Vai vējbakas ir tikai pumpas? Mātes “eksperiments” bērnam beidzas slimnīcā

“Vai kāds no jums domā tāpat kā es domāju, kad uzzināju, ka bērna potēšanas kalendārā ir iekļauta arī pote pret vējbakām? Es nospriedu, ka šis jau ir tā kā mazliet pārspīlēti. Labi, pret nopietnajām slimībām ir jāpotējas, tur nav variantu. Nu labi, arī pret masalām un cūciņu, ja tās var radīt komplikācijas. Bet pote pret vējbakām? Nopietni? Vai tad bērnība ir bērnība bez vējbaku pumpām un zeļonkas? Bez šarlakiem, angīnām, vēdervīrusiem. Vai drīz posīsimies potēties arī pret iesnām?” raksta Piņķe.

Tā viņa nolēma savu dēlu nevakcinēt pret šķietami vieglo slimību. “Kad Miķelim parādījās pirmās pumpas uz deguna un zoda, mēs mājās smaidījām, mājām ar galvu – jā, jā, tās ir vējbakas! Mēs pat uzsmērējām veco labo zeļonku (pa 3 EUR), pēc tam atklājas, ka jaunais preparāts Poxclean maksā 27 EUR,” turpina māte.

Kad nākamās pumpas parādījās uz vēdera, vecāki sprieda – vēl, ilgākais, divas dienas un tad jau pāries. Kad temperatūra nekritās jau sesto dienu, internetā atrodamā informācija mierināja, ka reizēm tā var būt, tomēr reizē arī biedēja par retiem gadījumiem ar smagām komplikācijām.

Kad septītajā slimošanas dienā viss ķermenis sāka pārklāties strutainām čulgām, Miķelis pamodās ar aizpampušu, pūžņojušu aci un 39 grādu temperatūru, vecāki beidzot brauca uz slimnīcu. Bērns karsoņa drudzī nemitīgi kasījās, pret temperatūru medikamenti līdzēja tikai nepilnu stundu, termometra stabiņš, īsti nenolaidies atkal šāvās augstumos.

“Drīz jau uz mazā augumiņa nebija ne brīva pleķīša, pumpas dīga plaukstās, pēdās, mutē, degunā un acu gļotādā, nereti pārvēršoties strutainos augoņos. Kāda māsiņa, labu gribēdama, cenšoties novērst ķirurģisku iejaukšanos, metās augoni spiest un durt, lai no tā izdabūtu strutas. Miķelis brēca, es raudāju un pat šoreiz neteicu, ka jāpaciešas un domās jāuzvelk supermena apmetnis,” atceras Piņķe.

“Tas, ka uz mani te slimnīcā noraugās kā uz antivaxeri ir nudien mazākais šajā stāstā, un savā ziņā esmu to pelnījusi. Briesmīgi bija dzirdēt, kā daktere jautā, vai neesmu novērojusi, ka Miķelis grīļojas, vai viņam nav radušās koordinācijas problēmas.”

Jo ir gadījumi, kad vējbaku vīruss pāriet meningītā (diviem no katriem 10 000 inficēto, bet 20 no 10 000 iegūst smagu pneimoniju). “Izrādās, lēmums par vakcīnas iekļaušanu [valsts apmaksātā sarakstā] pieņemts pēc tam, kad 2000. gadu vidū nodaļu pārpludinājuši strutainiem augoņiem nosēti bērni, ko nācies operēt.”

Blakus palātā no vējabakām šobrīd ārstējas divus mēnešus vecs zīdainītis. Pēdējais, ko Anete dzirdējusi – temperatūra krītas, bet viņš saņem trīs dažādas antibiotikas. “Jāpiebilst, ka divus mēnešus vecu zīdaini potēt vēl nevar, taču viņam vējbakas no skolas atnesa vakcinējusies māsa, bet izplatīja tādi kā mēs – nevakcinētie. Jo vējbakas ir pat lipīgākas par Covid delta variantu, un viens inficētais var aplipināt līdz 10 personas.”

Tagad Anete Piņķe savas domas ir krasi mainījusi: “Man ir  lūgums – ja nu gadījumā jums tuvumā kāds bēbītis gatavojas uzsākt vakcinēties un šaubās – vajag poti pret vējbakām vai tomēr ne, tad noteikti dalies ar šo stāstu, pastāsti kā gāja Miķelim!”

Par gaišiem mirkļiem šajā baisajā pārdzīvojumā parūpējies Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas kolektīvs un Bērnu slimnīcas fonds. |Slimnīcā pārdomātas mazākas detaļas – sākot ar plāksterīšiem un beidzot ar šķīvīšiem, kurus izēdot, atklājas bildīte, lai mazos slimnieciņus uzmundrinātu. Vakariņās ir gards kruasāns, bet pusdienās kokospiena muss. Miķelis tika pie dāvaniņām – grāmatām un zīmuļiem. Bet 7. nodaļas māsiņas un dakteres visu šo laiku kā labie eņģeļi lidinājās turpu šurpu, palīdzot Miķelim cīņā ar baismīgo Varicella zoster. Mēs joprojām veseļojamies izolātorā, taču ļoti gribas cerēt, ka krīze ir pārvarēta.”