieviest par nodarījumiem pret personu, kura ir neaizsargāta īpašu apstākļu dēļ, jo vardarbības izdarītāji bieži izvēlas tās par mērķi, zinot – maz ticams, ka tās spēs aizstāvēties. Nacionālo vai etnisko minoritāšu pārstāvji ir tikai viens piemērs mazaizsargāto grupu uzskaitījumā starp grūtniecēm, personām ar invaliditāti, bērniem, veciem cilvēkiem, personām no laukiem, bezpajumtniekiem un citām, turklāt konvencijā nav runa par vienkāršu “sakaušanos”.
Savukārt bijušā tieslietu ministra Rasnača bažas par Stambulas konvencijas neatbilstību Satversmei, ko viņš pirms septiņiem gadiem pauda savā atšķirīgajā viedoklī par valdības lēmumu dokumentu parakstīt, Tieslietu ministrijas tagadējā vadība neuztur. To “de facto” apstiprina ministrijas parlamentārā sekretāre Lauma Paegļkalna: “Satversmes tiesa ir saistoši vērtējusi Stambulas konvencijas atbilstību gan Latvijas tiesību sistēmai, gan Latvijas Satversmes aizsargātajām pamatvērtībām, tieši tām būtiskajām, par kurām sabiedrība nereti satraucas, runājot par Stambulas konvenciju. (..) Un Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Stambulas konvencija nekādā ziņā neuzspiež noteikta veida ģimenes vai laulību modeli vai arī neuzspiež noteikta veida izpratni, domu vai apziņas veidu.”
