Milzīgs alimentu nemaksātāju skaits — kā panākt uzturlīdzekļu maksāšanu?
Latvijā ir vairāk nekā 40 tūkstoši uzturlīdzekļu parādnieku. Tas ir apmēram tikpat daudz, cik ir iedzīvotāju Ventspilī un tās novadā. Viņi valstij ir parādā apmēram pusmiljardu eiro. Nospiedošais vairākums no alimentu nemaksātājiem ir vīrieši, kuri rūpes par bērniem liek sievietei iznest uz saviem pleciem, vēsta portāls "lsm.lv".
Daudzām māmiņām nākas vienatnē rūpēties par bērniem, par kuriem tēvi neliekas ne zinis. Valsts atbalsts ir nepietiekams, turklāt ir grūti atrast tādu darbu, kas ļautu viegli apvienot ar bērna kopšanu — daudzi potenciālie darba devēji vienkārši atsaka vientuļajiem vecākiem.
“Pirmais bija no veikala, kam vajadzēja menedžeri. Pirmais jautājums, ko uzdod – jums ir bērni. Es saku – jā. Cik? Viens. Saku, kādā sakarā jūs man to jautājat? Jūs nedrīkstat to darīt! Prasa – ko jūs darīsiet, ja bērns saslims? Atbildēju, ka ņemšu slimības lapu. Viņa atbildēja krievu valodā, ka jūs mums nederat un nometa klausuli,” stāsta viena māmiņa. Situāciju pasliktina tas, ka viņas ikdienas dzīvē nav vecāku vai vecvecāku, kas varētu palīdzēt pieskatīt bērnu.
“Teikšu atklāti, ir grūti. Jo es rūpējos viena, man ir cilvēki, kuri var paņemt meitu uz dienu vai divām stundām, pasēdēt. Ja viņa saslimst, ko es daru, – es ņemu slimības lapu.” Iepriekš viņa ar meitu ir kopā braukusi uz darbu. Tomēr ir tādi darbi, kur bērnu līdzi nevar paņemt. “Es neesmu droša par rītdienu. Kas var būt? Varbūt sāksies, nedod Dievs, karš, nomainīsies kaut kāds likums, sāksies atkal pandēmija, nedod Dievs, atkal sēdēsim visi mājās karantīnā. Bērns gāja 1. klasē, kad sākās pandēmija. Es divus gadus nosēdēju mājās.”
Vienreizējos pabalstus vairāku simtu eiro apmērā, kurus valsts izmaksāja pandēmijas laikā, viņa samaksāja par komunālajiem pakalpojumiem. Lai nosegtu komunālos maksājumus, viņa ņēma arī kredītus. Tagad tie jāatdod. “Es pat nomirt mierīgu nevaru, zinot, ka savam bērnam drošības spilvenu nevaru sagādāt. Nav tēva, kas rūpējas par savu bērnu. Nezinu pat vispār, kur viņš ir, kurā pasaules galā.”
Viņas meita ir viena no vairāk nekā 30 tūkstošiem bērnu Latvijā, kuriem viens no vecākiem nemaksā alimentus.
Alimentu nemaksātāji valstij ir parādā nedaudz virs 500 miljoniem eiro. Lielāko daļu no summas veido parāds, bet pārējo daļu – procenti. No vairāk nekā 40 tūkstošiem uzturlīdzekļu parādnieku katra desmitā ir sieviete.
“45% parādnieku ir darbspējīgā vecumā,” stāstīja Uzturlīdzekļu garantijas fonda administrācijas Juridiskās nodaļas vadītāja Linda Sparāne. “Turklāt 65% parādnieku ir citas saistības, un tās ir nenokārtotas. Saprotam, ka parādnieks nav īpaši maksātspējīgs.”
Parādniekiem pastāv dažādi ierobežojumi
Viņa stāstīja, ka parādniekiem ir daudz un dažādu liegumu. Piemēram, viņi nevar vadīt automašīnu, spēlēt azartspēles un izmantot šaujamieročus.
“Uz liegumiem ir jāskatās kā uz kopumu, jo katrs liegums ietekmē savu parādnieku grupu. Piemēram, kriminālatbildība, ir parādnieki, kuri no tās baidās. Un tiklīdz tiek nosūtīts iesniegums policijai par kriminālprocesa uzsākšanu, attiecīgi viņš sarosās.”
Bieži vien pēc pieteikumu nosūtīšanas par kriminālprocesa uzsākšanu vai tiesību atņemšanu parādnieki sāk kārtot savas saistības.
“Mēs veicam parādnieka mantiskā stāvokļa monitoringu, un, piemēram, redzam, ka parādnieks ir iegādājies transporta līdzekli. Tātad ir pamats vērsties policijā par kriminālprocesu, ja nemaksā. Jautājums, par kādiem līdzekļiem viņš to izdarījis.”
Vairums Latvijas iedzīvotāju negatīvi vērtē alimentu nemaksātājus. To parāda sabiedriskās domas aptauja, kuru pērn veica pētījumu centrs SKDS.
Latvijas Zvērinātu tiesu izpildītāju padomes priekšsēdētāja Iveta Kruka stāstīja, ka tas daudz ko pastāsta par mūsu sabiedrību: “Teiktu, ka tā ir kopējā sabiedrības pozīcija. Bērni – tā ir svēta lieta un par bērniem būtu jārūpējas pašiem vecākiem, abiem diviem kopā, nevis valstij un Uzturlīdzekļu fondam, kas ir labs rīks tieši šiem gadījumiem, kad piedziņa nav iespējama, lai nodrošinātu bērna primārās vajadzības.”
Kā risināt savstarpējo attiecību konfliktu
Kruka stāstīja, ka daudzus gadījumus ietekmē arī savstarpēji aizvainojumi. “Bet ir arī gadījumi, kad ir vēl neizsāpēta sāpe par attiecību sabrukumu. Tas ir tā kā aiz spīta. Viņa aizgāja, tāpēc es nemaksāju. Vai vēl ir klasisks stāsts – man neļauj satikt bērnus, tāpēc es nemaksāju. Un mēdz būt arī otrādāk – viņš nemaksā, tāpēc es nedošu bērnus satikt. Šis emocionālais moments šajās lietās ir ļoti liels.”
Savukārt vecāku strīdu dēļ cieš bērni. “Es kā tiesu izpildītāja aicinu atmest emocijas. Gadās tā, ka beidzot uz saziņu nāk parādnieks, uzturlīdzekļu nemaksātājs. Viņš saprot, ka ir jāmaksā un grib par kaut ko vienoties, jautājumus sakārtot. Bet klasiskais stāsts – viņa jau ar mani nerunās. Mums attiecības ir tik sliktas, ka nekas nesanāks. Un es vienmēr mēģinu teikt – nu, pamēģinām, atmetam emocijas, nerunājam par to, kāpēc ir bijis tas, kas bijis. Pamēģiniet runāt tikai par to konkrēto jautājumu – par uzturlīdzekļiem.”
Šādos gadījumos palīdz mediators jeb neitrāla trešā persona, kura palīdz konstruktīvi risināt konfliktu.
Starp sertificētiem mediatoriem ir arī zvērināta advokāte Dana Rone. “Es kā advokāte no savu klientu stāstiem redzu tādu duālu to sabiedrības attieksmi. No vienas puses, protams, tiek apgalvots, ka bērniem ir jāsaņem uzturlīdzekļi, bērni ir jāuztur, bērni ir mūsu nākotne, bērniem visu to labāko, – tie ir skaisti postulāti, kam visi piekrīt, zem kuriem visi parakstītos. Tomēr tad, kad runa ir par konkrētu individuālu ģimeni, individuālu vīrieti, sievieti un viņu bērniem, tad parādās ļoti daudzi iemesli, kāpēc pēkšņi uzturlīdzekļi nav jāmaksā.”
Negodprāšu argumenti un dažādas viltības
Viņa dažkārt dzird argumentus, ka, piemēram, alimentus bērna māte iztērē savām vajadzībām.
“Izrādās, ka bērns taču var ēst lētāk, ģērbties vienkāršāk, neapmeklēt privātus pulciņus, bet iet pašvaldības pulciņos vai vispār dzīvot kā dabas bērns. Tā kā mēs bērnībā – parādās tāds arguments, ka mums nekā diža nebija un tāpat izaugām, respektīvi, parādās iemesli, lai nemaksātu uzturlīdzekļus,” stāstīja Rone.
Sabiedrība pati netieši atbalsta tādu sistēmu, lai rastos uzturlīdzekļu parādnieki. “Mēs taču maksājam frizieriem un celtniekiem, un manikīriem un vēl citiem pakalpojumu sniedzējiem skaidrā naudā, nesaņemot čekus, visa šī nauda iet garām budžetam. Paliek neredzama, nesasniedzama, tai skaitā arī bērniem neizmaksājama. Tādu vidi mēs paši tolerējam.”
Šo sistēmu cenšas izmantot alimentu nemaksātāji. Rone minēja piemēru ar kādu bērna tēvu, pret kuru viņa ar savu klienti nesen vērsās tiesā.
“Par tēvu tika iegūti tādi pierādījumi, ka, jā, viņam ir legāls darbs pašam savā firmā. Un viņam par 2022. gadu kopīgā alga, kas viņam tika izmaksāta, bija ap 200 eiro visa gada griezumā. Varētu padomāt, ka cilvēks kā pliks pa nātrēm sitas, jo no rokas mutē dzīvo. Bet vienlaicīgi, skatoties “Lursoft” datu bāzē par viņa SIA, var redzēt, ka ar tādu augošu tendenci katru gadu šī SIA atver pa jaunai struktūrvienībai, visi ienākumi turas pa nullēm, tur nekādu ienākumu un dividenžu izmaksas nav. Bet uzņēmums turpina attīstīties tādā netipiskā veidā vienā pilsētā ārpus Rīgas,” klāstīja mediatore.
Viņa tiesā centās pierādīt, ka tas neatbilst faktiskajai situācijai. Tikmēr otra puse apgalvoja, ka viņu pilnībā uztur jaunā dzīvesbiedre. “Viņiem pašiem nekas nepieder. Bet viņiem ir šie īpašumi reģistrēti vai nu uz vecāku vai dzīvesbiedru, vai brāļu, māsu vārdiem,” piebilda Rone.
Tas savukārt nozīmē, ka tiesu izpildītāji netiek klāt šiem īpašumiem.
“Tie uzturlīdzekļu nemaksātāji, kas pie manis griežas uz konsultācijām, viņiem tās finansiālās iespējas daudziem ir labas, bet aizmaskētas ar kaut kādām citām shēmām un citiem risinājumiem. Un viņus atbalsta citi cilvēki, viņus atbalsta tie ģimenes locekļi, draugi, radi, uz kuru vārda pārraksta, kuri zina, kuri tolerē. Un tie esam mēs – mūsu sabiedrībā tas notiek, mēs viņus atbalstam. Mēs tad kaut kādā vienā brīdī tādā vai citādā veidā viņus paslavējam. Sakām – malacis, ka tu tādu risinājumu atradi! Tas nozīmē, ka sabiedrībā tolerances līmenis ir par augstu pret nemaksātājiem,” sprieda Rone.
Risinājums jāmeklē likumdošanas līmenī
Ko darīt ar lielo alimentu nemaksātāju skaitu un arī milzīgo parāda summu, būs drīzumā jāizlemj Saeimas deputātiem. Viņiem būs jāskata grozījumi Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā. Kad likumprojektu izskatīs Saeimas komisijās, tad plenārsēdē deputātiem cita starpā būs jālemj, vai atbalstīt šādu ideju – ja alimentu nemaksātājs atmaksā pamata parāda summu četru gadu laikā, tad valsts dzēsīs parāda uzrēķinātos procentus.
Kā norāda "lsm.lv", patlaban alimentu nemaksātāji kopumā valstij ir parādā apmēram pusmiljardu eiro. “Latvijas apstākļiem šis ir milzīgs cipars,” vērtēja Tieslietu ministrijas (TM) valsts sekretāra vietniece tiesu jautājumos Inita Ilgaža. TM, kuras pārraudzībā atrodas Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācija, arī ierosināja grozījumus likumā.
“Es teiktu, ka šobrīd tā nasta ir pietiekami smaga, lai mēs šajā brīdi apstātos un padomātu, kur mēs ejam tālāk. Ir viens no tādiem virzieniem, ko mēs domājam tieši par likumiskajiem procentiem. Ir pilnīgi skaidrs, ka to, ko valsts ir izmaksājusi, valstij ir tiesības atgūt, bet jautājums ir par likumiskajiem procentiem. Ja mēs jau nevaram atgūt pamatparādu, kāpēc mēs to parādu audzējam lielāku ar likumisko procentu aprēķinu,” vērtēja Ilgaža.
Tātad viens no risinājumiem ministrijas ieskatā ir pagaidām mākslīgi neaudzēt parādu lielāku, bet koncentrēties uz to, lai atgūtu parāda pamata summu bez procentiem.
Otrs instruments, ko TM virza, ir grozījumi Civilprocesa likumā.
“Proti, sabalansēt šo ieturējumu apmēru, un tas ir viens no veidiem, kā parādniekus varētu dabūt legālajā darba tirgū, kas savukārt nozīmētu, ka mēs ieturam katru mēnesi mazāk, bet ar cerību, ka mēs to varam darīt ilgstošākā laika periodā. Tas nebūs ātrs risinājums, bet es pieļauju, ka tuvāko piecu, 10 gadu laikā šādā veidā parāds turpinās mazināties,” sacīja TM pārstāve.
Viens no variantiem ir samērīgi samazināt parādnieka ikmēneša atmaksas summu Uzturlīdzekļu garantiju fondam.
Ilgaža stāstīja, ka galvenais ir šos cilvēkus dabūt legālajā darba tirgū. Un viņi arī jāmotivē tajā palikt.
“Ne tikai mēs tad varam parādu lēnām sākt dzēst, bet viņš arī nākotnē nekļūs par slogu valsts sociālās apdrošināšanas sistēmai, jo viņš būs maksājis sociālās apdrošināšanas iemaksas. Nevis nākotnē tad parādīsies nez no kurienes kā pensionārs un viņam nebūs faktiski nekāda nodrošinājuma,” stāstīja TM pārstāve.
Papildus tam ar iedzīvotājiem jārunā par vairākiem jautājumiem. “Manā ieskatā, pirmkārt, tā ir izpratne par pienākumiem, par kaut kādas tiesiskās situācijas radītajām sekām un it sevišķi fonda klientu sakarā. Varbūt tā izpratne ne vienmēr ir tāda kā vispārpieņemta sabiedrībā. Tad otrā lieta, ko es varētu izcelt, ir atbildība, proti, gatavība uzņemties atbildību par situāciju, kurā šobrīd esmu, un gatavība un vēlme risināt šo situāciju. Un trešā lieta, finanšu pratība, tās lielā mērā pietrūkst ļoti daudziem cilvēkiem, kas nonāk saskarsmē gan ar fondu, gan ar tiesu izpildītājiem,” sacīja TM valsts sekretāra vietniece tiesu jautājumos.
Viņa arī stāstīja par Tieslietu un Labklājības ministrijas plāniem sīkāk pētīt datus, lai saprastu ne tikai to, kāds izskatās alimentu nemaksātājs, bet arī tie cilvēki – galvenokārt sievietes, kuras nesaņem uzturlīdzekļus. “Tā ir tāda viena problēma, pret kuru mēs ik pa laikam atduramies, jo arī šobrīd mēs savācam tādus anonīmus datus, un mums ir diezgan grūti pateikt. Piemēram, ja mēs zinām aptuveni, ka pusotrs tūkstotis no iesniedzējiem ir trūcīgi vai maznodrošināti, mēs diemžēl neredzam, kur ir tie iesniedzēji un par cik bērniem viņi saņem uzturlīdzekļus,” norādīja Ilgaža.
Lielākās cerības valstij ir atgūt naudu no tiem nemaksātājiem, kuri nav iegrimuši citos parādos.
“Attiecībā uz tiem, kuriem ir pārējie parādi, tad mūsu mērķis ir saprast, kāda veida parādi. Ja tie ir ātrie kredīti, tad mums ir jāmeklē risinājums, ka varbūt neizsniedzam uzturlīdzekļu parādniekiem ātros kredītus. Jo savulaik mēs vēlējāmies šādu ierobežojumu iestrādāt likumā, un tobrīd ātro kredītu aizdevēju pārstāvji minēja, ka viņi jau šobrīd to ņem vērā un nekādus aizdevumus nesniedzot un patiesībā viss jau notiekot,” stāstīja TM pārstāve.
Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas deputāti nesen sacīja, ka fonda izmaksāto uzturlīdzekļu naudas summas jāpārskata, jo tās vairs nav piesaistītas minimālajai algai. Kamēr minimālā alga ir kāpusi, fonda izmaksātās naudas apjoms nav mainījies kopš 2020. gada. Tas mēnesī ir palicis 107 un 129 eiro apmērā atkarībā no bērna vecuma.
Politiķi uzturlīdzekļu summas varētu palielināt nākamā gada budžetā. “Protams, mēs meklējam tādu samērīgu risinājumu šajā situācijā, un lieta, pie kā mēs šobrīd strādājam, patiesībā pētām, vācam datus, lai saprastu, kāds risinājums izskatās no datu analīzes viedokļa. Palielināt, iespējams, apmēru tām grupām, kurām to tiešām visvairāk vajag. Proti, tiem iesniedzējiem, kas, iespējams, ir mazturīgi vai trūcīgi, tad objektīvi šiem iesniedzējiem tas lielākais apmērs tiešām ir vairāk vajadzīgs nekā varbūt pārējiem iesniedzējiem,” norādīja Ilgaža.
TM izskata arī vēl citus variantus. “Pārskatīt to īpatsvaru, kādā šobrīd administratīvā procesa kārtībā nāk cilvēks uz fondu, un tad ir otrs ceļš – caur tiesas procesu. Un varbūt tur arī proporcija ir jāsamazina, liekot lielāku uzsvaru uz tiem cilvēkiem, kas nāk ar tiesas spriedumiem, ko nevar izpildīt,” sprieda TM pārstāve.
Turklāt uzturlīdzekļu summu ziņā Latvija ir līdere Baltijas valstīs. Gan Igaunijā, gan Lietuvā uzturlīdzekļi mēnesī par vienu bērnu ir 90 līdz 100 eiro robežās, vēsta "lsm.lv".
“Šobrīd mēs atšķirībā no mūsu kaimiņvalstīm Lietuvas, Igaunijas, kur tiešām maksā tikai tad, kad ir tiesas spriedums un tiesas spriedums netiek pildīts, turklāt maksā mazākas summas, nekā mēs šobrīd Latvijā maksājam. Tad mēs vairāk esam tā kā uz Ziemeļvalstu prakses puses aizgājuši – kā Somijā, Norvēģijā, ka mēs ļaujam cilvēkiem bez tiesas procesa atnākt uz fondu, un tas ir daudz ātrāk, trīsreiz ātrāk, kā dabūt šos uzturlīdzekļus,” atzina TM pārstāve. Citiem vārdiem sakot, arī vienkāršotā pieeja uzturlīdzekļiem un sistēmas darbības laiks ietekmē uzturlīdzekļu parāda apmēru.
