Jūrmalciemā šonedēļ skatāmi unikāli foto par piekrastes zvejniecību

Fotogrāfijas atspoguļo ne tikai zvejnieku darbu un ikdienu, bet arī sieviešu darba soli, kuras līdzēja vīriem krastā – piedalījās tīklu lāpīšanā, ēsmas uzlikšanā uz āķiem, kā arī pēc zvejas piedalījās zivju izlasīšanā no tīkliem. Fotogrāfijās ir iespēja vērot dažādus zvejas paņēmienus, tostarp, zveju ar tīkliem, vadu un ūdu groziem, Jauns.lv informē Liepājas muzeja sabiedrisko attiecību speciāliste Rasa Zālīte.

Senāk katrai stabilai zvejnieku saimniecībai bija savs zvejas rīku komplekts – jeb zvejas spaile. Jo turīgāka bija zvejnieku saimniecība, jo lielāka un daudzveidīgāka bijusi šī spaile. 20. gadsimta pirmajā pusē Latvijas jūras zvejnieka zvejas spaili veidoja ūdas (zvejas rīks — pamataukla, pie kuras ik pēc noteiktiem posmiem piestiprināta īsāka aukla ar āķi) zušu un mencu zvejai, dažāda izmēra tīkli brētliņu un reņģu zvejai, dažādi zvejas vadi, kā arī vairāki ūdu grozi.

Ja zvejot gāja ar tīkliem, tad laivas komandā parasti bija no trim līdz pieciem vīriem, kur katram līdzi bija kādi pieci vai seši tīkli. Katra tīkla garums bija no 70 līdz 90 metriem, tādējādi vienas laivas izlikto tīklu garums varēja sasniegt divus-trīs kilometrus. Tīklu joslas galus apzīmēja ar īpašu kārti. Naktīs tīklu galos novietoja signāla vējlukturus. Mājās ar lomu atgriezās pēcpusdienā, kad zivis bija jāizlasa no tīkliem un tīklus jāizžāvē. Nozvejotās reņģes parasti realizēja neapstrādātas, vai nu pārdodot uz vietas uzpircējiem, vai vedot pārdot uz Liepājas tirgu pie pilsētas Tirdzniecības ostas.

Ļoti savdabīga bijusi zveja ar ūdu groziem. Ēsma ūdām bija zvejota naktī, sagādājot īpašas grūtības. Dažreiz to nācies iepirkt pat par dārgu samaksu. Kad ēsma bija sazvejota un sagriezta mazos gabaliņos, tad tā kabināta uz ūdas āķiem. Šim darbam izmantots speciāls statīvs, pēc tam ūdas ar ēsmu izkārtotas uz groza malām noteiktā secībā. Kad viss bija sagatavots, varēja doties zvejā. Visbiežāk šo zvejas veidu izmantoja mencu zvejā. Uz mencām gājuši priekšpusdienā – starp pulksten 10 un 12, iebraucot dziļāk jūrā. Kad zvejnieki atgriezās ar lomu krastā, mencas apstrādāja sasālot, kaltējot, taču lielāko daļu realizējot svaigā veidā ar zivju uzpircēju starpniecību.

Lielo jūras vadu zvejniecībā izmantoja ļoti reti, jo tā izvilkšana prasīja smagu darbu un daudzu vīru spēku, reizēm izmantojot arī speciālas vada jostas.

Arī mūsdienās šiem neindustrializētajiem zvejniecības veidiem ir lietpratēji, kuri piekopj tēvu arodu un paaudžu paaudzēs pārmantotās prasmes. Lai gan laikam ejot radušies citi materiāli, mainījušies un attīstījušies zvejas paņēmieni un tehnika, zvejnieka arods aizvien nav zudis.

Liepājas muzeja krājuma attēli digitālā formātā par piejūras zveju Jūrmalciema tīklu mājā “Piestātne” būs aplūkojami līdz 18. septembrim, apmeklējumu piesakot pa tālruni 26114601.

Tīklu māja “Piestātne” ir zvejniecības kultūras mantojuma, prasmju un tradīciju kopums, vēsta Dienvidkurzemes novada tūrisma centrs: “Kādreiz Jūrmalciema zvejnieki “Piestātni” izmantoja kā vietu, kur pēc zvejas no tīkliem izņemt zivis. Tieši šī iemesla dēļ šo ēku tautā sauca par tīklu māju, lai gan vēsturiski to dēvēja par atarošanas cehu. Šobrīd tīklu mājā “Piestātne” darbojas biedrība “Jūrmalciema valgums”, kas rūpējas par to, lai ēka būtu pieejama apmeklētājiem, tajā norisinās dažādi pasākumi un izstādes, izglītojošas meistarklases. Apmeklētājiem apskatāma zvejniekiem veltīta ekspozīcija, iespējams uzzināt par zvejas tradīcijām un vēsturi Jūrmalciemā”.

Liepājas laikraksts “Kurzemes Vārds” pirms trim gadiem rakstīja, ka Jūrmalciemā vārtus vērusi atjaunotā tīklu māja “Piestātne” un pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados zvejnieku vajadzībām būvētais šķūnis sācis jaunu dzīves posmu.
 
Zvejnieka Jāņa Jūrmaļa meita Indra Štāle dalījās atmiņās par “Piestātni”: “Te notika visa dzīve. Bija laivas, tīkli, tos lāpīja. Mamma lasīja zivis, tētim bija kuteris. Bērnībā jau viss izskatās labi, taču te bija auksts un slapjš. Augšā dzīvoja medmāsas, ja vajadzēja iešpricēt, braucām šurp”.