Profesors: pārāk daudz attālinātā darba var samazināt darbinieku efektivitāti un ilgtermiņa produktivitātes pieaugumu

Profesors uzskata, ka Latvijas izaugsmes tempi ir atkarīgi no produktivitātes, kura krietni atpaliek no Eiropas Savienības (ES) vidēja līmeņa.

Vienlaikus viņš uzsvēra, ka Latvijas nākotnes izaicinājums ir atrast optimālo proporciju starp attālināto un "tradicionālo" darbu. Viņaprāt, lai efektīvi izmantotu attālinātā darba dotās iespējas celt produktivitāti un darbinieku apmierinātību arī pēc Covid-19 krīzes beigām, politikas veidotājiem ir jāpilnveido gan tiesiskais regulējums un sociālais dialogs, gan arī jāveicina investīcijas atbilstošas infrastruktūras izveidošanā un darbinieku apmācībā.

LU BVEF Produktivitātes zinātniskā institūta" LU domnīca LV PEAK" ziņojuma "Latvijas produktivitātes ziņojums 2021" dati liecina, ka Covid-19 pandēmijas laikā, 2020. gadā attālināti strādājošo daļa veidoja 20,6%, kas, salīdzinot ar 2019. gadu, vidēji ES pieauga 1,4 reizes. Visstraujāk un vairāk nekā divas reizes attālinātais darbs Covid-19 pandēmijas apstākļos pieauga Maltā, Rumānijā, Bulgārijā, Ungārijā, Itālijā, Grieķijā.

Savukārt Latvijā 2020. gadā tikai 6% no kopējā nodarbināto skaita strādāja attālinātā darba režīmā. Salīdzinot ar 2019. gadu, attālināti strādājošo daļa kopējā nodarbināto skaitā pieauga par 25%, bet salīdzinājumā ar 2010. gadu - par vairāk nekā 50%. Starp Baltijas valstīm lielāka attālināti strādājošo daļa 2020. gadā bija Igaunijā, sasniedzot 23,8%, kas ir četras reizes vairāk nekā Latvijā.

LU BVEF Komunikācijas centra vadītāja Evija Ansonska atzīmēja, ka attālināta darba režīma piemērošana Igaunijā pēdējos gados ir strauji pieaugusi, kamēr Latvijā un Lietuvā no 2010. līdz 2019. gadam šī rādītāja izmaiņas bija visai mērenas.

LU BVEF Produktivitātes zinātniskā institūta "LU domnīca LV PEAK" direktore Inna Šteinbuka norādīja, ka vismazāk attālināto darbu strādā valsts pārvaldes un izglītības nozarēs. Pētnieku aprēķinu rezultāti rāda, ka aptuveni 38% no nodarbinātajiem Latvijas tautsaimniecībā potenciāli var strādāt attālinātā režīmā.

Attālinātā darba režīma piemērošanu ietekmē atšķirīgā nozaru struktūra, biznesa pārvaldīšanas un darba organizēšanas modelis, likumdošana, paradumi un kultūra, mājsaimniecību dzīves apstākļi un citi faktori. Tāpat strādāt attālināti veicina uzņēmumu lielums, pašnodarbināto īpatsvars un darbinieku digitālās prasmes. Piemēram, valstīs ar lielāku zināšanu ietilpīgu pakalpojumu sektoru un lielāku IT nozaru īpatsvaru ir lielākās iespējas strādāt attālināti, skaidroja Ansonska.

Vienlaikus viņa norādīja, ka pašlaik attālināta darba ietekme uz ekonomiku kopumā ir pētīta nepietiekami, tādējādi neļaujot pilnībā apzināt ieguvumus un riskus, kā arī izstrādāt teorētiski pamatotus priekšlikumus politikas veidotājiem. Savukārt attālinātā darba ieviešanas un paplašināšanas ietekmes īstermiņa izvērtējums darba ņēmēju un uzņēmumu līmenī nevar kalpot par pietiekamu pamatu, lai prognozētu tā ietekmi uz ekonomiku kopumā. Ansonska uzskata, ka attālināta darba ilgtermiņa efektu nepietiekama izpratne var radīt nepilnīgu priekšstatu par to, kā ekonomika transformēsies un kādas sekas transformācijai būs uz kopējo produktivitāti.

"Latvijas produktivitātes ziņojums 2021" ir otrais pētnieku sagatavotais ziņojums. Pirmais Latvijas produktivitātes ziņojums tika izstrādāts 2020. gadā. Tas ir izstrādāts atbilstoši Eiropas Komisijas norādījumiem, un tajā analizēti Latvijas ekonomikas attīstības ilgtermiņa scenāriji un padziļināti pētīta attālinātā darba ietekme uz produktivitāti.