Jaunā Cilvēktiesību komisija un tās vadītājs Šmits: atceramies, ka vēl nesen viņam bija konflikts ar sabiedrisko mediju ombudu

Pirms četriem gadiem 13. Saeimā viens no vēlēšanu pārsteigumiem bija populistiskās partijas “KPV LV” panākumi. Partijas pārstāvji priekšvēlēšanu laikā izcēlās ar uzbrukumiem medijiem, piemēram, tās premjera amata kandidāts Aldis Gobzems publiski solīja pēc nākšanas pie varas atlaist vairākus sabiedrisko mediju žurnālistus. Starp “KPV LV” līderiem – Gobzemu, Artusu Kaimiņu un Ati Zakatistovu – tolaik visai bieži gozējās arī jaunievēlētais deputāts, zivrūpnieku lobists Didzis Šmits. Visai drīz partijas līderu ceļi gan pašķīrās, un arī Šmits atrada ceļu uz Zaļo partiju un caur to – uz Apvienoto sarakstu.

Tagad Šmits jau kā topošās koalīcijas pārstāvis tika pārliecinoši ievēlēts Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadībā. Vienīgā viņa konkurente bija vēl viena bijusī “KPV LV” pārstāve Linda Liepiņa. “Es izvirzīju arī savu kandidatūru komisijas priekšsēdētāja amatam, ņemot vērā savas kompetences un iepriekšējo pieredzi,” pauda Liepiņa “Facebook” publicētā video.

Liepiņa tagad ievēlēta no partijas “Latvija pirmajā vietā”, kuras pārstāvji pēdējā gada laikā gan piedalījās huligāniskās protesta akcijās pie Latvijas Televīzijas, gan verbāli uzbruka žurnālistiem – ne tikai ar dažādiem paziņojumiem un sūdzībām, bet arī ar rupjībām un pat draudiem.

Šmita tagad pārstāvētais “Apvienotais saraksts” ar šādu retoriku pirms vēlēšanām neizcēlās. Tomēr divi tā politiķi – Šmits un Māris Kučinskis – vēl būdami 13. Saeimas deputāti kopā ar Nacionālās apvienības (NA) pārstāvi Aleksandru Kiršteinu atbalstīja kādu Artusa Kaimiņa iniciatīvu. Proti, deputātu vēstuli Latvijas Televīzijai un sabiedrisko mediju ombudam Andai Rožukalnei par oktobra nogales raidījumu “Aizliegtais paņēmiens”, kurā tika runāts par naida runu internetā.

Raidījumā kā studijas viesis piedalījās arī advokāts Lauris Liepa, kura advokātu birojs “Cobalt” ir pārstāvējis Latvijas Televīziju vairākās tiesvedībās. Lai gan šis fakts raidījuma sākumā izskanēja, Šmita un citu deputātu vēstulē tika uzdots arī šāds jautājums: “Vai konkrētais gadījums nav uzskatāms par rupju ētikas pārkāpumu, ņemot vērā, ka LTV apmaksāts advokāts (..) tika uzdots par neatkarīgu ekspertu un skatītāji netika informēti, ka saturs ir apmaksāts?”

No ombuda publiskotā atzinuma redzams, ka sākotnēji Rožukalne iesniedzējiem lūdza precizēt iespējamo pārkāpumu, izmantojot atsauces uz konkrētiem normatīviem. Uz to kāds no deputātiem – Šmits neslēpj, ka tas bija viņš – atbildēja ar jaunu vēstuli, kurā pauda: nesaņemot atbildi pēc būtības, viņš apsvērs iespēju vērties atbildīgajās institūcijās ar lūgumu izvērtēt ombuda veiktās darbības un to atbilstību likumam.

Ombuda atzinumā izteikts pieļāvums, ka iesniedzēju mērķis varētu būt mēģinājums ietekmēt sabiedrisko mediju ombuda neatkarību. Tāpat Rožukalne norāda, ka iebildumi par uzaicinātā eksperta statusu var tikt interpretēti kā mēģinājumi apšaubīt raidījuma veidotāju tiesības uz redakcionāli neatkarīgiem lēmumiem.

Šmits sarunā ar “de facto” uzsver – vēstuli rakstīja laikā, kad bija ierindas deputāts, un to nevajag saistīt ar Cilvēktiesību komisijas darbu. Atbilde pēc būtības esot saņemta, un turpināt saraksti Šmits neplānojot. “Es domāju, šī sarakste ir vērtīga abām pusēm, katram pēc tam izvērtēt šo būtību. Mans komentārs par to noslēdzošo sadaļu ir – es aicinātu ombudu arī tomēr nevērtēt katru vēstuli, vai tā būtu deputāta, privātpersonas vai kādas organizācijas, kā spiedienu. Šajā gadījumā tas droši vien domāts politisks spiediens. Es domāju, ka deputātam jebkuram ir tiesības jautāt ombudam un saņemt atbildes pēc būtības,” klāsta Šmits. Viņš arī apgalvo, ka jaukties redakcionālajā neatkarībā vai kā citādi vērsties pret medijiem ne viņš pats, ne viņa vadītā komisija negrasās.

Tomēr komisijas jaunpienācējs, NA pārstāvis Kiršteins visai regulāri sociālajos tīklos izplata aizskarošus tekstus, kas vērsti arī pret žurnālistiem, jo sevišķi sievietēm. No viņa paustā noprotams, ka ar sabiedrisko mediju “pāraudzināšanu” viņš labprāt nodarbotos arī komisijā. “Mans iespaids, bet tas ir subjektīvs, ka tur parasti ir deviņi pret viens. Ja deviņi cilvēki aizstāv Stambulas konvenciju, tad es ļoti daudzās diskusijās pat neesmu dzirdējis, ka būtu kāds oponents pret to izskaidrojis, kāpēc tā ir nevis par sieviešu sišanu, bet par ģendera politikas uzspiešanu,” sarunā ar “de facto” saka deputāts.

Uz jautājumu, kā tad viņš to gribētu risināt caur komisiju – vai saucot “uz paklāja” mediju vadību vai redaktorus, Kiršteins teic: “Es domāju, ka pašiem vajag sākumā izstrādāt kādu normālu koncepciju, kā to uzlabot. Es jau tūliņ nevaru pateikt, ko mēs darīsim, bet es domāju, ka tur būtu jābūt līdzsvaram.”

Visticamāk, Kiršteins atsaucas uz sabiedrisko mediju likumā minēto, ka sabiedriskie mediji nodrošina viedokļu daudzveidību. Tomēr turpat tālāk norādīts arī pienākums stiprināt vispārēju cieņu pret dažādām sabiedrības grupām, veicināt to savstarpējo aizspriedumu mazināšanos un respektēt cilvēka tiesības un pamatbrīvības.

Komisijā strādās arī politikā no “TikTok” slavenības statusa ienākusī Glorija Grevcova. Partijas “Stabilitātei!” pārstāvei arī ir ieceres, ko viņa gribētu panākt mediju jomā. “Es vēlos, lai mūsu mediji būtu saistošāki, īpaši – jaunai auditorijai. Jo nu cik mums jaunieši lasa vai skatās presi vai ziņas? Maz. Vajag kaut kā mūsdienīgot to, lai mēs varētu integrēt arī mūsu jauno sabiedrības daļu ziņās, notikumos. Lai mēs varētu iziet no tā burbuļa ārā, lai būtu dažādu viedokļu apmaiņa nevis vienveidīgi pasniegta informācija. Arī asi, negatīvi. Nu pieņemams, bet galvenais – lai būtu tā daudzveidība. Lai nebūtu tā, ka, piemēram, virsraksts ir viens, bet izlasi rakstu, un rakstā tur par to vispār nekā nav,” klāsta Grevcova.

Komisijā ir vairāki deputāti, kas minēti kā potenciālie ministri jaunajā valdībā, tāpēc tās sastāvā vēl būs izmaiņas, taču vadītājs Šmits “de facto” stāsta, ka šobrīd plāno darboties Saeimā. Šonedēļ oficiāli premjera amatam nominētā Krišjāņa Kariņa vadītās “Jaunās Vienotības” pārstāvis Arvils Ašeradens atzīst, ka komisiju vadība iecelta politiskās vienošanās rezultātā. “Cilvēktiesību komisija bija visplašāk diskutētais jautājums. Vienu brīdi bija sajūta, ka tas aizies opozīcijai, jo koalīcija šobrīd ir ļoti maza, patiesībā ar 54 balsīm mēs arī visu nevaram nosegt. Un tad tomēr tas lēmums bija, ka tā tomēr nonāk pozīcijas rīcībā. Un tad, diskutējot par atbildībām, par komisijas vadību atbildību uzņēmās AS. Nu un šeit mums jāsaka, ka tas ir AS lēmums virzīt šādu kandidātu,” uzsver Ašeradens.

“Jaunajai Vienotībai” komisijā ir iedalīts priekšsēdētāja biedra amats, bet komisijas sekretāra amatā nonākusi opozīcijas pārstāve – Leila Rasima no “Progresīvajiem”. Viņa redz, ka komisijā ir arī cilvēki, ar kuriem nav lielu ideoloģisku domstarpību un varētu labi sastrādāties, taču atzīst – sastāvs esot visai “krāsains”. “Jā, es esmu jauna deputāte, man varbūt ir tāds pieredzes trūkumus un naivums savā ziņā. Varbūt tur izrādīsies, ka neko nevar izdarīt, bet es ceru, ka tā tomēr nebūs un ka tās komisijas darbs būs vērsts uz kaut kādām rīcībām. Ka tur nebūs tādas sabotāžas vai kaut kādu pilnīgi pretvalstisku jautājumu ienešanas vai vēl tur par Satversmes tiesām vai vēl kaut kas,” cer Rasima.

Atgriežoties Saeimā, komisijā atkal darbosies arī šobrīd tās ilglaicīgākais loceklis – Augusts Brigmanis no Zaļo un Zemnieku savienības. Viņš jaunos kolēģus aicina apzināties, ka šī ir specifiska komisija ar daudziem sensitīviem jautājumiem – cilvēktiesības, reliģija, mediji – tāpēc jābūt iecietīgiem arī pret atšķirīgiem viedokļiem. “Tev var būt tādi iekšējie politiskie principi – tu esi vai nu liberāls politiķis vai konservatīvs, nu tas ir skaidrs. Bet, esot šajā komisijā, tomēr tev ir jāizrāda cieņa un zināma tāda pietāte, es gribētu teikt, pret citu uzskatu cilvēkiem. Un to es esmu centies ievērot, un es ceru, ka tādā veidā šī komisija arī tiks vadīta,” saka Brigmanis.

Neraugoties uz raibo Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sastāvu, publiskajā telpā jau izskan cerības – vismaz darba stils un atmosfēra komisijā vairs nebūs tik destruktīva un nereti pazemojoša kā Artusa Kaimiņa laikos.