foto: Publicitātes
FOTO. “Splendid Palace” notikusi dokumentālās filmas “Homo Sovieticus” pirmizrāde
Kultūra
2021. gada 24. augusts, 13:10

FOTO. “Splendid Palace” notikusi dokumentālās filmas “Homo Sovieticus” pirmizrāde

Jauns.lv

23. augustā notika jaunās dokumentālās filmas “Homo Sovieticus” pirmizrāde, kas bija plaši apmeklēta. Filmu studijā “Mistrus Media” veidotā režisora Ivo Brieža jaunā pilnmetrāžas dokumentālā filma vēsta par padomju cilvēku 30 gadus pēc PSRS sabrukuma.

Dokumentālās filmas “Homo Sovieticus” pirmizrāde

23. augustā notika jaunās dokumentālās filmas “Homo Sovieticus” pirmizrāde, kas bija plaši apmeklēta. Filmu studijā “Mistrus Media” veidotā režisora Ivo ...

gallery icon

Tas ir padomju cilvēka kinopētījums, kas veikts Latvijā, Armēnijā, Čehijā, Krievijā, Polijā un Vācijā. 30 gadus pēc PSRS sabrukšanas režisors kopā ar scenāristi Ritu Rudušu bijušajā Padomju Savienībā satiek savus vienaudžus, kuri PSRS sabrukuma brīdī bija jaunieši un šo vēsturisko mirkli uztvēra kā savas dzīves scenāriju. Brūkot padomju impērijai, 1991. gadā jaunieši no PSRS republikām tika uzaicināti uz tā laika centrālo televīziju, lai Vladimira Poznera vadībā diskutētu – būt vai nebūt Padomju Savienībai. Daļa no šī vēsturiskā raidījuma dalībniekiem ir filmas “Homo Sovieticus” varoņi. Filmas autori  tiekas arī ar “padomju cilvēka” pētniekiem Ļevu Gudkovu Maskavā, amerikāņu pētnieci Anni Aplbaumu Polijā, publicistu Borisu Raitšusteru Berlīnē, kā arī apskata “padomju cilvēka” cēlonību savu ģimeņu  kontekstā.

“Padomju cilvēka” fenomens mūsdienās ir kļuvis par sava veida vīrusu, kas daudziem ļauj aizbēgt un patverties pagātnē, turklāt padomju argumenti mūsdienās tiek izmantoti politikas veidošanai un jaunu totalitāro masu veidošanai. Ir pagājuši 30 gadi kopš PSRS sabrukuma, ir nomainījusies politiskā paaudze, bet “padomju cilvēka” identitāte ne tikai ir saglabājusies, bet turpina izplatīties. “Mums bija būtiski, lai filma tieši šonedēļ, kad paiet 30 gadi kopš PSRS puča, nonāktu pie skatītājiem. Mēs esam gandarīti, ka tieši  šāds sociāls un politisks dokumentālais kino var sasniegt plašu auditoriju un dot iespēju paskatīties uz aktuālajiem procesiem savādāk”, tā viens no filmas producentiem Gints Grūbe.

Filma “Homo Sovieticus” veidota kā Latvijas filmu studijas “Mistrus Media” (producenti Gints Grūbe, Elīna Gediņa-Ducena), Lietuvas filmu studijas “Monoklis” (producente Jurga Gluskiniene) un Čehijas filmu studijas Frame Films (producente Jitka Kotrlova) kopprodukcija. Galvenais operators ir Mārtiņš Jurevics, montāžas režisori – Tomāšs Elšīks (Čehija)  un Toms Krauklis, mūzikas autors – Martins Bjalobžeskis (Lietuva).

Filma jau izrādīta starptautiskajā cilvēktiesību dokumentālo filmu festivālā One World Prāgā un septembrī tiks demonstrēta starptautiskajā kino festivālā Astra Film Rumānijā. Artdocfest ietvaros 7. septembrī kinoteātrī “Splendid Palace” notiks filmas seanss angļu valodā, pēc kura būs saruna ar filmas veidotājiem. Filmas demonstrēšanas tiesības jau iegādājušies kanāli Current Time TV un Deutsche Welle.

“Filma ir arhetipisks stāsts par četrdesmit gadiem jeb divām paaudzēm, kurām lemts nostalģiski maldīties savās verdzības atmiņās, jo tikai trešajai paaudzei, kas vairs sevī nenes nebrīves gēnu, brīvība ir pašsaprotams, kaut arī grūts stāvoklis. Homo Sovieticus ir dzīvs arī manī, jo lielākā dzīves puse ir pagājusi Padomijā,” tā pēc filmas noskatīšanās stāsta Eiropas Parlamenta deputāte Sandra Kalniete.

“Lai arī filma brīžiem izskatās veidota “rietumu skatītājam” un cenšas pastāstīt postpadomju cilvēku traumatiskos stāstus, tā ir ne mazāk svarīga arī mums pašiem – palīdzot diagnosticēt un varbūt pat cīnīties ar padomiskās domāšanas rudimentiem, kurus turpinām just sevī un sev visapkārt,” tā par filmu filosofs Ilmārs Šlāpins.

Pēc filmas “Homo Sovieticus” demonstrēšanas Iļģuciema sieviešu cietumā starptautiskā dokumentālo filmu festivāla Artdocfest ietvaros Iļģuciema sieviešu cietuma kapelāne Rudīte Losāne sarunā ar režisoru Ivo Briedi dalās savās izjūtās: “Kad pirmo reizi to filmu noskatījos, man bija tāda sajūta, ka mani pārbrauc ceļa rullis, jo es biju pārliecināta, ka manī nav Homo Sovieticus. Un man bija ļoti grūti piekrist jums, ka tomēr ir. Jo, ja jūs nebūtu parādījis, ka jūsos ir, tad es 100% pateiktu, ka manī nav. Bet es neesmu tik augstprātīga. Ja jūs sakāt, ka jums tas piemīt, tad man ir jāpiekrīt, ka arī man ir, bet ir sāpīgi to atzīt...”