Šausmu lietas Rīgā: Kiviča meitu bērnudārzā audzinātāja sit mazos
Mūziķa Andra Kiviča sieva Madara Kiviča sociālajos tīklos nākusi klajā ar šokējošām ziņām, ka bērnudārzā, ko apmeklē viņas atvases Kima un Keitija, audzinātāja situsi un neķītri apsaukājusi bērnus. Rupjo audzinātāju vecākiem izdevies atmaskot ar rotaļlietā iemontēta audioierakstītāja palīdzību.
Audzinātāja no darba bērnudārzā Pārdaugavā, Stendes ielā, atlaista un pašlaik lietu izmeklē Bērnu tiesību aizsardzības centrs. Audzinātāja savu nesavaldību centusies attaisnot ar pārgurumu. Madara Kiviča uzsver - bērnu vecāki notikušajā nevaino bērnudārza vadību, bērnudārzs esot brīnišķīgs. Esot tikai pretenzijas pret konkrēto audzinātāju.
„Audzinātāja sita mūsu bērnus”
„Mūsu bērnudārza grupiņas bērniem un vecākiem šis ir grūts laiks. Kāda bērniņa tētim radās aizdomas par grupiņas audzinātājas audzināšanas metodēm un viņš ievietoja audioierīci savas meitiņas rotaļu mantiņā un noklausījās, ko dara un runā audzinātāja.
Atklājās šausmu lietas – audzinātāja sita mūsu bērnus (piemēram, bērns uzgūlies uz izlietnes un par to sit pa dibenu, sit pa dibenu arī tādēļ, ka bērns nevar iemigt diendusā, jo nenāk miegs, sit par to, ka bērns „par lēnu” apģērbjas), apsaukā rupjos vārdos - par lielām govīm, kretīniem, un pretekļiem. Arī spīdzināja - nelaida uz tualeti diendusas laikā, tādēļ mazie cietās un bieži slapināja biksēs un gultās (mājās tāda slapināšana nebija novērota), izturējās bravūrīgi un bieži bļāva bez iemesla. Iesniedzām iesniegumu, ka nekavējoties vēlamies audzinātājas atstādināšanu no mūsu grupas vadīšanas, to arī panācām.
Steidzami meklējam audzinātāju, citādi mūsu grupiņas bērniņus no jaunā gada šķirs (nav brīvu patstāvīgu audzinātāju)... Bet viņi tik ļoti sadraudzējušies,” raksta Madara Kiviča.
Madara Kiviča: „Audzinātāja bļāva, lamājās, sita pa dibenu un muguru…”
Madara Kiviča Kasjauns.lv pastāstīja, kas tad īsti noticis Rīgas 27. pirmskolas izglītības iestādē:
„Mūsu bērnu grupiņai ir izveidots kopējs e-pasts, kurā dalāmies ar dažnedažādu informāciju, pārdomām un tā tālāk. Viss bija kārtībā... Un tad vienā brīdi parādījās audioieraksts par mūsu bērnu audzinātājas darba metodēm. Ierakstā varēja dzirdēt, kā viņa uz mūsu bērniem bļauj un lamājās, runa necenzētos vārdos (liela govs, kretīns, pretekle, riebjas redzēt). Bija arī dzirdams, kā vienam bērnam iesit, jo bērniņš "par lēnu" ģērbjoties. Pēc tā bērns sāka raudā, audzinātāja „mierināja” – ko čīksti, tas jau nebija nekas, es tev tā varu iebelzt..
Pēc šī atgadījuma nākšanas gaismā sākām novērot savus mazuļus gan sarunās, gan ar rotaļām – ko dara, kā runā. Atklājās neraksturīga uzvedība, ko bērniem mājās nemācām. Viena meitenīte spēlējoties lelli lika kaktā un tai lika tai raudāt (Teica : tagad raudi), cits bērns atkal vecākus dzina projām, jo negrib tos vairs redzēt, cits sita vai arvien biežām neklausīja.
Nedēļas laikā apzinājām, ka mūsu grupiņā no audzinātājas cietuši vismaz desmit bērni Mūsu meitiņai Keitijai viņa sita pa dibenu, jo Keitijai nenāca miegs. Savukārt uz jaunāko meitu audzinātāja kliedza un bļāva profilakses pēc, mūsu mazā meitiņa nevarēja audzinātāju izprovocēt. Es vēl ticētu, ka Keitija jā, jo ir ļoti enerģiska un spītīgāka, bet ne jau jaunākā… Un šādi atgadījumi atklājās aizvien vairāk vecākiem!
Kādiem četriem bērniem atklājās, ka viņi bērnudārzā bieži slapināja pidžamās, mājās tas netika novērots. Anonīma mamma dalījās, ka audzinātāja bērniem aizrādīja, ja diendusas laikā vēlējās uz tualeti, jo tas traucēšot citiem.. Diemžēl šī mamma baidās runāt atklāti.
Līdz tam par audzinātāju domājām labi, viņa bija stingra, bet bērnus ļoti labi sagatavoja skolai. Par audzinātāju, kurai ir ap 37 gadiem un kura jau kādus desmit gadus strādā izglītības jomā, līdz šim nebija tāda veida sūdzību, no vecākajām grupiņām par viņu bija labas atsauksmes. Izglītības ziņā viss kārtībā, redzējām lielu izaugsmi bērnos tajā jomā, bet viņas darba metodes un izturēšanās gan nav pieņemamas.
Audzinātāja mēģināja aizbildināties, ka mēs, vecāki, viņu nomelnojam, bet ierakstā taču viss bija dzirdams! Mēs nevarējām izlikties to nedzirdot un ignorēt, jo tādējādi kļūstam līdzatbildīgi.
Rezultātā viņu atlaida no darba.
Pēc šie atklājumiem savācām parakstus no vecākiem un iesniedzām visām instancēm – Tiesībsargam, Bērnu aizsardzības inspekcijai, Izglītības departamentam. Es kā Vecāku padomes locekle uzņēmos iniciatīvu un tagad meklējam jaunu audzinātāju. Viena pretendente jau bijusi uz pārrunām un no janvāra uzsāks darbu. Pēc likuma ir nepieciešamas divas audzinātājas, tā kā pašlaik meklējam vēl vienu labu un jauku audzinātāju”.
Tai pat laikā, vēlos uzsvērt, ka bērnudārzs nav vainojams! Jo mums ir bijusi saskare ar vairākām audzinātājām, kas no sirds dara savu darbiņu, tas ir viņu aicinājums! Viņas ir ļoti jaukas un pretīmnākošas, ja rodas konflikti - risina tos ar pārrunām ar vecākiem, nevis izgāž negācijas pār bērniem!
Ļoti ceram piedzīvot šo Ziemassvētku brīnumu, jo bērni ne pie kā nav vainīgi!"
Šādi gadījumi nav retums
Māmiņas Madaras ieraksts sociālajos tīklos izraisījis komentāru vētru. Daudzi vecāki pauž savu sašutumu. Izrādās, ka bērnudārzu audzinātāju rupjības nemaz nav retums. Lūk, dažu māmiņu rakstītais:
Linda Ulmane: „Mana bērna bērnudārzā situācija bija stipri līdzīga. Audzinātāja no darba aizgāja, bet kāds rezultāts - nekāds, viņa aizgāja uz citu bērnudārzu citā pilsētā”.
Aija Šulca: „Mums identiska situācija par slapināšanu gultā... Mājās nekas tamlīdzīgs, bet bija kāds brīdis, kad bērnudārzā sāka slapināt diendusas laikā. Jautāju, kāpēc? Meita pateica: iešu, kad visi piecelsies. Nu, ko lai citu domā - kādā brīdī vai nu uzbļauts vai aizrādīts, ka nevar iet. Un nu ir sekas”.
Santana Levanoviča: „Ārprāts! Izlasīju un nodomāju - cik daudzi vecāki nezina, kas notiek bērnudārzā? Nabaga bērniņi! Un mazākie, kā, piemēram, mans divgadnieks it kā jau runā daudz, bet nestāstīs, ka kāds dara pāri”.
Dace Ulinska: „Nedomāju, ka audzinātāja apzinās, ka slikti dara savu darbu, ka reāli traumē mazuļus. Tas nav attaisnojums, bet visbiežāk šādas audzinātājas/aukles rodas no pārslodzes, no gadu gaitā uzkrātās spriedzes, iespējams, privātajā dzīvē arī ir problēmas. Bet šeit būtu arī bērnudārza vadībai jāuzņemas atbildība, ka nav nokontrolējuši, kādiem cilvēkiem uztic pieskatīt un audzināt bērnus. Ar atbilstošu izglītību vien nepietiek. Un tikai normāli būtu, ja audzinātājam būtu jāiziet ne tikai „sanitārā grāmatiņa”, bet arī psihologa novērtējums reizi gadā. Pati no bērnības atceros agresīvu audzinātāju, par kuras gājieniem zināja visi, bet viņa turpināja strādāt ar bērniem vēl ilgi. Bet tas bija padomju laikos...”.
Liene Bahmane: „Tieši šādu iemeslu dēļ es savu mazo princesi nepalaidu dārziņā pusotra gada vecumā, jo viņa nevar pastāstīt, kas notiek, vai kāds nedara pāri. Laidīšu varbūt trīs gadu vecumā, ja runās kārtīgi”.
Evija Tomsone Lapiņa: „Arī es kā audzinātāja lasu šādas ziņas ar šausmām! Pašai ir mazs eņģelītis, kam drīz jāuzsāk bērnudārznieka gaitas. Ļoti no tā baidos, jo arī savā pieredzē esmu saskārusies ar nepatīkamām lietām! Katrā ziņā ausis un acis jātur vaļā - tie ir mūsu paši dārgākie!”.
Kiviču ģimene pirms Ziemassvētkiem
Elmārs Barkāns/Foto: Vida Press, Anete Janseviča/LETA / no izdevniecības "Rīgas viļņi" arhīva
