Krāpniekiem vairāku gadu garumā izdevās piesavināties mirušu cilvēku dzīvokļus: jaunos upurus izglāba pēdējā brīdī

17. februārī Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnesis Zigmunds Dundurs paziņoja lēmumu, ar kuru valsts labā tiek konfiscēts mākslinieka Aivara Vilipsona dzīvoklis. Viņš to kā labticīgais ieguvējs nopirka 2017. gadā, nenojaušot, ka dzīvoklis ir izkrāpts 2011. gadā, viltojot testamentu, un pēc tam trīs reizes pārdots. Viltoto testamentu lietā pavisam figurē vienpadsmit dzīvokļi. Vairākus no tiem Valsts policija bija ierosinājusi tiesas ceļā atņemt labticīgajiem īpašniekiem un atdot valstij, pārējiem dzīvokļiem ir uzlikts arests.

Pateicoties Vilipsona sievas Indras Vilipsones aktivitātei, šī netaisnība ieguva plašu sabiedrisku rezonansi. Paldies jāsaka Saeimas deputātam, Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas priekšsēdētājam Andrejam Judinam, pēc kura iniciatīvas tika operatīvi izstrādāti un steidzamības kārtībā pieņemti grozījumi Civilprocesa likumā, kuri tagad šādos gadījumos liedz atņemt īpašumu labticīgajiem pircējiem un atdot to valstij.

Uzrodas draudzene ar testamentu

Ināra Galeja (74), beidzot darba gaitas un aizejot pelnītā atpūtā, pārdeva savu divistabu dzīvokli Rīgā un nopirka vienistabas dzīvokli Jūrmalā. Pēc Valsts policijas pieprasījuma Vidzemes priekšpilsētas tiesai 24. februārī vajadzēja lemt par Galejas dzīvokļa atsavināšanu valsts labā. Viņai paveicās, jo tiesas sēdi atcēla tiesneses slimības dēļ un drīz pēc tam stājās spēkā likuma grozījumi. Kāda ir šā īpašuma vēsture?

Savu vienistabas dzīvokli Bulduros privatizēja 1960. gadā dzimusī Vera Tihonova. Kaimiņi viņu atceras kā vientuļu un klusu sievieti. Tihonova nomira 2013. gada 31. maijā 53 gadu vecumā, neatradās neviens tuvs cilvēks, kurš uzņemtos apbedīšanu, bēres organizēja mājas pārvaldniece.

Nepilnus trīs mēnešus vēlāk, 22. augustā, pie notāres ieradās 1960. gadā dzimusī Ruta Bērziņa un uzrādīja privātu testamentu, ar kuru Tihonova 2013. gada 15. maijā, divas nedēļas pirms nāves, savai draudzenei Bērziņai esot novēlējusi visu mantu, tostarp dzīvokli. Kā liecinieki testamentu bija parakstījuši Oļegs Ļitvinko un Inta Stepanova, abi notārei apliecināja, ka tāda patiešām bijusi Tihonovas griba.

Jāpiezīmē, ka zvērinātam notāram nav iespējams pārbaudīt paraksta īstumu, jo viņam nav mantojuma atstājēja paraksta paraugu.

Notāre 23. septembrī ievietoja sludinājumu "Latvijas Vēstnesī" par mantojuma atklāšanos un uzaicināja triju mēnešu laikā pieteikties citus mantiniekus un arī kreditorus. Neviens nepieteicās, Bērziņa 2014. gada 15. janvārī saņēma mantojuma apliecību, un 11. aprīlī viņa bija ierakstīta zemesgrāmatā kā dzīvokļa īpašniece.

Pārdeva piecas dienas pēc "mantošanas"

Jau 16. aprīlī Bērziņa noslēdza pirkuma līgumu ar 1947. gadā dzimušo Leonīdu Zeņkovu, kura vārdā uz notāra apstiprinātas universālpilnvaras pamata rīkojās viņa dēls 1972. gadā dzimušais Sergejs Zeņkovs.

Pie notāra apstiprinātajā līgumā rakstīts, ka dzīvoklis nopirkts par 35 000 eiro, pircējs visu summu esot samaksājis skaidrā naudā pirms līguma noslēgšanas. Tolaik tā drīkstēja darīt, jo vēl nebija obligātas prasības par nekustamo īpašumu norēķināties tikai ar bankas starpniecību. Notārs nepārbauda, vai nauda patiešām ir samaksāta.

Vēl pēc astoņiem mēnešiem, 2014. gada 30. decembrī, Leonīds Zeņkovs par 37 000 eiro dzīvokli pārdeva Inārai Galejai, viņa vietā uz universālpilnvaras pamata atkal visu kārtoja dēls. Galeja pārskaitīja naudu uz Leonīda Zeņkova kontu.

Pēc desmit dienām, 2015. gada 9. janvārī, no šā konta 33 000 eiro tika pārskaitīti uz Viktorijas Leibenzones kontu ar norādi "Dāvinājuma ieskaitījums Sergejam Zeņkovam". Leibenzone ir Sergeja Zeņkova sieva, un viņu vārdi figurē arī Vilipsona dzīvokļa lietā.

Padomju laikā jau atņemts īpašums

Jūrmala Inārai Galejai saistās ar mīļām bērnības un jaunības atmiņām: “Mans tēvs Dzintaros uz vecajiem pamatiem 1946. gadā uzbūvēja nelielu koka vasarnīcu. Mūsu ģimene Rīgā mita šaurībā, mazā divistabu dzīvoklī 30 kvadrātmetru platībā, tāpēc mēs no maija līdz oktobrim dzīvojām Jūrmalā.”

1972. gadā padomju vara šo vasarnīcu konfiscēja – blakus atradās uzņēmums Jūrmalas gaisma, kas vēlējās paplašināties. Ja tā būtu bijusi dzīvojamā māja, ģimenei piešķirtu dzīvokli. “Taču tā bija tikai vasarnīca, un padomju valsts tās vietā mums neko neiedeva, nesamaksāja arī nekādu kompensāciju,” stāsta Galeja. “Es dažkārt uz turieni aizbraucu ar divriteni. Mūsu vasarnīca tur stāv joprojām, tagad tā ir pamesta un pussabrukusi, pagalmā mētājas sarūsējušas caurules.”

Piepildīja sapni par Jūrmalu

Inārai ir augstākā izglītība, visu mūžu ir strādājusi, darbs bija labi atalgots. Viņa kredītā nopirka divistabu dzīvokli Purvciemā, Vaidavas ielā, jaunā projekta mājā. Apzinoties, ka pēc aiziešanas pensijā ienākumi ir samazinājušies, Galeja šo dzīvokli pārdeva, norēķinājās ar banku un par atlikušo naudu nopirka vienistabas dzīvokli Bulduros.

“Man bija sapnis pārcelties uz Jūrmalu. Šo dzīvokli atradu pēc sludinājuma portālā ss.com. Pirms tam biju apskatījusi vairākus citus variantus, bet šis man patika vislabāk. Te ir ērta satiksme, netālu atrodas Bulduru stacija. Blakus ir slimnīca, trīs aptiekas, veikali, ļoti laba kafejnīca un veloremonta darbnīca, kuras pakalpojumus es izmantoju,” viņa turpina.

Nelielais mājoklis ir iekārtots gaumīgi un ar mīlestību. Mēbeļu nav daudz, bet tās ir iegādātas pārdomāti, istabā pie sienas redzamas viņas tēvoča Staņislava Sproģa gleznas, pie citas sienas tuvinieku fotogrāfijas.

Inārai patīk aktīvs dzīvesveids, viņa katru dienu vingro, vasarā brauc ar divriteni: “Četrus gadus es biju laimīga. Izbaudīju Jūrmalas klusumu, jūru, svaigo gaisu ar priežu smaržu.” Un tad 2019. gada sākumā atnāca paziņojums no policijas, ka dzīvoklim uzlikts arests.

Pratināja divas stundas

“Mani izsauca pie izmeklētājas Ingas Šalajevas un pratināja divas stundas. Es uzrādīju visus dokumentus, kas apliecina, ka dzīvokli esmu ieguvusi godīgā ceļā. Izmeklētāja teica, ka aresta uzlikšana nav nekas briesmīgs, tas būs uz diviem gadiem, tikmēr policija pētīs šo lietu. Pēc tam arestu pagarinās vēl uz sešiem mēnešiem. Tad, ja neko neatradīs, arestu noņems,” atminas Galeja.    

Taču arestu dzīvoklim nenoņēma, divus gadus no policijas nebija nekādu ziņu, un pēkšņi šā gada janvārī seniore saņēma policijas vecākās inspektores Gitas Zeltiņas paziņojumu, ka Valsts policija pieprasa dzīvokli konfiscēt. Ja ne Saeimas lēmums, tā arī būtu noticis.

Krāpšanas shēma

Arī Vilipsona dzīvokļa lietā krāpnieki rīkojās līdzīgi. Pirmā īpašniece Valentīna Poļakova nomira 2011. gadā 75 gadu vecumā. Tuvu radinieku viņai nebija, un tā paša gada vasarā pie notāres ieradās 1940. gadā dzimusī Skaidra Maļinovska, kas uzdevās par Poļakovas draudzeni, un divas viltus liecinieces – 1968. gadā dzimusī Alla Keiša un jau pieminētā Viktorija Leibenzone.

Maļinovska notārei uzrādīja testamentu, ar kuru Poļakova viņai novēlējusi dzīvokli, Keiša un Leibenzone meloja, ka Poļakova to parakstījusi viņu klātbūtnē. 2011. gada 21. septembrī Maļinovska saņēma mantojuma apliecību, 25. oktobrī dzīvoklis bija reģistrēts zemesgrāmatā ar viņas vārdu. Jau nākamajā dienā Maļinovska dzīvokli par 12 000 latu pārdeva tai pašai Keišai, kura pie notāres bija apliecinājusi testamenta īstumu.

“Skaidra Maļinovska nekādus tūkstošus par pārdoto dzīvokli nesaņēma. Varbūt kādu pusstopu viņai uzlika, tas arī viss,” atklāj viņas radiniece. “Skaidra stāstīja par ļoti netīrām lietām. Pieminēja Allu Keišu, kas bija tāda kā juriste, un vēl kādu Sergeju (acīmredzot Sergeju Zeņkovu – Red.). Skaidra skaitījās arī uzņēmēja, vairāku firmu īpašniece, taču tas bija fiktīvi, patiesībā viņas pases datus izmantoja citi cilvēki.”

Maļinovska pati neiesniedza dokumentus zemesgrāmatā, viņas vietā ar pilnvaru rīkojās Leibenzones vīrs Sergejs Zeņkovs, kurš vēlāk arī saņēma naudu par pārdoto dzīvokli.

Allai Keišai tolaik bija uzturlīdzekļu parāds, pēc tiesas sprieduma viņai bija jāmaksā alimenti diviem saviem nepilngadīgajiem bērniem, 25 lati mēnesī katram, bet māte šo nelielo summu nebija maksājusi.

2012. gada 19. janvārī Keiša dzīvokli pārdeva labticīgajai ieguvējai K. A., kura veica apjomīgu remontu un pēc piecarpus gadiem, 2017. gada jūnijā, īpašumu pārdeva māksliniekam Vilipsonam.

Trīsarpus gados 11 īpašumi

Abos gadījumos krāpnieki "draudzenes un mantinieces" lomai izvēlējās sievieti, kura bija līdzīgā vecumā ar aizgājēju. Abos gadījumos darījums tika tīšuprāt samudžināts, iesaistot pilnvaroto personu, lai būtu grūtāk noskaidrot, kurš tad patiesībā saņēma naudu.

Pēc fiktīva testamenta iegūto dzīvokli krāpnieki mētāja kā karstu kartupeli no vienām rokām citās, līdz to nopirka labticīgais ieguvējs. Viņi katrreiz gāja pie citas notāres, lai nerastos aizdomas.

Krāpniekus neinteresēja dzīvokļi nomalēs vai graustos, viņi izvēlējās tikai labus mājokļus, kurus var ātri pārdot. Trīsarpus gados, no 2010. gada 8. novembra līdz 2014. gada 21. maijam, blēži piesavinājās vienpadsmit īpašumus.

Krāpnieki izvēlējās tādus pircējus, kuri varēja uzreiz samaksāt visu, neņemot kredītu. Viņi negribēja, lai informāciju pārbauda banku dienestu darbinieki, kas varētu pamanīt kaut ko aizdomīgu.

Līdztekus jau pieminētajiem – Zeņkoviem, Viktorijai Leibenzonei, Allai Keišai, Oļegam Ļitvinko un Intai Stepanovai – kriminālprocesā kā aizdomās turamie par citu dzīvokļu izkrāpšanu figurē arī Andrejs Muhametšins, Jurijs Borisevičs, Ludmila Ignatjeva, Māris Steimars, Kirils Valuisks, Igors Zaharenko, Genādijs Zaicevs un Pēteris Pitrāns, pavisam 14 personas.

Abas viltus mantinieces Ruta Bērziņa un Skaidra Maļinovska ir mirušas. Vai tā būtu sagadīšanās? Ticīgi cilvēki zina, ka ar aizgājēja mantu nedrīkst rīkoties pretēji viņa gribai, tas ir liels grēks...

Labākā māklere Baltijas valstīs...

No kurienes radušies šie krāpnieki, un kā viņi izdomāja šādu shēmu?

Sergeja Zeņkova vārds presē parādās jau 2006. gada 3. aprīlī Viestura Radovica rakstā "Fiktīvi pārdod dzīvokli, izkrāpj naudu", kas publicēts "Neatkarīgajā", kur viņš pieminēts rokasnaudas izkrāpšanas lietā, pārdodot dzīvokli.

Viņa sieva Leibenzone agrāk strādāja nekustamo īpašumu tirdzniecības firmā "Arco Real Estate" un 2005. gadā pat bija atzīta par šā uzņēmuma labāko mākleri Baltijas valstīs.

“Viktorija ir pierādījusi, ka, apvienojot pārdevēja profesionalitāti ar īpašu attieksmi, augstu motivāciju, radošu pieeju un netradicionālām idejām, iespējams uzlabot darba efektivitāti un līdz ar to finanšu rādītājus. "Arco Real Estate" augstu vērtē Viktorijas ieguldījumu un priecājas par panākumiem!” rakstīts šā uzņēmuma mājaslapā. Acīmredzot vēlāk Leibenzonei radās arī citas "netradicionālas idejas".

Godīgs pircējs ir neaizsargāts

Iespējams, pastāv arī citi viltoti testamenti un šādā veidā iegūtie dzīvokļi ir pārdoti labticīgajiem ieguvējiem, kuriem tos jebkurā brīdī var atņemt.

“Es gribu tiesai pajautāt, vai ir kāda instrukcija, kā pareizi jāpērk dzīvoklis, lai pircējs neiekultos nepatikšanās un vēlāk viņam to nekonfiscētu?” jautā Ināra Galeja.

Galejas dzīvoklis tagad ir daudz labākā stāvoklī nekā uzreiz pēc īpašnieces nāves. Veikts nopietns remonts, izlīdzinātas sienas un griesti, pārvilkti elektrības vadi, ielikti jauni logi un durvis, grīdas segums, santehnika un plīts. Vai valsts kompensēs šos ieguldījumus?

Pārdzīvotā stresa dēļ Galejai krasi pasliktinājusies redze, viņa slikti redz ar kreiso aci, jo samazinājies redzes lauks, acu ārste pieļauj, ka bijis mikroinsults. “Kas man kompensēs veselības zudumu?” jautā pensionāre.

Par notāra pakalpojumiem Galeja samaksāja 133,81 eiro, par dzīvokļa ierakstīšanu zemesgrāmatā bija jāsamaksā valsts nodeva – 740 eiro. Vai valsts viņai atdos šo naudu? Advokāta pakalpojumi maksā vairākus tūkstošus, kas atlīdzinās tos?

Krāpniekiem varēja konfiscēt naudu

Lēmumus par aresta uzlikšanu Vilipsona un Galejas dzīvokļiem 2019. gada februārī pieņēma policijas vecākā inspektore Inga Šalajeva. “Gaidiet savu kārtu! Es esmu jau atņēmusi astoņus dzīvokļus!” Šalajeva toreiz esot teikusi Vilipsona sievai Indrai Vilipsonei.

Vēlāk izmeklēšanu pārņēma vecākā inspektore Gita Zeltiņa, kura Vilipsona, Galejas un citus dzīvokļus atzina par noziedzīgi iegūtu mantu un iesniedza Vidzemes priekšpilsētas tiesā lūgumu konfiscēt tos valsts labā. Par cietušo šajā lietā atzīta Latvijas Republika, bet Vilipsons, Galeja un pārējie labticīgie dzīvokļu īpašnieki esot tikai liecinieki, aizskartās mantas īpašnieki.

Taču likums ļauj šo situāciju atrisināt arī citādi, cilvēcīgā veidā. Ko izdarīja krāpnieki? Viltoja testamentus, ieguva dzīvokļus, tos pārdeva un saņēma naudu.

Kriminālprocesa likuma 361. panta "Aresta uzlikšana mantai" pirmajā daļā ir rakstīts, ka arestu var uzlikt līdzekļiem, ko persona guvusi, realizējot noziedzīgi iegūtu mantu.

Arī Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma 4. panta pirmās daļas 1. punktā rakstīts, ka finanšu līdzekļi atzīstami par noziedzīgi iegūtiem, ja tie iegūti šāda nodarījuma rezultātā.

Kāpēc neuzliek arestu krāpnieku kontiem un viņu nekustamajiem īpašumiem? Acīmredzot atgūt naudu no krāpniekiem izmeklētājām šķita pārlieku sarežģīti, vienkāršāk ir izmest uz ielas labticīgos ieguvējus.

Latvijā ir simtiem bez mantiniekiem palikušu īpašumu. Mājas sabrūk, zeme aizaug ar nezālēm un krūmiem, bet pašvaldība pat nedrīkst šādus īpašumus sakopt. Nez kāpēc par tiem valsts neuztraucas. Likuma nepilnību dēļ bezmantinieka mantas pārņemšana ievelkas vairāku gadu garumā. Ja bez īpašnieka ir palicis dzīvoklis ar visām ērtībām, izveidojas milzīgs parāds par apkuri un apsaimniekošanu.

“Tas ir sāpīgs jautājums,” atzīst Latvijas Pašvaldību savienības padomniece juridiskajos jautājumos Kristīne Kinča. “Pašvaldību savienība par to gadiem ilgi ir runājusi ar Tieslietu ministriju.”

Pēc trīs gadiem iestāsies noilgums

Šādiem noziegumiem ir desmit gadu noilgums. Noilguma tecējums izbeidzas, kad lieta nodota prokuratūrā un prokurors ir uzrādījis apsūdzību. Ja izmeklēšana turpināsies līdzšinējā tempā, pēc trim gadiem, 2024. gadā, krāpniekiem vairs nebūs jābaidās ne no likuma rokas, ne īstajiem cietušajiem, Vilipsons, Galeja un pārējo dzīvokļu pircēji no viņiem neko nevarēs piedzīt.

Kāds prokuratūras darbinieks, kurš vēlējās palikt anonīms, atzīst, ka noilguma dēļ izbeigtās lietas tiek kaudzēm nodotas arhīvā... Vilipsonam un Galejai nav arī no kā prasīt zaudējumu atlīdzināšanu, jo abas viltus mantinieces ir mirušas.

Spēkā stājušies Vilipsona grozījumi

Spēkā ar 6. martu stājušies Saeimas vienbalsīgi pieņemtie grozījumi Kriminālprocesa likumā, lai pasargātu labticīgos ieguvējus no īpašuma konfiskācijas.

Kriminālprocesa likuma 360. pants papildināts ar 2.1 daļu šādā redakcijā: “Ja noziedzīgi iegūta manta ir nekustamais īpašums, kas ir piekritīgs valstij, to atstāj trešās personas īpašumā, ja tā ir šīs mantas labticīga ieguvēja un tās īpašuma tiesības ir nostiprinātas publiskā reģistrā. No noziedzīgo nodarījumu izdarījušās personas valsts labā piedzen šīs mantas vērtību Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā.”

Dzīvokļus neatņems

Šie grozījumi steidzamības kārtā pieņemti pēc Saeimas Juridiskās komisijas Krimināltiesību politikas apakškomisijas priekšsēdētāja Andreja Judina iniciatīvas.

Kas tagad notiks ar Vilipsona dzīvokli, kuru Vidzemes priekšpilsētas tiesas tiesnesis Zigmunds Dundurs pēc policijas vecākās inspektores Gitas Zeltiņas ierosinājuma nolēmis atsavināt valsts labā, un ar pārējiem dzīvokļiem, kurus nopirkuši labticīgie ieguvēji?

“Vilipsons ir iesniedzis sūdzību Apgabaltiesā. Apgabaltiesa var lietu skatīt no jauna un pieņemt lēmumu, vadoties no jaunajām likuma normām,” skaidro Andrejs Judins.

Viltoto testamentu lietā bez Vilipsona dzīvokļa figurē vēl desmit citi īpašumi. “Tiesa tagad vairs nevarēs atsavināt šos dzīvokļus, kurus ir nopirkuši labticīgie ieguvēji, kuri nav iesaistīti nekādās krāpšanas shēmās,” norāda Judins.

Taču arī pirms šo grozījumu pieņemšanas Kriminālprocesa likuma 361. pants paredzēja, ka arestu var uzlikt naudai, kas iegūta, pārdodot noziedzīgi iegūtu mantu, šajā gadījumā – dzīvokļus. Arestu varēja uzlikt krāpnieku īpašumiem. Kāpēc policijas vecākās inspektores Inga Šalajeva un Gita Zeltiņa likuma bardzību nevērsa pret krāpniekiem?

“Tā ir mehāniska likuma izpratne,” uzskata Judins. “Šajā lietā par cietušo ir atzīta valsts, kaut gan valstij šie dzīvokļi nekad nav piederējuši.”

Jāparedz kompensācija

Judins pieprasījis Tiesu administrācijai sniegt ziņas par visiem gadījumiem, kad tiesa ir lēmusi par īpašumu atsavināšanu labticīgajiem ieguvējiem valsts labā: “Gribu apzināt visus šos cilvēkus, jo ne visi spēj aizstāvēt savas tiesības, piesaistīt medijus un runāt televīzijas kameru priekšā. Tad domāsim, ko darīt tālāk. Ja īpašumi jau ir pārdoti, likumā būs jāparedz kompensāciju izmaksa labticīgajiem ieguvējiem. Ja īpašumi ir atsavināti, bet vēl nav pārdoti, tad tie ir jāatdod atpakaļ labticīgajiem ieguvējiem.”

Nākamais solis ir lemt, ko darīt, ja īpašums izkrāpts fiziskai personai un vēlāk to likumīgi nopircis labticīgais ieguvējs. Nekustamo īpašumu darījumus apstiprina notārs un zemesgrāmatas tiesnesis. “Ja valsts nespēj garantēt drošumu darījumiem ar nekustamajiem īpašumiem, tad likumā ir jāparedz, ka valsts maksā kompensāciju labticīgajiem ieguvējiem,” saka Judins.

Cik drošs ir testaments?

Kopš 2014. gada privātam testamentam visam ir jābūt rakstītam ar testatora roku, lai strīda gadījumā varētu vieglāk veikt rokraksta ekspertīzi. Vairs nav vajadzīgi divi liecinieki. Tiek uzskatīts, ka šīs izmaiņas apgrūtina testamentu viltošanu. Tā tas būtu no godīgu cilvēku redzes viedokļa.

Taču krāpniekiem ir cita loģika – nav jāmeklē divi līdzdalībnieki, kas melos notāram, var palūgt kādu bezpajumtnieku, lai viņš par pusstopu pārraksta priekšā noliktu tekstu. Mantojuma atstājējs ir miris, notāram nav viņa rokraksta paraugu, un nevar pārbaudīt, vai tas ir aizgājēja vai kādas citas personas rokraksts.

“Lai novērstu šādas krāpšanas iespēju, likumā ir jāparedz, ka ar roku rakstīto testamentu pats testators nodod notāram glabāšanā,” iesaka Judins.

Mantojuma atstājēju zināšanai

Kopš 2014. gada 1. jūlija privāts testaments ir taisāms rakstiski, mantojuma atstājējam pašrocīgi visu testamentu uzrakstot un parakstot. Vairs nav vajadzīgi liecinieki.

Tomēr bija noteikts pārejas periods, un notāri līdz 2020. gada 31. decembrim mantojuma lietās vēl pieņēma tādus privātos testamentus, kuri bija taisīti līdz 2014. gada 1. jūlijam pēc vecās kārtības, kad testators testamentu nav rakstījis pašrocīgi, bet tikai parakstījis divu liecinieku klātbūtnē.

Kopš 2021. gada 1. janvāra notāri, kārtojot mantojuma lietu, šādus testamentus vairs nepieņem. Tagad privātam testamentam visam ir jābūt rakstītam ar mantojuma atstājēja roku. Ja esat sagatavojis un mājās glabājat vecā parauga testamentu, tagad to vajag pašrocīgi pārrakstīt un parakstīt, lai tas būtu derīgs.