Paralizētā mākslinieka Odumiņa gleznotā Rīgas pils rotā prezidenta šī gada svētku apsveikumus. FOTO

Mareka Odumiņa dzīve mainījās vienā mirklī, kad 2012. gada jūlija novakarē viņa ballīte ar draugiem un pelde ezerā beidzās ar lauztu sprandu un daudzu mēnešu ilgu cīņu par dzīvību. Bet nu modernās tehnoloģijas atvieglo dzīvi Marekam. 

Mareka cīņa par dzīvību bijusi dramatiska: piedzīvotas desmit klīniskās nāves, stājusies elpošana; ilgu laiku bijis komā un pieslēgts elpināšanas aparātiem: „Pēc traumas nebiju baigi sašļucis, un nemaz nedomāju, ka dzīve beigusies. Uztvēru mierīgi. Protams, sapratu, kas noticis. Es nebiju vakar dzimis. Vairāk pārdzīvoju, kā to uztvers draugi, radinieki, ģimene. Par to, ka nestaigāšu, ka rokas nekustas, baigi kreņķi neķēru. Domāju – aizbraukšu uz rehabilitāciju, un būs labi,” smaida puisis.

Mareks Odumiņš sveic Ziemassvētkos:

Tagad Mareka lielākā aizraušanās ir gleznošana – otiņas pielāgotas, lai viņš tās varētu paņemt ar muti un uz molberta veidot gleznas. To sācis darīt Vaivaru rehabilitācijas centra ergoterapijas nodarbībā. „Sākumā paņēmu pildspalvu, vispār tā, kā ar vistas kāju sanāca. Pēc tam ar otiņu. Pirmā glezna bija jūra ar smiltīm,” pirms astoņiem gadiem stāstīja Mareks. Šo gadu laikā viņš kļuvis par talantīgu meistaru, kuru nu novērtējis arī Valsts prezidents.

Par sajūtām, ko viņš piedzīvojis, gleznojot Rīgas pili ziemā, mākslinieks teic: „Man patīk ziema, kad ir sniegs, bet neesmu ziemas mīlis. Man patīk vasara. Es esmu salīgs, tādēļ ļoti tuntulējos, lai izietu ārā. Parasti cilvēks, kas pasūta gleznas, vai nu nāk ar savu bildi vai uzticas man, ko es viņam varētu uzgleznot.

Atradu apmēram, kas varētu būt skaists un kas nebūtu vienmuļš. No vienas puses ziemas pēdējā laikā ir tādas drūmas. Manuprāt, visur jāmeklē pozitīvais. Lai iepriecinātu cilvēkus, jādod gaišums.

Šādu gleznu var uzgleznot divu nedēļu laikā, ja es katru dienu sešas vai septiņas stundas strādātu. Lielākais sarežģījums bija, kad gleznoju pils logus. Bija jāmēģina atrast to distanci vienam starp otru. Lai nebūtu pārāk tuvu un nebūtu pārāk daudz.

Man šis gads bijis pozitīvs un piepildīts. Viss atkarīgs no tā, kā tu pats noskaņojies, kā raugies uz savu dzīvi, kā tu sevi motivē, kā tu iedrošini. Ja tu dzīvē atrodi pareizu ticību, tas ir tavs pamats un stiprinājums. Doties uz priekšu un ticēt, ka būs arvien labāk un labāk!”