“Tas tiešām bija brīnums!” Apsīšu ģimene ar 8 bērniem sāk ekskluzīvu dzīvi lauku īpašumā

“Jau pirms laulībām mēs diezgan skrupulozi izrunājām daudz lietu. Bija 100 jautājumu saraksts par ģimenes dzīvi un visu, kas ar to saistīts. Viens no jautājumiem jaunai, topošai ģimenei bija par bērniem, par to, vai mēs gribam bērnus, cik mēs gribam bērnus. Tik precīzi šie jautājumi bija. 

Jau no paša sākuma mēs bijām vienisprātis, ka gribētu ļaut bērniem nākt mūsu ģimenē. Nebija latiņa, uz kuru mēs skatījāmies. Man liekas, ka tas bija galvenais moments, kāpēc pēc tam pusceļā vai kādos citos brīžos mums nebija šaubu, vai tiešām tā vajag. 

Liela nozīme sievietes gatavībai un atbildībai 

Es uzskatu, ka lielā mērā tas [laist pasaulē tik daudz bērnu] ir arī sievietes lēmums tādā ziņā, vai viņa ir gatava iet ceļu ar gaidībām un stingrāku režīmu, kurā pastiprināti jāseko līdzi savai veselībai. 

Līdzīgi kā profesionālā sportā ir nopietns režīms, tā arī mammai jābūt ļoti uzmanīgai pret savu veselību. Tas prasa disciplīnu. Mana sieviņa Sofija visu šo ceļu ir gājusi ļoti atbildīgi kā mamma arī gaidību laikā. No manas puses, protams, bija gatavība rūpēties un gādāt,” Andis stāstīja. 

Kuplām saimēm bieži vien jāiztiek ar viena vecāka ienākumiem 

Vienlaikus viņš piebilda: ne jau velti tad, kad pāri rēķina savus nākotnes plānus, bieži vien ir diskusijas par lielāku bērnu skaitu. Laulātie mēdz pārspriest, vai laist pasaulē otro, trešo vai pat ceturto bērnu, jo saprot, ka vairāk bērnu arī nozīmē lielākas izmaksas. 

“Ar ceturto bērnu mēs ieejam sarežģītā zonā, īpaši Latvijā. Tas nozīmē, ka, pirmkārt, mamma paliks vairāk ar bērniem. Jo vairāk bērnu, jo mazāka ir varbūtība viņai iesaistīties darbā un lielāka slodze uz tēvu. Faktiski mēs pārejam uz viena vecāka ienākumiem. 

Bez paļāvības uz Dievu tas nebūtu iespējams

Man kā tēvam ir labā griba rūpēties un darīt visu, kas ir manos spēkos, bet bez paļāvības uz Dievu tas arī nebūtu iespējams. Reāli un pragmatiski atskatoties atpakaļ, varam ieraudzīt, ka tieši ar bērniņu piedzimšanu mūsu dzīvē ienāca noteiktas svētības un atvērās noteiktas durvis, ko mēs iepriekš nekādi nevarētu ieplānot, ja būtu tikai rēķinājuši, vai to varam atļauties. 

Tāpēc mūsu stāstā ticība uz Dievu ir ļoti svarīga. Tā mūs gan vieno kā ģimeni, gan arī ļoti praktiski palīdz sadzīviskos ikdienas jautājumos. Mēs redzam notiekam visāda veida brīnumus.” 

Katrs bērns ir unikāls 

Andis atzina, ka katram bērnam ir īpašs stāsts un par katru atvasi varētu uzrakstīt grāmatu.

“Katrs no 8 bērniem ir ļoti dažāds, un ar katru bērnu mēs mācāmies, ka nedrīkstam būt stereotipiski vai ļoti stingros rāmjos ar savu domāšanu par bērniem un viņu audzināšanu. Viņi tiešām katrs ir unikāla personība.”

Brīnišķīgā mājdzemdību pieredze 

Pirmās divas ģimenē ienāca meitas. Naomijai šovasar būs 15 gadi. “Viņa vienīgā piedzima ar ķeizargriezienu. Pēc tam bija lielais jautājums, kā būs tālāk, jo, visticamāk, arī pārējie bērni nāktu pasaulē ar ķeizargriezienu. 

Bet mēs sastapām drosmīgu un pieredzējušu mājdzemdību vecmāti Rudīti Brūveri, un lielu daļu no ceļojuma veicām kopā ar viņu kā vecmāti. Mūsu sadarbībā bija ļoti pozitīva pieredze gan ūdens dzemdībās, gan mājdzemdībās, gan viņas iekārtotajā dzemdību vietā. Tas bija ļoti pozitīvi!”

Pastarīte piedzima mammas 35 gadu jubilejā 

Otrā meita ir Joanna (10.aprīlī paliek 13 gadi). Pēc tam seko četri puiši: Jonatāns (11 gadi), Jozua (9 gadi), Mihaēls (7 gadi) un Jehuda (vasarā būs 5 gadi). 

Vēl ģimenē ir divas jaunākas meitiņas: Zuzanna (2 gadi) un Ciāna, kura piedzima mammas 35.gadu jubilejā pagājušā gada 27.jūlijā. Andim patlaban ir 37 gadi. 

Īpašie bērnu vārdi 

Tētis pastāstīja, ka bērnu vārdi saistīti ar Bībeles varoņiem. “Bet, no otras puses, mums galvenais nebija, lai bērna vārds būtu Bībelē, bet gan tas, lai mēs to saprastu. Bērnu vārdu nozīme mums liekas ļoti svarīga, jo bērna vārds ir tas, ko mēs ļoti bieži lietojam. 

Ja vārdam ir negatīva nozīme, tas kaut kādā mērā var ietekmēt viņa personību. Tāpēc šie vārdi ir ar ļoti daudz skaistām nozīmēm.”

Pirmais dēls kā Dieva dāvana 

“Piemēram, mūsu pirmā dēla Jonatāna vārds burtiski nozīmē Dieva dāvana. Mēs arī to tā ieraudzījām, ka Dievs dod dāvanu, dēlu, un ļoti priecājāmies par to. Mēs līdz bērnu dzimšanai neskatījāmies viņu dzimumu, jo gribējām interesanto brīdi [ieraudzīt bērna dzimumu, tikai viņam piedzimstot].” 

“Ar Jonatānu bija tā: tajā brīdī, kad es viņu pirmo reizi paņēmu rokās, zināju, kāds būs viņa vārds. Tajā brīdī es dzirdēju savā sirdī vārdu Jonatāns. Tikai pēc tam es paskatījos, ka vārda nozīme ir ļoti skaista un atbilstoša, tā ir Dieva dāvana.”

Bez strīdiem, bet ar mieru 

Bērnu vārdi pie Anda un Sofijas atnāca dažādos veidos, taču nekad nav bijis tā, ka viņiem pirms dzemdībām ir garš saraksts ar iespējamiem bērnu vārdiem vai strīdi par tiem. 

“Tas notika ļoti mierīgi un organiski. Tas ļoti dabiski iekļāvās procesā,” tētis raksturoja vārdu došanu saviem bērniem. 

Draudzes paspārnē veidota skola

Viņš arī pastāstīja, ka bērnu ienākšana ģimenē ir ļoti cieši saistīta ar vecāku aktīvo darbošanos izglītības jomā – privātā mūzikas un mākslas vidusskolā “Universum”. “Es varētu atsevišķus stāstus stāstīt par to, kādā skolas attīstības periodā ienāca konkrētie bērni, kā viņu vārdi korelē jeb mijiedarbojas ar skolas attīstību un kā ģimenes svētības saistītas ar skolas izaugsmi. 

Vienkāršoti sakot, skola jau no pašiem pirmsākumiem, kad draudze mums uzticēja iespēju to dibināt un virzīt uz priekšu, ir attīstījusies kopsolī ar mūsu ģimeni.”

Jehudas dzimšana savijās ar mūzikas skolas dibināšanu  

“Ļoti spilgts ir Jehudas stāsts. Latviešu valodā tulkojot, viņa vārds nozīmē Jūda vai Jūds, bet mēs sapratām: ja ieliksim vārdu Jūda, viņam būs ļoti grūta dzīve, jo ap šo vārdu ir ļoti daudz stereotipisku priekšstatu, kas cēlušies no Bībeles. Mēs ielikām tādu vārdu, kāds tas ir ebreju valodā: Jehuda. Vārda nozīme ir slavētājs jeb tas, kurš dzied slavu Dievam. 

Tajā laikā mēs dibinājām mūzikas skolu. Tā bija ļoti liela cīņa, tas nebija viegli. Vienlaikus tā bija liela uzvara, kas nāca kopā ar bērniņa piedzimšanu. 

Interesanti, ka dēls pats ir ļoti muzikāls. Var teikt, ka viņš mūziku izjūt, izprot līdz sirds dziļumiem. Viņš sāk īpatnēji kustēties: kā koka lapa vēja plūsmā. Arī deja un muzicēšana viņam ļoti patīk. Tas ir spilgts piemērs [bērnu dzimšanas un skolas attīstības mijiedarbībai], bet ar katru bērnu atvērās jaunas jomas skolas darbā.”

Skolas attīstība kā brīnums 

Andis skolas attīstībā saskata ļoti daudz brīnumu. “Es uzskatu, ka skola ir pārdabisks veidojums draudzes aizlūgšanu aizvējā, jo pat kovida laikā, kas bija ļoti grūts un pilns visādiem izaicinājumiem, mums izdevās ne tikai saglabāt komandu, bet arī spert soļus uz priekšu un attīstīties.” 

Viņš tic, ka tas viss ir ļoti saistīts ar draudzes spēcīgo redzējumu izglītībā, Apsīšu ģimenes vienotību un atvērtību dzīvībai. Laulātais pāris skolas darbā iesaistījās jau kopš pirmās dienas, patlaban Andis ir skolas direktors. Tikai pēc jaunākās meitiņas piedzimšanas Sofija vairs nedarbojas kā skolas skolotāja. 

Ekskluzīvā lauku dzīve 

Brīnumu pilna ir arī Apsīšu ģimenes pārcelšanās uz lauku īpašumu. “Pagājušajā gadā mēs pārcēlāmies uz laukiem. Tas arī ir liels brīnums. Ne velti es vienmēr saku, ka divas lietas ir ekskluzīvas: dzīve laukos un daudzbērnu ģimene. Ekskluzīvas tādā ziņā, ka atļauties to nav vienkārši. 

Dzīve laukos arī nav lētāka, salīdzinot ar dzīvi pilsētā. Bieži vien tā ir dārgāka, jo viss ir mazliet tālāk un iespējas ir ierobežotākas. Bet tas ir vēl viens brīnums, ka mums izdevās iegādāties īpašumu. Divus gadus pirms pārcelšanās mēs to tīrījām, remontējām un sakārtojām. 

Šobrīd pusi no bijušās sanatorijas ēkas mēs jau apdzīvojam. Mērķis ir apdzīvot visu ēku un darboties visā skaistajā vietā, kur mēs esam.” 

Īpašuma iegāde kā dāvana

Apsīšu tagadējā dzīvesvieta atrodas ciematā Līči (7 km no Valmieras uz Cēsu pusi), kur Padomju laikos bija sanatorija ar dažādām veselību atjaunojošām procedūrām, vietējo minerālūdeni un brīnišķīgu dabu. 

90.gados komplekss panīka, bet vēlāk pašvaldība šo zemes gabalu sadalīja un piedāvāja iegādāties izsolē. “Brīnumainā kārtā (Tas tiešām bija brīnums!) es aizgāju uz šī zemes gabala ar divām ēkām izsoli un biju vienīgais, kurš bija ieradies, un nosolīju to ar pirmo maksājumu. 

Tā ir dāvana no augšienes, zinot to, kāds ir nekustamo īpašumu tirgus Valmierā un cik ļoti cilvēki meklē iespējas dzīvei arī ārpus Valmieras. Šādi brīnumi notiek ik pa laikam. Mēs redzam, ka tā vienkārši izskaidrot to nevar.” 

Matemātiska plānošana īsti nestrādā 

“Kā mēs tiekam galā ikdienā? Tas ir labs jautājums. Manuprāt, cilvēkiem, domājot par ģimeni un prioritātēm, ir ļoti svarīgi nedomāt, ka tik laika veltīšu vienai prioritātei, bet tik laika - citai, ka tā ir 1., 2., 3., 4., un 5. prioritāte. Cilvēks ļoti ātri nonāks izmisumā, depresijā un sapratīs, ka šī pieeja būs arvien sarežģītāk lietojama.”

Pieaugot bērnu skaitam, Andis sapratis, ka nevar katru dienu katram no astoņiem bērniem veltīt 10-15 minūtes laika, jo tādējādi tam vajadzētu atvēlēt aptuveni divas stundas. “Tā tas nestrādā! Pirmkārt, ar katru bērnu ir jāmeklē sava pieeja, kā pavadīt laiku. Svarīgi, ka tētis regulāri ir mājās.

Vienu bērnu vajag vienkārši samīļot, ieskatīties acīs un pateikt: “Tu esi foršs, tev šodien izdevušās tādas lietas!” Ar otru vajag aizbraukt kopā uz veikalu. Trešo vajag paņemt līdzi nelielā ceļojumā.”

Sargā kopīgu vakarēšanu un ēdienreizes 

Anda un Sofijas diena parasti noslēdzas diezgan vēlu vakarā, jo viņu individuālais laiks ir tad, kad bērni jau guļ. “Tad mums ir laiks, kad varam mierīgi parunāt, kad katrs varam izstāstīt, kā mums tajā dienā gājis. 

Mēs ļoti sargājam ēdienreizes. Es cenšos ierasties mājās uz pusdienām. Principā mēģinu katru ēdienreizi plānot mājās: gan brokastis, gan pusdienas, gan vakariņas. Tas ir laiks, kad runājam, dalāmies viens ar otru.” 

Iemīļojuši Bībeles zemi 

Vēl ģimenei ir ļoti svarīgi doties kopīgos ceļojumos. “Mēs esam ļoti iemīļojuši Izraēlu, jo tā ir Bībeles zeme, tur mēs varam pieskarties tam, kas Bībelē ir uzrakstīts. Pēc noteikta algoritma mēs cenšamies 1-2 bērnus paņemt līdzi katru reizi, kad kopā ar sieviņu ceļojam. Tā praktiski visi mūsu bērni ir bijuši Izraēlā. 

Tas arī ir milzīgs brīnums, domājot par to, kādas ir izmaksas un viss pārējais, lai atlicinātu naudu ceļojumam. Liekas, ka tas nav iespējams. Bet katru reizi, kad mēs nosakām mērķi doties ceļojumā, ar Dieva palīdzību rodas iespējas to sakārtot un mēs dodamies gan uz tuvākām, gan tālākām vietām. Bet Izraēla ir vieta, kur mēs garīgi, fiziski un dvēseliski atpūšamies un priecājamies.” 

Nav perfektas receptes 

Andis atturējās minēt perfektu recepti citiem vecākiem, kas apsver iespēju kļūt par lielas ģimenes veidotājiem. “Tādu laikam nebūs. 

Runājot ar citām daudzbērnu ģimenēm, redzam, ka ir principi, pie kuriem mēs turamies, un ir noteiktas lietas, ko mēs kopā darām, bet katrai ģimenei ir savs algoritms, kā tā funkcionē un atrod laiku kopā.” 

Milzīgais skolas atbalsts 

Apsīšu ģimene par lielu svētību uzskata to, ka viņu bērni var mācīties pašu vecāku veidotajā skolā. “Es dažreiz domāju, kā būtu, ja mani bērni mācītos ļoti dažādās izglītības iestādēs un man būtu jāpaspēj viņus visur satikt, apmeklēt visas vecāku sapulces u.tml. Tas noteikti būtu daudz lielāks izaicinājums nekā šobrīd. Es pat nevaru to iedomāties! 

Skolas palīdzība ir milzīga, jo bērni atrodas vienā vietā. Skolas vīzijā minēts, ka tā veidota kā daudzbērnu ģimenēm draudzīga iestāde.” Paredzēts, ka audzēkņi skolā izpilda visus mājasdarbus, kā arī apmeklē mākslas un mūzikas nodarbības, tādējādi vakarā viņiem ir brīvs laiks ģimenes locekļiem, vaļaspriekiem un saimniecības darbiem. 

“Nav garo vakaru līdz pulksten 23 ar mājasdarbiem. Tas nav mūsu stāsts!” 

Atpakaļ saņem daudz vairāk, nekā dod 

Andis minēja vairākus ieguvumus tam, ka ģimene ir atvērta dzīvībai. Viņš atsaucās uz kāda viedā domātāja teikto, ka vīrs, sējot savu laiku, prieku, labās emocijas un vārdus savā sievā, atpakaļ iegūst daudz, daudz vairāk, nekā viņš ir iesējis. 

“Tieši tas pats ir ar bērniem! Iesējot viņos vienu pozitīvisma sēkliņu, tu nopļausi atpakaļ desmitiem, pat simtiem. Godīgi sakot, man liekas jocīgi, kāpēc cilvēki neizvēlas šo milzīgo dzīves prieku, gandarījumu, kurš tikai pieaug, cilvēka dzīvei ejot uz priekšu! Ir milzīgs gandarījums un prieks, redzot tik daudz dzīvju, kuras manā acu priekšā attīstās, tik daudz sapņu, talantu, tik daudz degsmes, kas mūsu bērnos ir tīrā veidā! 

Gandarījums un prieks ir daudz lielāks! 

Domāju, kāpēc daļa cilvēku sevi tā aplaupa. Varbūt sievas pasaudzē savu fizisko ķermeni un domā, ka negrib dzemdēt, iet nezināmajā. Varbūt vīri domā, ka tas prasīs finanses, tas būs dārgi, ka katrs bērns būs projekts uz vismaz 18 gadiem.

Bet gandarījums un prieks, ko mēs kā vecāki iegūstam atpakaļ, ir neizmērojami lielāks! Tas tikai progresē. Psihologi runā par 30, 40, 50 gadus vecu cilvēku krīzi. Es domāju, ka šo krīžu nebūtu, ja cilvēks ļautos Dieva iekārtotajam ritmam, ka no nosacīti 20 līdz 40 gadiem cilvēks sēj nākamajā paaudzē, savā ģimenē. Pēc 40 gadiem cilvēks var tikai pļaut un priecāties par to, kas viņa dzīvē nāk kā svētības un gandarījums. 

Karjeru var sākt attīstīt arī 40 gadu vecumā 

Domāju, ka liela problēma ir tuvredzība un mazi īstermiņa mērķi. Un, protams, karjerisms. Mēs domājam, ka upurējam karjeru, ja izvēlamies ģimeni.” 

Kā brīnišķīgu piemēru Andis minēja viņu mājdzemdību vecmāti Rudīti, kura piedzemdēja astoņus bērnus un tikai pēc tam vairāk nekā 40 gadu vecumā sāka savu vecmātes karjeru. Viņa pabeidza studijas Vācijā un tagad ir viena no pieprasītākajām vecmātēm Latvijā. “Viņa neko nav pazaudējusi! Neko nav iekavējusi!” 

Pamatā savstarpēja uzticība 

Runājot par atvērtību dzīvībai, Andis pieminēja arī savstarpējo uzticību. Mūsdienās daudz ģimeņu šķiras un neiztur dažādus pārbaudījumus. Jaunas ģimenes dibināšana ir ļoti sarežģīts process, jo tajā saplūst kopā divas pilnīgi atšķirīgas vērtību sistēmas, audzināšanas modeļi, vīzijas, mērķi. 

“Lielais jautājums ir: vai izdosies to visu stabilizēt? Katrs bērns, kas ienāk ģimenē, atkal izraisa sava veida neliela mēroga zemestrīci, kas atkal visas vērtības, mērķus, redzējumu izsijā. 

Turas pie kopīgas Bībeles lasīšanas 

Mūsu ģimenei ļoti palīdz tas, ka mūs vieno ticība. Mēs kopīgi lasām Bībeli. Tur mēs ieraugām daudz atbilžu uz mūsu kopīgajiem jautājumiem un caur to mēs tiekam veidoti, lai būtu labi vīri un sievas.” 

Viņš aicināja pārus, kuri apsver domu par kuplu ģimeni, aizbraukt ciemos pie kādas daudzbērnu ģimenes, pasēdēt kopā pie tējas tases un nesteidzīgā 2-3 stundu sarunā uzklausīt, ko viņi ir ieguvuši, atveroties dzīvībai. “Tas varbūt kādu iedrošinās.”  

Arī devītajam bērnam būs vieta Apsīšu ģimenē

Apsīšu ģimene joprojām ir atvērta jaunai dzīvībai. “Līdz šai dienai mēs ar sieviņu neesam runājuši neko citādāku. Protams, pārrunājam šo jautājumu tīri cilvēciski. Arī sieva saka, ka uzņemties iespēju iznēsāt jaunu bērniņu ar laiku kļūst grūtāk. Tas nav viegli, jo tas prasa ļoti daudz uzmanības. 

Bet mēs esam atvērti. Šobrīd mammai ir ļoti svarīgs atjaunošanās posms. Mēs ēdam veselīgi, mēs lietojam vitamīnus, mēs sportojam un darbojamies. Nav tā, ka mēs esam pavirši pret to, ko darām. Tā pavisam nav lieta, kas vienkārši atstāta pašplūsmā. Nav tā, ka mēs esam bezatbildīgi pret savu veselību. 

Dot iespēju ģimenē ienākt bērnam ir milzīga atbildība. Mēs darām labāko, ko spējam. Devītajam bērnam, ja Dievs tā ir paredzējis, būs vieta mūsu ģimenē.”  

Laukos bērni uzplaukuši 

Sarunas noslēgumā Andis vēlējās izteikties par lauku dzīvi, kuru ģimene nesen sāka. “Tā ir milzīga skola pati par sevi. Esot laukos, mēs pēdējā gada laikā esam ieraudzījuši, cik bērni dabiskā veidā uzplaukst.” Piemēram, viņus priecē skrējiens pēc vistu olām, lopiņu barošana, rūpes par tiem, vārdu došana. 

“Vispār pazūd vajadzība pēc video spēlēm, lētām izklaidēm, jo dabiskais un īstais ieņem savu vietu.” Bērniem ļoti patīk rūpes par aitām, piena slaukšana, jēriņu dzimšana. Pirmo divu jēriņu piedzimšana -7 grādos bija milzīgs piedzīvojums! 

Aicina ģimenes uz laukiem 

“Pieredze ir vienkārši neiedomāja, tāpēc man ir ļoti žēl, ka valstiski mēs nevirzām ģimenes uz laukiem, bet joprojām ir tendence visus centrēt ap pilsētu. Līdz ar to mēs esam milzīgos zaudētājos.

Ja mēs varam būt iedrošinājums kādām ģimenēm, teiksim: “Ejiet ārā no pilsētas, apdzīvojiet laukus un nebaidieties sākt savu saimniekošanu! Tā būs milzīga lieta bērniem un ģimenei kopumā!”” Apsīšu ģimenes vadītājs dalījās savā pieredzē un aicināja ģimenes izbaudīt lauku dzīvi.