Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Mācību procesa laikā. (Foto: No personīgā arhīva)

"Unschooling". Īpašs dzīvesveids pilnībā mainīja Antras ģimenes attiecības un ikdienu

Sabiedrība
28. martā 08:03 2021. gada 28. martā 08:03
  Santa Kvaste | Jauns.lv
"Unschooling" ir īpašs mājmācības veids, vecākiem brīvi dzīvojot kopā ar bērniem un uzticoties viņu interesēm. Cēsu pusē to īsteno Mārtiņa un Antras ģimene, kurā aug Henrijs (9 gadi) un Eva (5). Antra intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja par sarežģīto ceļu, kā viņi nonāca līdz šim dzīvesveidam, kā arī dalījās pieredzē, kā līdz ar "unschooling" ieviešanu izmainījās viņu attiecības un ikdiena.

Antra stāsta: "Kopš man piedzima bērni, es dzīvoju mājās un neesmu strādājusi algotu darbu. Esmu dažādi sevi meklējusi. Bērni īstenībā ir bijuši tie, kuri stimulēja sevis meklēšanas ceļus. Es to esmu dzirdējusi ļoti bieži no daudzām mammām, ka tieši bērnu atnākšana ir robežpunkts, kad kaut kas izmainās dzīvē, kad sākās kaut kādi meklējumi. Un man tie tiešām bija ļoti intensīvi, līdz pilnīgi izmisumam, ka es pilnībā nesapratu, kas es esmu šai dzīvē un ko es vēlos. Bija līdz asarām, līdz izmisumam. Es nevarēju atrast savu vietu un lietu nekur, kas bija tāds zināms un pierasts. Es neredzēju nekur sevī piepildījumu.

Kādreizējā uzņēmēja atrod piepildījumu biodejā

Kādreiz es esmu bijusi grāmatvede, man ir augstākā izglītība ekonomikā, esmu bijusi arī galvenā grāmatvede. Man ir bijis savs uzņēmums, mums bija savs eko veikals "Berģu bode" pirms desmit gadiem, tur bija visādas eko lietas, kafejnīcas un pārtikas veikali, un skaistuma lietas. Kad piedzima bērni, es to visu vienkārši pārtraucu un neredzēju tajā piepildījumu.

Mani meklējumi aizveda uz biodeju (biodanza). Tur es sāku mācīties, kļuvu par pasniedzēju un tad man sāk atvērties sava ceļa vīzija un sajūtas."

Dumpiniece un bastotāja skolas laikā

Arī saistībā ar bērnu izglītošanu Antra uzreiz intuitīvi juta, ka viņai būs citādāks redzējums. "Es pati skolas laikā biju riktīgs dumpinieks, bastotājs, un es nevarēju skolas sistēmu pieņemt, lai gan es mācījos labi. Man bija laba galva, es diezgan labi visu sapratu. Nepildot mājas darbus, es tik un tā mācījos uz 7 un 8. Tādā ziņā es visu varēju. Tas nebija nevarēšanas dēļ, bet tādēļ, ka es neizpratu jēgu un man nebija nekādas iedvesmas mācīties."

Vienīgais, ko Antra atminas kā uzrunājošu skolas laikā, bija skolotājas personība. Kādas latviešu valodas skolotājas spēcīgā personība un citādais redzējums piesaistīja toreizējās skolnieces uzmanību. "Tas, ko es zinu un lietoju gramatikā, ir apgūts tikai dažos gados pie viņas, tāpēc ka viņa kā personība mani uzrunāja un mācēja ieinteresēt. Visādi citādi es biju līderis klasē tajā, ka iedvesmoju uz bastošanu un robežu pārkāpšanu."

Arī alternatīvā skola dēlam nederēja  

Zinot šo savu vēsturi, Antra domāju, kā tagad vadīt savus bērnus skolas sistēmā. Tobrīd viņa domāja par kādu alternatīvu skolu, privātskola. Mamma sāka par to laicīgi interesēties un meklēja saviem bērniem piemērotu bērnudārzu un skolu tuvākajā apkaimē Cēsu pusē. Tajā laikā tapa Cēsu Jaunā skola, un Antras ģimene devās ceļā kopā ar šo skolu.

Lai arī privātskola bija ļoti jauka, maza un ar brīvu atmosfēru, viņas bērnudārzniekam tā nederēja.

"Man personīgi viss tur šķiet pieņemams un patīkams. Šajā gadījumā vispār nav stāsts par skolu, bet stāsts ir par bērnu. Manam dēlam nederēja arī tas. Viņš bija ļoti, ļoti slimīgs." Bērnudārza gaitas viņš sāka aptuveni 3 gadu vecumā, bet sākumā to apmeklēja ļoti maz, jo regulāri slimoja.

"Viņš visu laiku slimoja, un visu laiku bija sajūta, ka viņš īsti negrib tur iet, ka īsti nejūtas labi, ka negrib piedalīties, ka viņam neinteresē pat tas, ko visi bērni ar aizrautību dara." Privātajā bērnudārzā viss bija ļoti jauki, bet Henrijs nevēlējās piedalīties piedāvātajās aktivitātēs, ko gribēja vairums bērnu.

Antra ar Henriju. (Foto: No personīgā arhīva)

Pēdējais cilvēks uz zemes, kam vajadzētu būt mammai

"Es jau tad sāku, protams, nojaust, ka ar skolu kaut kas nebūs labi. Bet mājmācību kā milzīgu bubuli sev liku vistālākajā stūrīti, ka to tiešām nevarēšu tāpēc, ka es neesmu tāda mamma, kas var mācīt, sēdēt un disciplinēt. Nu nē! Vispār es par sevi kā mammu biju ļoti sliktās domās."

Antrai šķita, ka viņa neatbilst klasiskai izpratnei par to, kas ir mamma.

"Man likās, ka es esmu pēdējais cilvēks uz zemes, kam vispār vajadzētu būt mammai. Es ļoti, ļoti emocionāli reaģēju uz bērnu nepaklausību, uz visādām lietām, kas nenotika pēc kaut kāda standarta, kas bija manā galvā sēdēja." Kaut kādā ziņā ģimenē bija arī emocionālā vardarbība pret bērniem, lai panāktu iedomātu un vecākos ieliktu kārtību, kā jābūt. Antra bārās uz bērniem.

Ņemot vērā šo pieredzi, viņa nevarēja iedomāties, kā varētu mācīt bērnus mājās. Sieviete tobrīd pat nezināja, vai viņai vispār bērni patīk. Bija izmisums.

Vienlaikus viņai nebija ne mazākās intereses meklēt palīdzību, lai mācītos, kā būt labākiem vecākiem un kā dzīvot kopā ar bērniem. Viņa intuitīvi neredzēju nekur vilkmi kaut ko mācīties un lasīt, lai izprastu bērnus un to, kā ar viņiem būt kopā. Tad prāts atkal pārmeta, ka viņai vienkārši bērni neinteresē un tāpēc viņa neko nemeklē.

Antra par savām izjūtām un piedzīvoto stāsta tik atklāti, jo šķiet, ka daudz vecāku sevi kaut kādā ziņā "noraksta" kā vecākus un nepieņem. Daudziem šķiet - lai skola tiek galā ar manu bērnu, tur viņam noteikti iedos kaut ko vairāk un labāk.

Mēģina piedabūt dēlu iet uz skolu

"Tā es to visu vilku garumā un mēģināju dēlu visādiem veidiem piespiest iet uz bērnudārzu un pēc tam uz skolu." Piemēram, no rītiem bērnam spēlēja ģitāru un dziedāja, lai tikai pamodinātu uz skolu, bet viņš katru rītu milzīgi protestēja pret skolu. Vecāki izmēģināja visādus veidus: gan radošus, gan draudus.

Neskatoties uz fantastisko skolu, tās darbiniekiem, viņu atsaucību un iesaisti, dēls negribēja uz to doties. Viņi cīnījās pusotru gadu.

Foto: No personīgā arhīva

Nē, es to nevēlos!

Jau no pirmās klases zēnu mocīja pamatīgas ādas problēmas - diatēze līdz pat jēlumiem. To neizdevās mazināt nekādā veidā: ne ar homeopātiju, ne ķīmiskām zālēm: "Nekas nelīdzēja."

Mammai visu laiku "zvanīja zvans, ka droši vien būs mājmācība".

Apkārt parādījās draugi un paziņas, kas to īstenoja. Antra arī ieguva arvien vairāk informācijas par mājmācību, bet viņu visu laiku tai pretojās: "Es nevarēšu, tas nav iespējams." Viņai nepatika "Instagram" mammas ar gatavajiem mācību materiāliem. "Nē, es to vienkārši nevēlos!" sieviete raksturo savu toreizējo nostāju.

Nonāk līdz "unschooling"

"Tad kaut kā sāka palēnām parādīties manā laukā vārds "unschooling", protams, ar piebildi, ka šis vārds un izglītības veids īsti nav atrunāts Latvijā." Latvijā nav ar likumu atrunāts, kā jāveic bērnu mājmācība, bet ir noteikts, ka ir jāatskaitās skolai par bērnu zināšanām. 

""Unschooling" ir mājmācības veids. Es sāku to dzirdēt, bet man tas, kad sāku to aptuveni izprast, likās kaut kas nereāls. Tā ir vienkārši dzīvošana. Tā nav nekāda sistēma. Tā ir dzīvošana kopā ar bērniem un uzticēšanās viņu interesēm. Bērnam ir dabiska izziņas vēlme. Tas nav kaut kas, ko iedod tikai skolā vai bērnudārzā, vai ko iemāca. Kopumā mēs visi piedzimstam ar vēlmi mācīties un izzināt pasauli. Kaut vai tad, kad piedzimis bērns sāk kustēties, rāpot, staigāt, runāt. Tas viss ir tādēļ, ka viņam ir vēlme sekot, izzināt un darīt.

"Unschooling" ir uzticēšanās bērna dabiskai vēlmei izzināt pasauli. Katram bērnam tā atšķiras un ir citādas intereses. Protams, ka viņš nevar iekļauties, jo skolas sistēma paredz, ka mēs konkrētajā laikā mācamies konkrētu lietu. Bet gan mājmācība, gan vēl jo vairāk "unschooling" paredz, ka mēs varam sekot katra bērna tā brīža interesēm un tām atbildēt."

Ģimene Līgo svētkos. (Foto: No personīgā arhīva)

Pieņem lēmumu apstādināt "vāveres riteni"

Antra arvien vairāk dzirdēja par šo izglītības veidu un iedziļinājās tajā, līdz 2019./2020.gadu mijā pieņēma iekšēju lēmumu palikt mājās un tad skatīties, kur ceļš viņus vedīs tālāk. Viņa bija dzirdējusi ieteikumu, kad tad, kad bērnu izņem no skolas, jādod aptuveni pusgads laika nedarīt neko, vienkārši attapties no "vāveres riteņa".

Vajadzēja apstādināt skrējienu un tad uzņemt jaunu kursu ģimenes izvēlētajā mācību un dzīves veidā.

Tiklīdz vecāki pieņēma lēmumu zēnu pārstāt sūtīt skolā, bet gan ļaut viņam dzīvoties pa mājām, viņa ādas problēmas mitējās.

Pagājušajā pavasarī sākusies Covid-19 pandēmija ļāva samazināt spiedienu uz ģimeni, jo visiem skolēniem bija jāpaliek mājās.

"Nebija stresa, ka visi bija skolās, bet mēs dzīvojam mājās. Tas īstenībā iedeva atbalstu."

Antra atrada dažādas grāmatas par "unschooling", kā arī sazinājās ar skolotāju-mentori ASV. Viņa šo metodi izmantojusi saviem bērniem, no kuriem vecākajam jau ir 20 gadi. Viņa ir labi zināma "unschooling" speciāliste Amerikā, un latviete sāka pie viņas mācīties par "unschooling" "kouču" un pārstāvi.

Šis ir mans ceļš dzīvē

"Arvien vairāk iedziļinoties, sapratu, ka: jā, šis ir ne tikai mans ceļš ar bērniem, bet šis ir vispār mans ceļš dzīvē. Tas ir par to, ka tu nedzīvo pēc kaut kādiem standartiem.

"Unschooling" doma ir par to, ka tu atskolo visu to, kas tev ir paaudzēs iemācīts, kā jābūt, kā jādara, kā bērniem jāklausa.

Kopš tās dienas, kad es atradu "unschooling" filosofiju, mums pārstāja būt emocionālie izvirdumi vienam pret otru, mums reāli sakārtojās attiecības visās jomās. Es sāku saprast, ka es esmu superīga mamma un nebija tik liela lieta tajā, kāda es esmu kā cilvēks vai mamma, bet gan tajā, ko es par to zinu un domāju.

Sākās ceļš, kas saucās uzticēšanās bērnam, viņa vajadzībām, viņa interesēm.

Protams, šis ceļš nebija uzreiz viegls, jo bija ļoti daudz baiļu un priekšstatu, kā jābūt un kā jāmācās." Sākumā ģimene mēģināja darboties pēc uzdevumi.lv un regulāri piesēsties un mācīties, bet ātri vien arī tas sāka "atbirt".

Bērna jautājums - dārgakmens

Antra atzīst, ka daudz apkārtējo cilvēku neizprot ģimenes dzīvesveidu, pat domā, ka viņi dzīvo pilnīgā anarhijā, "bezfilmā" vai citos maldīgos priekšstatos, ka neko nedara. "Es uzreiz vēlos izstāstīt, ka "unschooling" nozīmē ļoti darīt tādā izpratnē, ka tu esi klātesošs bērna interesēm.

Piemēram, manam dēlam galvenā mācīšanās (Manā izpratnē galvenā mācīšanā. Viņš dara arī citas lietas, kur es neesmu klāt, bet kur viņš arī mācās.) notiek, ēdot virtuvē pie galda. Viņam sākas domas un jautājumi.

Viņš var negaidīti uzdot jautājumus: kas ir lielākais ezers pasaulē, kā radās valstis. Vienkārši no zila gaisa.

Un tad ir moments, kad es kādreiz savā aizņemtībā būtu teikusi: "Nezinu," vai atbildējusi ne tik iedziļināti un ieinteresēti. Šobrīd es tos mirkļus ķeru kā dārgakmeņus." Izskanot bērna jautājumam, viņi uzreiz meklē atbildes, piemēram, "Google". "Notiek komunikācija, izziņa un atbildes."

Patlaban puikam ļoti interesē lielie skaitļi, par ko viņš uzdod jautājumus katru dienu. "Viņš varbūt nezina šobrīd reizrēķinu vai kaut ko citu, kas būtu standarta jāzina viņa vecumā, bet viņam ļoti interesē lielie skaitļi: miljonos, miljardos."

"Mācīšanās notiek jebkurā laikā un jebkurā veidā un vienalga, cik ilgu laiku. Tas var notikt tikai 5-10 minūtes, bet tajā ir vesels bloks informācijas."

Uzticēšanās bērnam, sev un dzīvei

"Unschooling" māca vecākiem ieraudzīt un sadzirdēt, kā bērns mācās, ko viņš redz: "Ieraudzīt ikdienas situācijās, ka notiek mācīšanās." Tas ir vērtīgi arī vecāku prātam, kas daudzus gadus ir dzīvojis tradicionālā skolas sistēmā un iegaumējis zināšanu sadalījumu pa priekšmetiem, piemēram, latviešu valoda, matemātika u.c.

Sākumā Antra centās nomierināt savu prātu, pierakstot darbībās ar bērnu konkrētu priekšmetu zināšanas un prasmes - viņa jutās vieglāk un mierīgāk, saprotot, ka tur bijusi gan matemātika, gan latviešu valoda, gan citi priekšmeti.

Mamma arī atzīst, ka ir ļoti reti brīži, kad viņa nevar atbildēt uz bērnu jautājumiem: "Kāpēc lai es nevarētu atbildēt, gatavojot ēst?" Protams, ja tajā brīdī viņa darbojas ar meitu, var pateikt dēlam, ka uz viņa jautājumu atbildēs vēlāk.

"Ja bērnam kaut kas interesē, to nevar pazaudēt un nokavēt. Tas būs atkal. Nevajag baidīties, ka tagad jāsēž bērnam blakus un jāgaida jautājumi. Tā ir uzticēšanās gan bērnam, gan sev, gan dzīvei, ka viss notiks tieši tā, kā vajag un īstajā brīdī." 

Arī Mārtiņš atvērts jaunajam

Antra pastāsta, ka arī viņas vīrs daudz iesaistās bērnu izglītošanas procesā. Viņš strādā no mājām. "Mums ir tā izveidojies, ka mēs abi esam klātesoši. Viņš arī redzēja visu, ka mums nesanāk, ka nav īsti okei iepriekšējais veids. Viņš arī ir ļoti atvērts visam jaunajam. Mums ļoti labi tādā ziņā saskanēja. Mēs gājām roku rokā šajā jautājumā. Tādā ziņā paldies, ka tas tā ir, jo zinu ģimenes, kur varbūt viens ir gatavs brīvībai, bet otrs nē, jo tomēr ir jāpilda standarti. Noteikti tad tas ceļš ir grūtāks. Man paveicās, ka mums abiem tas ir pieņemami un saprotami, un vēlami."

Viņa arī uzsver: "Nav jau tā, ka mēs visu laiku sēžam blakus bērnam. Viņš jau dzīvo un dara savas lietas." Viņasprāt, "unschooling" ir piemērots arī tiem vecākiem, kuri strādā no mājām vai pat darba vietā. Bērnu jautājumi var aizņemt tikai 5-10 minūtes dienā. Jautājums, atbilde, kopīgas sarunas par šo tēmu var būt tik bagātīgas, ka ir arī pietiekošas.

Pat, ja vecāki darba laikā nav mājās, bērns var labi pavadīt šo laiku savā dzīvesvietā, nevis skolā: "Cilvēks īstenībā ir pašpietiekama būtne. Viņš var pats darīt, izzināt un redzēt."

Svarīgi saglabāt labu kontaktu

Ja vecākiem ar bērnu ir labs kontakts, tad "unschooling" ir piemērots arī tādās ģimenēs, kur abi vecāki strādā un bērns dienas lielāko daļu pavada viens pats, Antra pauž.

"Visi nosacījumi, aizliegumi, limiti, noteikumi pret bērnu, ko mēs izvirzām, noved pie tā, ka kontakts zūd."

Ja vecāki atnāk vakarā mājās pēc darba un aizrāda, ka bērns kaut ko nav izdarījis un nav piepildījis vecāku gaidas, kontakts un mācīšanās nevar notikt. ""Unschooling" ir arī par attiecībām. Pirmajā vietā ir attiecības un tikai pēc tam mēs kaut ko mācām. To ir ļoti svarīgi uzsvērt, jo nav iespējams "unschooling", ja paliekam vecajā sistēmā, ka bērns paklausa tam, ko mēs viņam sakām un liekam. Īsti nav iespējams. Ir jābūt savstarpējai cieņai un brīvībai attiecībās. Un tad ir vienalga, vai vecāks ir visu dienu prom un tikai vakarā var satikt bērnu."

Neregulē arī pie datora pavadīto laiku

Antra pārstāv radikālāko "unschooling" metodi, kas nozīmē, ka brīvība ir ne tikai mācīšanās jautājumā, bet arī citos. Piemēram, mamma neregulē, cik ilgi dēls pavada pie datora, spēlējot "Minecraft".

"Es ieraugu, ka tur viņš arī mācās. Viņš mācās loģiku, to, kā tur visu izbūvēt, kā salikt."

Mamma cenšas arī datorspēļu darbībās ieraudzīt, ko dēls tur iemācās: "Cilvēks to nedara tāpēc, ka vienkārši grib truli atsēdēt, bet viņš kaut ko izzina. Mēs katrs, kad kaut ko lasām vai darām internetā, to darām tāpēc, ka mums tur ir kaut kāda interese, ka mēs tur kaut ko iegūstam. Bērnam ir tieši tas pats!"

Kopš dēlam ir brīvā pieeja datoram, internetam, "YouTube" un visam pārējam, viņš trīs mēnešu laikā pilnībā apguva angļu valodu.

Viņš var brīvi skatīties tādas filmas angļu valodā, kurās mammai grūti izsekot sižetam un saprast.

"Viņš pilnībā saprot. Un tas ir tādēļ, ka viņš it kā skatījās kaut kādus "YouTube" video par "Minecraft", kas var likties: "Ko tu tur stundām skaties!" Bet viņš tur arī iegūst. Turklāt tas ir viņa intereses vadīts veids. Skolā viņam angļu valoda bija 1.,2.klasē, bet viņš no tā neko neatcerējās, tāpēc ka tur nepiedalījās viņa interese." Bet ar intereses palīdzību viņš dabiski apguvis angļu valodu trīs mēnešu laikā.

Meitai dos brīvību izvēlēties

Arī meita iepriekš gāja bērnudārzā, un viņai tur patika draudzenes. "Bet tomēr viņa gāja ar pretestību." Pārejas periodā, kad brālis vairs negāja uz skolu, mamma gribēja meitu vest uz dārziņu, bet jautāja arī viņas domas. Četrgadniece skaidri nodefinēja, ka viņa tur nevar spēlēties tik ilgi, cik gribētos, jo regulāri jādara citas aktivitātes. Meitiņa ir ļoti komunikabla un grib draudzenes, un mamma ik pa laikam piedāvā doties uz dārziņu.

Bet meita ir gatava atteikties no draudzēšanās tāpēc, ka sistēma un grafiks viņai nav pieņemams, mamma saka.

Patlaban meita, līdzīgi kā daudzi Latvijas bērni, neapmeklē dārziņu. Bet, ja viņa vēlāk gribēs doties uz skolu, viņa varēs to darīt. Nav tā, ka Antrai ir tikai "unschooling" filosofija un viņa neko citu neatbalsta.

Vai tiešām bērnam vajag tik ilgu laiku būt barā?  

Kad runājam par mītiem apvīto bērnu socializēšanos, par ko daudzi uztraucas saistībā ar mājmācību, Antra norāda, ka patlaban, Covid-19 pandēmijas laikā, vairums ģimeņu un bērnu uzturas mājās un nesatiekas viens ar otru. Savukārt pirms tam viņiem daudz draugu bija mājmācības ģimenēs.

Viņa vērsa uzmanību, ka daudz runā par nepieciešamību bērniem socializēties, taču vajadzētu runāt arī par to, cik daudz viņiem nepieciešams kontakts ar vienaudžiem. "Vai tiešām arī mums kā pieaugušajiem vajadzētu katru dienu no pulksten 8 līdz 17 būt ņigu-ņegu barā ar daudzajiem bērniem? Nav jau tā vajadzība tāda!" Viņasprāt, bērniem ir vajadzība spēlēties mazā bariņā vai ar dažiem bērniem neilgu laiku, nevis visu dienu pavadīt lielā un skaļā bērnu barā.

Daudziem bērniem tik intensīva un ilga būšana kopā ar vienaudžiem rada ciešanas. Tā bija arī Antras dēlam - viņam bija par daudz pat 10 bērnu klasē.

Savukārt mājmācībā bērniem ir iespēja sazināties un draudzēties ne tikai ar viņu vecuma bērniem, kā tas ir skolās un bērnudārzos, bet arī cita vecuma ļaudīm. Piemēram, meitiņa ir iemācījusies labi sazināties ar puišiem, bet bērnudārzā viņa visticamāk draudzētos tikai ar meitenēm.

Diemžēl daudzi nepieņem citu dzīves modeli 

Runājot par apkārtējo cilvēku attieksmi pret ģimenes dzīvesveidu, Antra atzīst: "Diemžēl mēs dzīvojam tādā sabiedrībā, kur mēs nepieņemam savādāko un dažādību. Protams, mēs saskārāmies un joprojām saskaramies ar nepieņemšanu, nesapratni un arī nevēlēšanos iedziļināties."

Daļai cilvēku ir radies savs priekšstats un viņi nemaz nejautā un neiedziļinās, kā tad ir patiesībā.

"Tas ir skumīgi, bet laikam palīdzoši ir tas, ka mēs dzīvojam laukos, kur nav spiediena, ka blakus dzīvoklī vai mājā ir skolnieks. Mēs esam prom no tā un varam veidot un dzīvot savu dzīvi. Tas ir atbalstošais moments."

Kopsavilkumā Antra uzsvēra, ka mājmācības veids katrā ģimenē var būt atšķirīgs, un daļa mājmācības ģimeņu izvēlas arī "unschooling" filosofijas klātbūtni. Antras ģimene pārstāv radikālāko "unschooling" veidu, kas nozīmē pavisam brīvu dzīvošanu ar bērnu, kā arī ieviešot to visās dzīves jomās caur kontaktu ar bērnu un savstarpēju cieņu attiecībās ar bērnu.

"Mēs esam līdzvērtīgi cilvēki, nevis kāds, kas paklausa, un kāds, kas nosaka, kā jādzīvo un jādara bērnam."

Citi šobrīd lasa

VIDEO: no lidmašīnas uz Centrālcietumu. Eiropola meklētais Gatis Zvingulis izdots Latvijai 1
Koalīcija vienojas Covid-19 ātros testus noteikt kā brīvprātīgus
Aiztur personu grupu par nelikumīgu Covid-19 vakcinācijas sertifikātu izsniegšanu

Вот так новости! Александр Градский женился на Марине Коташенко за месяц до смерти

Почему Елизавета II выбрала в мужья самого бедного принца во всей Европе?