Mūžībā aizsaukts dziesminieks Haralds Sīmanis

Haralds Sīmanis dzimis 1951. gada 2. jūnijā Cēsīs, jauktā romu-latviešu ģimenē.

Lai arī pēc pēc profesijas — jumiķis un muzikālos izglītību nav ieguvis, Haralds Sīmanis ģitāras un ērģeļu spēli apguvis pašmācības ceļā. Jau 1970. gados Sīmanis uzsāka sadarbību ar Arvīdu Ulmi, kura dzeju savās dziesmās izmanto joprojām. 1976. gadā sacerējis poēmu ērģelēm "Mīlestība nekad nebeidzas", divus gadus vēlāk dziesmu ciklu "Likteņa lietavas", bet 1979. gadā — ciklu "Par zāli, sāli un Tevi".

Plašāku atpazīstamību Sīmanis ieguva 1980. gadā, kad "Mikrofona dziesmu aptaujas" noslēguma koncertā izpildīja savu balādi "Ezers", kas ar savu skanējumu krasi atšķīrās no visa, kas līdz tam ir ticis pārraidīts Latvijas televīzijā. Astoņdesmito gadu sākumā viņš darbojās profesionālajos Filharmonijas kolektīvos "Tip Top" un "Lāčplēsis", tomēr pēc dažiem gadiem izvēlējās muzicēt individuāli.

1984. gadā Sīmanis iesaistījās Arvīda Ulmes organizētajā "Vides Aizsardzības kluba" priekštecī "Pieminekļu aizsardzības centrs", kura darbība Latvijā, iespējams, ievadīja Trešās atmodas sākumu. "Pieminekļu aizsardzības centrs" organizēja jumtu nomaiņu vairākām Latvijas baznīcām un mūziķis tam palīdzēja ar savām jumiķa iemaņām.

Kopā ar draugu un radošo partneri, dzejnieku Arvīdu Ulmi restaurējot Latvijas baznīcas. Pa baznīcām ceļojot Sīmanis apguva arī ērģeļspēli, taču viņa pamatinstruments bija ģitāra.

Kopš 90. gadiem izdoti vairāki Haralda Sīmaņa soloalbumi, pirmajam – "Es strauta malā slāpēs eju bojā" (1995) sekoja kasete "Starp divām gaismām" (1996) un diski "Tavā vārdā" (2001) un "Es esmu rīts" (2012). Šajā gadsimtā iemūžinātas arī jau 1979. gadā sacerētā cikla dziesmas "Par zāli, sāli un tevi".

Haralds Sīmanis turpinājis uzstāties reti, bet regulāri gan Latvijas baznīcās, gan dziesminieku saietos, viņš pieskaitāms arī mūzikas un mākslas festivāla "Bildes" pastāvīgo dalībnieku pulkam.