Kristus Karaļa kalns Aglonā. Vai tas tiešām ir tik ķecerīgs?

Katru dienu Karaļa kalnu apmeklē daudzi tūristi – gan vietējie, gan ārvalstnieki, šī vieta iekļauta tūrisma bukletos kā viens no desmit Latvijas interesantākajiem objektiem, ko ieteicams apskatīt. Vasarā Karaļa kalna apmeklētāju skaits mērāms vairākos tūkstošos interesantu.

Sevišķi populāru Karaļa kalnu padarīja sabiedrībā plašu rezonansi izraisījusī kardināla Jāņa Pujata politizētā runa Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos.

Līdzās mudinājumam skolās ieviest Bībeles mācību Aglonas svētkos Dieva kalps netaupīja kritiskus vārdus citādi domājošajiem. Viņš nopēla gan Likteņdārza projektu, ko izstrādājis kāds Japānas budistu garīdznieks, gan meditācijas centru Rūjienā, kā arī pauda neapmierinātību ar Aglonas tuvumā tapušo Karaļa kalnu. “Tepat Aglonā kāds pašmāju fantazētājs, saspraudis koku stumbeņus ar galotnēm zemē, cenšas par varītēm radīt pats savu reliģisku sektu,” dusmojās Pujats. “No kristīgā viedokļa tā ir pilnīga ķecerība, tāpēc Latvijas Bīskapu konference, pamatojoties uz katoļu baznīcas kanoniskajiem likumiem, paziņo, ka katolis, kas publiski, formāli parāda jebkāda veida piekrišanu sektai, vārdos vai darbos dodot tai atbalstu materiāli vai citādi, ar to pašu tiek izslēgts no baznīcas.”

Tas nudien ir skarbs paziņojums – par draudzēšanos ar svētvietas veidotājiem draud padzīšana no baznīcas. Ja būtu viduslaiki, iespējams, tiktu piesolīta pat sadedzināšana uz sārta. Vai Karaļa kalns patiešām ir tik ķecerīgs, to „Patiesā Dzīve” arī mēģināja noskaidrot.

Viltvārdis vai Dieva izredzētais?

Sākumā Karaļa kalns tika veidots tikai kā skulptūru dārzs, bet ar laiku tā veidotāji neslēpa – viņu iecerēm ir daudz vērienīgāks atvēziens, proti, reliģiska centra radīšana.

2010. gada 14. augustā, laikā, kad Aglonā pulcējas kristiešu tūkstoši, kad Pujats savus dusmīgos tekstus vēl tikai domāja sludināt, pirmie lielie svētki bija arī Karaļa kalnā. Karaliskā projekta realizētāji bija pamanāmi un, jāatzīst, gana ambiciozi, Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētkos piesakot sevi kā oficiālās Aglonas alternatīvu. Un vismaz dažos svētku elementos viņiem pat izdevās pārspēt Aglonas svētku tradicionālo programmu. No lidmašīnas kaisīt īstas ziedlapiņas pār ticīgo galvām ir skaists, mīļš un ārišķīgi vērienīgs žests, ko ne katru svētku rīkotājs var atļauties...

Bet dziednieks un koktēlnieks Ēriks Delpers var!

Lielai sabiedrības daļai Ēriks Delpers pazīstams kā dziednieks un aktīvs Dieva vārda sludinātājs, tomēr jāatzīst, ka informācija un attieksme pret Delpera kungu vienmēr bijusi izteikti pretrunīga. Vieni viņu dēvē par sektantu, citi – par pravieti, gaišreģi un Kristus vēstnesi. Uz viņa lekcijām brauc no Latvijas otras malas, un ar viņu runāt gribētāju rinda mērāma simtos. Bet netrūkst arī tādu, kas pārliecināti, ka Delpers ir kārtējais idejas apsēstais indivīds, kuru uz priekšu virza lielummānija reizē ar vīziju par materiālu, ne – garīgu varu.

Ēriks Delpers dzimis Liepnā, Alūksnes pusē. Jau bērnībā, sava tēva un vectēva apmācīts, apguvis pirmās iemaņas darbā ar koku, un vēlāk šīs zināšanas lieti noderējušas, veidojot reliģiska satura skulptūras. Jau kopš bērnības viņš sapņojis kļūt par lidotāju un pēc Ukrainas Aviācijas institūta beigšanas 17 gadus nolidojis ar reaktīvajām virsskaņas lidmašīnām – kaujas iznīcinātājiem. Pats Delpers stāsta, ka septiņu gadu vecumā viņš ir redzējis vīziju – acu priekšā pavēries milzu izplatījums, un viņā ieplūdis gaismas raksts. Vēlāk, lidojot ar kara lidmašīnām, viņš trīs reizes piedzīvojis nāves situācijas. Reiz pēc remonta viņš izmēģinājis lidmašīnu un 18 kilometru augstumā pēkšņi aptrūcies skābekļa, un licies – tas ir viss. “Tajā brīdī sevi redzēju no mugurpuses – mana miesa aizlidoja lidmašīnā, bet mani pašu ar lielu ātrumu caur gaismas tuneli rāva debesīs, kur tēls, līdzīgs Kristum, teica – vēl nav laiks, atgriezies un dzīvo. Kā tagad atceros – acumirklī atgriezās apziņa un acu gaisma, varēju samazināt gan lidmašīnas ātrumu, gan augstumu. Ar to brīdi manī viss mainījās. Sapratu, ka tikai Dievs nosaka cilvēka dzīvi,” tā vēsta Delpers.

Padomju dienestā viņš aizdienējies līdz majora pakāpei, bet astoņdesmito gadu beigās atvaļinājies un aktīvi iesaistījies Atmodas procesos. Piedalījies barikāžu veidošanā, bijis viens no Zaķusalas televīzijas torņa aizsardzības organizētājiem, vēlāk strādājis Latvijas Aizsardzības ministrijā un vadījis Ogres militārā dienesta nodaļu. Tagad Delpers strādā kompānijā Coral Club International, kas izplata dabiskos produktus, bet brīvajā laikā nodarbojas ar dziedniecību, lasa lekcijas un raksta grāmatas. Tās gan neesot viņa sacerētas, bet gan Jēzus Kristus nodiktētas.

Dziednieks apgalvo, ka vairākkārt piedzīvojis dievišķas vīzijas.

Vienā sabiedrības daļā Ēriks Delpers ir ļoti populārs. Par viņu sajūsminās un viņu pat dievina. Bet – kur spoža saule, tur bieza ēna. Savulaik teoloģijas doktors prāvests Aleksandrs Stepanovs pievērsa pastiprinātu uzmanību Ērika Delpera uzrakstītājām grāmatām un pauda aizdomas, ka skulptūru dārza izveidošana blakus Aglonas bazilikai nav nejauša. Viņaprāt, tas tādēļ, lai piesaistītu sev katoļticīgos, izraisot viņu interesi, aicinot aplūkot skulptūras, iegādāties mākslinieka sarakstītas grāmatas, zīmējumus, fotogrāfijas, kā arī viņa kompānijas Coral Club International izstrādājumus.

Aleksandrs Stepanovs savos secinājumos raksta: “Savās grāmatās Delpers apgalvo, ka viņš redz katra cilvēka grēkus, pazīst katra cilvēka ticības mēru, redz garā augšāmcelšanās dienu un dzīvo līdzi Dievam pēdējās taisnās tiesas sagatavošanai. Grāmatas cenšas mūs pārliecināt, ka šīs “zināšanas” ir saņemtas, pateicoties Jēzus Kristus atklāsmei, taču, lai kāds spētu panest šādu “atklāsmes” nastu, būtu jābūt apveltītam gandrīz vai ar dievišķām īpašībām! Savus gara darbus Ēriks Delpers pielīdzina ne vairāk un ne mazāk kā Dieva Vārdam, bet sevi ar pārliecību ierindo līdzās praviešiem un apustuļiem.” Viņaprāt, Ērika Delpera teksti apvieno dažādu reliģisku un pseidoreliģisku tradīciju elementus, no folkloras līdz kristietības, Austrumu reliģiju un ezoterikas elementiem. “Piemēram, Delpera grāmatās ir termini – enerģijas un enerģiju lauki (bez jebkādiem skaidrojumiem par to, kas tas vispār tāds ir), čakras, eņģeļi, baušļi, Jēzus Kristus, Svētā Trīsvienība, lotosa zieds, kristāls.” Prāvests Stepanovs uzskata, ka viss iepriekšminētais veicina reliģiska kulta veidošanos uz pseidokristīgo ideju bāzes, kad starp kulta līderu un Dieva autoritāti tiek likta vienādības zīme.

Tomēr interneta forumā, kur tika apspriests Karaļa kalna projekts un Ērika Delpera personība, kāda komentētāja ierakstīja šādu vērtējumu: “Es, visticamāk, nebūšu zinošākais cilvēks šajā jomā, esmu katoliete un tajā pašā laikā esmu bijusi uz Delpera lekcijām. Es nezinu, kas tieši izsauc šādus protestus, bet, ja godīgi, viņš (Delpers) ir cilvēks, kurš aicina katru dienu sākt ar Tēvreizi, vakarā pirms gulētiešanas klusībā izvērtēt savu dienu – ko labu esi izdarījis, ko neizdarījis. Viņš māca, ka Jēzum Kristum jālūdz grēku piedošana katru dienu, vairākkārt, nevis tikai reizi nedēļā/mēnesī/gadā baznīcā pie grēksūdzes. Turklāt viņš aicina cilvēkus darboties radoši – atrast savu radošo hobiju –, un cilvēki tamborē burvīgus eņģelīšus, fotografē dabu, glezno un zīmē, ada un izšuj. Viņš māca katru dienu pavadīt ar Dievu un māca vairāk mīlēt apkārtējos. Starp šiem cilvēkiem, kas apmeklē Delpera lekcijas, valda mīļa un draudzīga gaisotne. Es tiešām nezinu, kas tajā visā ir nepareizi, iespējams, viņa grāmatās daudz kas nesakrīt ar kristietības teoriju, bet, vai arī tas ir nepareizi, es tiešām nemāku spriest. ”

Kāds cits komentētājs savos izteikumos ir krietni asāks un piedāvā pavisam radikālu metodi: “Ja tas Eriks Delperis grib pierādīt, ka nava ķecers, vajaga šo pārbaudīt ar Dieva tiesu, lai jem un bāž savu roku iekš uguns, ja tā nesadegs, tad viņš būs svētais, abet ja apdegs, tad viņš būs ķecers, kuru pašu vajaga sadedzināt.”

Netiesājiet, lai netaptu tiesāti

Pirmais, kas pārsteidz, ierodoties Kristus Karaļa kalnā, ir ainavas arhitekta vēriens un paveikto zemes darbu apjoms. Tas gribot negribot liek secināt – te ieguldīta nopietna nauda. Lai gan paši svētvietas veidotāji sauc daudz pieticīgākus skaitļus, pēc virspusējām aplēsēm, vietas izveidošanas izmaksas mērāmas vairākos simtos tūkstošu latu. Purva vietā ierīkots ezers, izveidotas divas lielas mākslīgas salas, izrakti septiņi dīķi, uzbūvēts informācijas centrs un peldošs Noasa šķirsts, un pāri visam – baznīca. Jau iestādīti simtiem koku, krūmu un dekoratīvo augu. Tomēr visiespaidīgākie dārza veidojumi ir milzu skulptūras, kas slejas augšup un kurās attēloti Bībeles personāži un sižeti.

Dārza veidošana sākusies pirms vairākiem gadiem, kad dziednieks un koktēlnieks Ēriks Delpers palūdzis savam paziņam, Latgales uzņēmējam Jānim Stupānam atrast koku Kristus skulptūras darināšanai. Jānis piedāvājis kādu no lielajām priedēm, taču Ēriks paudis pārliecību, ka Kristus atveidojumam der tikai ozols. Kad mežā atrasts aptuveni 600 gadu vecs ozola stumbrs, abi sākuši spriest, kur topošo skulptūru varētu novietot. Un tad Jānis pēkšņi atcerējies savu Karaļa kalnu, ko iegādājies jau deviņdesmito gadu beigās. Tā bija skaista divdesmit hektāru liela, krūmaina un purvaina zeme Egles ezera krastā tieši pretī Aglonas bazilikai.

Kāda sena leģenda vēsta, ka tieši šajā vietā 13. gadsimtā gājuši bojā un apbedīti Lietuvas karalis Mindaugs un viņa dēli Ruklis un Rupeiķis. Zināms, ka Mindauga otrā sieva bijusi netālu no Aglonas dzīvojušā Madelānu pilskunga meita Marta. Lietuviešu karaļa dēļ vieta jau izsenis dēvēta par Karaļa kalnu, bet tagad nosaukums no reliģiskā mārketinga viedokļa ļoti veikli papildināts, un vērienīgais koktēlniecības dārzs tagad tiek saukts par Kristus Karaļa kalnu. Daži asprātīgi atzīmējuši, ka Aglonas bazilika un Karaļa kalns ir kā divas degvielas uzpildes stacijas vienvirziena ielā. Konkurence...

Protams, ja koktēlnieka Ērika Delpera un uzņēmēja Jāņa Stupāna iecerei izveidot skulptūru dārzu nebūtu atbalstītāju un sekotāju, diez vai projekts būtu realizējies tik plaši un pamatīgi. Un atkal visa uzmanība tiek pievērsta Ērika Delpera suģestējošai personai un jautājumam: kas par to maksā un kāpēc?

 “Šajā lūgšanas namā Dievu varēs sludināt ikvienas kristīgās konfesijas pārstāvji,” skaidro Delpers. “Te varēs ierasties jebkuras kristīgo tradicionālo konfesiju draudzes un noturēt dievkalpojumus. Es uzskatu, ka mums visiem nepieciešams sadzīvot mīlestībā un saticībā.” Delpers piebilst, ka reiz Karaļa kalnu apmeklējis arī kardināls Jānis Pujats un toreiz, pirms daudziem gadiem, viņš pozitīvi izteicies par redzēto. “Jaunā Derība visām kristīgajām konfesijām ir viena, un tur rakstīts: netiesājiet, lai paši netaptu tiesāti. Diemžēl Jānis Pujats savus uzskatus mainīja. Par ko Delpera kungs brīnās, taču neslēpjot, ka daži katoļu garīdznieki viņus uzskata par konkurentiem, tāpēc attieksme neesot pozitīva.

Tomēr vairākumam daudz interesantāka par reliģisko rīvēšanos šķiet šā projekta finansiālā puse. Taču Delpers teic, ka Karaļa kalnā ieguldīta tikai pašu nauda un neviens bagāts onkulis to nav sponsorējis. Jautāti, vai viņi tik tiešām ir bagāti, lai projektā ieguldītu simtiem tūkstošu, Delpers un Stupāns skaidro, ka izmaksas esot krietni pieticīgākas, nekā tas šķiet no malas. “Tā lielākoties bija Jāņa Stupāna, mana un manu draugu nauda. Jānim pieder meži un koku zāģētava, tāpēc materiāli nav jāpērk. Es savas skulptūras taisu par velti, turklāt arī mūsu draudzes pārstāvji strādā bez maksas,” skaidro Delpers. “Citi pērk konfektes un jaunas kurpes, bet mēs naudu ieguldām Karaļa kalnā. Šī vieta mums ir prioritāra. Piemēram, Jānim tecēja privātmājas jumts, bet viņš vispirms paveica savus iecerētos darbus šeit un tikai tad ķērās klāt savai mājai.”

Uzzinām, ka teritorijas labiekārtošanas plānu izstrādājusi SIA Kokaudzētava Baltezers dekoratīvo stādu audzēšanas speciāliste Anita Kazāka, kuras vadībā arī veikti visi dārza iekārtošanas darbi. Lielums paveikts talkās, kad katru nedēļas nogali uz šejieni brauca cilvēki no visām Latvijas malām un bez atlīdzības kaut ko izdarīja, bet ik dienu strādāja neliela līgumstrādnieku brigāde.

Un nu: “Kam tas viss? Kāpēc?” Atbilde – galvenais Karaļa kalna izveidošanas motīvs ir Dieva slavēšana, un tas viss izveidots par godu Dievam.

Viss Dievam un cilvēkiem

Tagad tūrisma ceļvežos ir rakstīts: Kristus Karaļa kalns ir unikāls skulptūru komplekss, kas atklāts 2006. gadā divu kilometru attālumā no Aglonas bazilikas. Tas atrodas Egles ezera krastā. Skulptūru parks tiek veidots pateicībā Dievam, Jēzum Kristum kā garīga vieta, kur cilvēkiem smelties dvēseliskas vērtības.

Karaļa kalnā 2006. gada 16. septembrī atklāja skulptūras Jēzus Kristus – uzvarētājs un Eņģelis ar Dzīvības grāmatu. Parkā ir milzīgas koka skulptūras ar Bībeles tēliem. Uz Jēzus Kristus skulptūras ir rakstīts: “Jēzus Kristus, Kungs un Dievs ir uzvarējis.” Uz Eņģeļa skulptūras: “Svētīgi ir tie, kas rakstīti dzīvības grāmatā.”

Skulptūru dārzs bez maksas ir atvērts ikvienam, turklāt – cilvēki šeit aicināti ne tikai baudīt skaisto dabu, mākslu un gremdēties reliģiskā apcerē, bet arī atpūsties. Kā reiz solīja zemes īpašnieks Jānis Stupāns: “Te var atbraukt ar ģimenēm un labi pavadīt laiku. Var gan pamakšķerēt, gan ar laivu izbraukt pa ezeru. Agrāk te nekā nebija, bet tagad ir viss. Man patīk daudzveidība, tāpēc dažādos dīķos salaidu dažādas zivis. Lūk, tur ir stores un lielas foreles, tur – līņi un asari. Tajā dīķī dzīvo līdakas, tur – karpas. Kad pārplūda dīķi, stores no viena dīķa pārpeldēja uz citu. Te salaisti arī vēži, var arī vēžot.”

Vēl noskaņai Delpera pārliecība: “Ļaudis neizmanto savu potenciālu, kas viņiem ir dots. Savukārt es vēlos iespējami pilnvērtīgāk to izmantot. Katram cilvēkam ir dota izvēles brīvība, un tā ir jārespektē. Nevienam nedrīkst pārmest viņa ticību. Ne musulmanim, ne budistam, jo katrs iet savu ceļu. Un visaugstākais bauslis ir mīlestības bauslis, galvenais ir mīlēt Dievu un savu tuvāko.”

Andris Bernāts, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva