"Jāatrod gudrība piebremzēt" - pēdējā intervija ar Mārtiņu Ķibildu

10 jautājumi Mārtiņam Ķibildam

Sākot jauno televīzijas sezonu, Latvijas Televīzija skatītājiem piedāvā jaunu un aizraujošu raidījumu par kultūras aktualitātēm "Kultūrdeva." No 10. septembra katru otrdienu pulksten 19.30 skatītājus sveicināja līdz šim ēterā kopā neredzēta trijotne – Mārtiņš Ķibilds, Kristīne Komarovska un Aleksis Vilciņš.

Kādus apvāršņus skatītājam un jums personīgi pavērs raidījums "Kultūrdeva"?

"Kultūrdeva" būs aktuālo kultūras norišu esence – atskats uz aizvadīto nedēļu un ieskats nākamajā. Obligāta iztikas minimuma deva katram, kas sevi uzskata par kulturālu. Tā ļaus uz kultūru paraudzīties koncentrēti, ik nedēļu stundas garumā, un atrast vērtīgāko sev. Ikvienam skatītājam un arī man pašam.

Vadot "Kultūrdevu", jums būs iespēja intervēt kultūras personības. Vai ir kāda tikšanās, kuru gaidāt īpaši? Kāpēc?

Katru un visas. Tāpat kā pie sevis uz mājām, arī uz "Kultūrdevu" aicināsim ciemos tos, kurus paši degam satikt.

Kāds ir jūsu personīgais iknedēļas kultūrdevas minimums?

Loģiski, tas mainās atkarībā no nedēļā notiekošā. Reizēm kas svarīgs aizšvīkst gar ausīm ikdienas skrējienā nenoķerts, kā jau mums visiem. Arī tāpēc ir vajadzīga "Kultūrdeva" – lai nepalaistu garām.

Zinām, ka jūsu kaislības ir arhitektūra un vēsture. Ar ko vēl jūs šo sarakstu papildinātu?

Cilvēki. Sabiedrība kā dzīvs organisms. Arhitektūrā mani neinteresē “tikai mājas”, es pētu, kā arhitektūra atbilst tam, kam domāta, proti, mums, cilvēkiem. Tāpat vēsturē – ne jau pagātnes gadskaitļi ir svarīgākie, bet gan tā laika cilvēku domāšana un uzvedība, un kā tā ietekmē mūs šodien. Nekas, kas notiek šodien, nenotiek atrauti no vakardienas.

Neparastākā adrese, kur esat bijis? Kāpēc?

Man tās ir vietas, kur tāpat vien, bez sava darba un urķīgās intereses, es nenokļūtu. Pie vecās Rīgas pils (tās, kuru pirms 500 gadiem sagrāva un vietā uzcēla esošo) pamatiem. Uz Doma gaiļa smailes, kad gailis bija noņemts. Kolkas bākā – vienīgajā Latvijas jūras “salā”. Stikla akvārijā Nacionālajā bibliotēkā pie oriģinālā Dainu skapja. Vientuļā sādžā uz salas Teiču purva viducī. Lielbritānijas Ārlietu ministrijas salonos, kur reiz uzņemts Zigfrīds Anna Meierovics. Būts tik daudz kur, ka viena visspilgtākā iespaida nav, ir neskaitāmi.

Kas jums palīdz “izvēdināt prātu”, restartēties, atgūt harmoniju un līdzsvaru?

Man paveicies ar darbu – tas man patīk tik ļoti, ka nevajag no tā speciāli “vēdināt prātu”. Vienīgi, kad darbu saskrien par daudz un stress neļauj tos izbaudīt, tad jāatrod gudrība piebremzēt.

Princips, kuru dzīvē ievērojat?

Paškritika. Nevis nemitīga sevis šaustīšana, ka nekas nav labi, bet ļoti augsts prasīgums pret sevi – jebkurā darbā, ko daru.

Lūdzu, nosauciet grāmatu, kuru jūs ieteiktu izlasīt arī citiem! Kāpēc?

Tonijs Džads "Pēc kara" (Tony Judt - "Postwar"). Izcili – detalizēti un saistoši – uzrakstīta Eiropas vēsture kopš 1945. gada. Es pat to nesauktu par vēsturi, tas ir stāsts par to, kā formējusies mūsdienu sabiedrība, tostarp mēs paši.

Nepiepildītas ambīcijas, ko gribētos īstenot?

Pats svarīgākais – ir jāizaudzina četri mani bērni. Bet tās nav ambīcijas, tā ir pašsaprotamā dzīves lietu kārtība.

Notikums vai pieredze, kas jūs pēdējā laikā aizkustinājusi?

Mans otrs vecākais puika, Brunis Mārtiņš, absolvēja ģimnāziju un tika uzņemts labā augstskolā Nīderlandē. Brīnišķīgākais šīs vasaras piedzīvojums visai mūsu ģimenei, pirmām kārtām jau pašam Brunim.