Kaspars un Līga Dimiteri par godu kāzu jubilejai ceļ baznīcu

21. augustā teātra un kino karalienei Vijai Artmanei būtu apritējuši 90. Lai atcerētos aktrisi, kas jau desmit gadu kā ir mūžības ceļos, pagājušo trešdien kinoteātrī Splendid Palace pulcējās kinoļaudis, viņas talanta cienītāji un ģimene – dēls Kaspars Dimiters un meita Kristiāna Dimitere ar savējiem –, lai noskatītos LTV veidotu dokumentālo filmu Aktrise un laiks. Vija Artmane, kā arī pakavētos atmiņās. Režisores Agitas Cānes-Ķīles un scenārija autores Dairas Āboliņas kinodarbs ir par Artmanes karjeru, privāto dzīvi un skumjajām vecumdienām. Filmā redzamas intervijas ar aktrises tuviniekiem, līdz šim nepubliskoti ģimenes arhīva materiāli, kā arī izrāžu ieraksti, mēģinot pēc iespējas daudzpusīgāk atveidot Latvijas teātra un kino pasaules leģendu.

Kaspars un Līga Dimiteri 13. oktobrī atzīmēs kāzu 40. jubileju, kurai par godu Kaspars pie mājām būvē mazu baznīcu.

Filmas pirmizrāde bija iespēja pēc ilgiem laikiem saviesīgā pasākumā satikt Dimiteru pāri, kas aizvadītajā desmitgadē regulāri satricinājis sabiedrību ar atklātības mirkļiem un dažādiem paziņojumiem. Arī dzīvošanos sociālajos tīklos Kaspars beidzis, un zināmā mērā klusumu pēdējā gada laikā pārtraukusi vien virtuāla saķeršanās ar Andri Kiviču, kurā skandalozais mūziķis, svīzdams Spānijas saulē, iz senām klačām apcerēja, kāpēc Dimiters „sēdējis cietumā”, bet Kaspars šo sakāva ar vārda meistarību, pie viena atspēkojot kādreizējo pilsētas leģendu. Vaicāts, vai kļuvis publiski rāmāks, sarunā ar Kas Jauns Kaspars precizē, ka „rāmāks ne, bet mierīgāks gan”. Un neslēpj, ka pēdējos gados piedzīvojis „nemitīgu vilšanos labirintu” un bezjēdzīgi sadegošu laiku. Tā blāzmā viņš arī samanījis ceļu uz mazu paša baznīcu, ko jau otro gadu būvē uz ļoti senas aitu kūtiņas atjaunotiem pamatiem – gan Dievam, gan laulības četrdesmitajai jubilejai par godu. „Celt baznīciņu man novēlēja Imants Ziedonis ar vārdiem „pietiek šķūņu, pietiek telšu... baznīcu uz kalna celšu...”. Viņš nepaguva. Man jāpagūst,” piebilst Dimiters.

„Vasarās parasti vairāk esmu amatnieks, vēlajos rudeņos un ziemā – dziesmu rakstnieks,” taujāts, cik daudz laika atvēl radošām aktivitātēm, paskaidro mākslinieks. Pirms vairākiem gadiem viņš lepojās ar paša izaudzētiem tomātiem un gurķiem, bet nu teic, ka šo rūpalu neturpina. „Veidot, kopt, uzturēt siltumnīcas, dārzus ir dārgāk, nekā pa drusciņai to visu iegādāt ne dzejnieku, bet īstu dārznieku siltumnīcās. Lielāks gandarījums man ir par radušos dziesmu vai dzejojumu albumu, nevis par „mega” ķirbjiem, kādu man vienugad „piepampa” pilns dārzs,” pasmaida Dimiters.

Lai arī publiskajā telpā viņi tikpat kā vairs neapgrozās, vērojot Dimiteru kuplās dzimtas sanākšanu un tās spēkiem radīto daiļradi, ir skaidrs, ka par pašpietiekamības trūkumu neviens nesūdzas. Piemēram, aizpagājušoziem Kaspars ieskaņojis dubultalbumu Ievainotie, bet šogad 1. maijā – dzimšanas dienā – iznāca Durvis pilnas ūdenskritumiem ar vecākā dēla Jēkaba jaunības dienu mīlestības dzejām. Savukārt mammas filmas dienā iznāca Dimitera jaunā dzejojumu grāmatiņa Mātes Latvijas vēstule ar audio pielikumu, kurā 54 dzejojumus ielasījis aktieris Gundars Āboliņš. „Grāmatiņu esmu veltījis savas mātes aktrises Vijas Artmanes mūžīgajam skaistumam. Grāmatiņā ir viss, ko domāju par šo laiku, par nākotni, bet jo sevišķi – par pagātni. Jo tikai pagātnē ir pēdējo normālo cilvēku nākotne. Tajā, kas bijis, nevis tajā, kas būs. Jo nebūs vairs nekā. Jaunās grāmatiņas dzejojums vēstī: „Atmiņas to laiku ganībās ganās, kur cilvēki Dievam līdz Tēvzemei klanās. Bērni kur pašu un maize, un laime. Kā viensēta – Latvija. Tauta – kā saime,” sava jaunākā darba ievirzi ieskicē Dimiters.