Arhibīskaps Stankevičs Aglonas vakara misē aicina tikt galā ar šaubām, kas pārņēmušas mūsu dzīvi
Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētku vakara jeb vigīlijas misē Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs vērsa uzmanību uz šaubām, kuras ir pārņēmušas sabiedrību, tāpēc viņš mudināja uz dialogu, atvērtību un vēlmi iepazīt otru un viņa šaubas, lai kopīgi tās pārvarētu un rastu izaugsmes iespēju.
Šovakar ticīgos svētās mises laikā Aglonā un arī tos, kas attālināti piedalījās svētkos, izmantojot dažādas mediju piedāvātās iespējas, uzrunāja Rīgas arhibīskaps metropolīts.
Arhibīskaps skaidroja, ka apšaubīšana šobrīd izpaužas visdažādākajās plāksnēs, uzdodot tādus jautājumus, kā "Vai ir Dievs? Vai baznīcai var uzticēties? Vai objektīvā patiesība vispār pastāv? Vai ikviena cilvēka dzīve ir svēta un neaizskarama no ieņemšanas brīža līdz dabīgai nāvei? Vai pastāv kaut kas tāds, kā cilvēka dabas neatkārtojamā identitāte, kura izpaužas vīrieša vai sievietes veidolā. Vai ģimene patiešām ir balstīta tikai vīrieša un sievietes visa mūža savienībā? Vai tiešām kopīgais kristiešu ceļš ir iespējams?"
Viņaprāt, jau ilgāku laiku kāda sabiedrības daļa arī apšauba, vai pastāv Covid-19 pandēmija, pēc tam izplatījās šaubas par vakcīnu efektivitāti. Un patlaban tiek apšaubīti "visi iespējamie valdības spertie soļi pandēmijas ierobežošanai un pārvarēšanai".
Sprediķa turpinājumā arhibīskaps norādīja, ka šaubas cilvēku var vest pretī attīstībai vai arī destrukcijai, kā arī minēja dažus šādus piemērus.
Vispirms viņš pievērsās jautājumam, kas saistīts ar baznīcas iesaisti kriminālprocesos un Romas katoļu Baznīca saprot cilvēku šaubas par tās draudžu pārstāvju iespējamajiem grēkiem laicīgajās lietās. "Vienlaicīgi Romas katoļu Baznīcai ir svarīgi, ka tiek spriesta taisna tiesa. Tādēļ jāatceras, ka taisna tiesa nozīmē gan notiesāt vainīgos, gan arī attaisnot tos, kas nav vainīgi. Un attaisnošanai ir jānotiek tikpat ātri un publiski, kā ir izskanējuši apvainojumi. Tāpat būtu tikai taisnīgi sagaidīt arī atbilstošu atvainošanos par nepamatotiem apvainojumiem neatkarīgi no tā, vai tas noticis sasteigtības, kļūdas vai cita iemesla dēļ," skaidroja arhibīskaps.
Pēc arhibīskapa domām šaubas, ja tās masveidā pārņem sabiedrību, bet netiek kliedētas un pārvarētas, kļūst destruktīvas un ved pie pagrimuma. "Ir svarīgi apzināties šo problēmu un to risināt. Šaubas pārī ar plaši izplatīto individuālismu var novest pie slavenā četru musketieru saukļa "Viens par visiem, visi par vienu!" ļoti bīstamas transformācijas mūsu sabiedrībā: "Viens pret visiem, visi pret vienu!". Neatrisinātas, nepārvarētas šaubas ved pie aizdomīguma atmosfēras, tās traucē normālu sabiedrības un valsts attīstību," sacīja Stankevičs.
Kā piemēru tam, ka šaubas kavē attīstību, Stankevičs minēja atsevišķu ārzemju investoru nevēlēšanos sākt projektus Latvijā "šeit valdošās aizdomīguma atmosfēras un no tās izrietošo šķēršļu dēļ". Taču šaubas var vest arī pretī attīstībai un izaugsmei. Piemēram, šodien tiek saskatīti trūkumi un negatīvie blakusefekti "nepārtrauktā cilvēces progresa un patēriņa pieauguma" idejā, kā arī globalizācijā, kura "nav panaceja pret visām slimībām, bet tai līdzi nāk arī nopietni apdraudējumi, tie ļoti izgaismojās pandēmijas laikā".
Uzrunas noslēguma daļā arhibīskaps atzina, ka mūsdienu sabiedrībā valda liela polarizācija, kurā ir "kreisie-labējie, vakcinētie-nevakcinētie, liberālie-konservatīvie, tie, kas ir par dabīgu ģimeni, iestājas pret tiem, kas grib paplašināt ģimenes jēdzienu utt. Viens otru apstrīd, apšauba un skatās ar aizdomām".
Viņš atgādināja, ka pāvests Francisks vēstulē "Fratelli tutti" aicina apzināties, ka "visi cilvēki ir mūsu brāļi, kaut arī mēs nepiekrītam visām viņu idejām. Mums visiem ir vienāda cieņa, visi esam aicināti iet kopīgu ceļu, un visi dalāmies vienā cilvēcībā un kopā rūpējamies par mūsu kopīgajām mājām - zemi, kurā dzīvojam". Tas nozīmē, ka ir nepieciešams nevis noslēgties mazās grupās un vērsties pret citādi domājošajiem, bet gan meklēt saskarsmes punktus un līdzās pastāvēšanas iespējas.
Stankevičs norādīja, ka sākums tam ir dialogs. "Būt dialogā nozīmē redzēt, kā es kopā ar citiem varu rūpēties par kopējo labumu, priecāties par mūsu cilvēcību, atklāt, ka atšķirības mūs bagātina, kaut tas nebūt nav viegli. Tas attiecas uz visiem: citām konfesijām, reliģijām, neatkarīgi no partijas, orientācijas, filozofiskiem, ekonomiskiem vai kādiem citiem uzskatiem," skaidroja arhibīskaps.
Viņaprāt, tādā veidā tiks pārvarēta aizdomīguma atmosfēra un sākotnējās šaubas kļūs par izaugsmes un attīstības iespēju. Īpaši šāds dialogs, savstarpēja iepazīšana, līdzās pastāvēšana nepieciešama ticīgajiem, kuri seko Jēzum kā Dieva tauta, kas ir gatava izvērtēt savas cilvēcīgās, sociālās un garīgās prioritātes, kā uz to aicina pāvests Francisks, kas vēlas, lai vietējām baznīcām būtu kopīgā ceļa - sinodālā - pieredze.
