Krāslava svin pilsētas svētkus. Un tieši tur - nevis Jelgavā! - bija pirmā augstskola Latvijā

Sveicot krāslaviešus pilsētas svētkos, portāls Jauns.lv ielūkojas tās slavenajā akadēmiskajā vēsturē. Tolaik, kad Latvija kā tāda uz politiskās kartes vēl nepastāvēja un Latgale ietilpa Polijas-Lietuvas karaļvalstī – 1757. gadā Krāslavā atklāja pirmo augstskolu Latvijas teritorijā – Krāslavas katoļu garīgo semināru.

Enciklopēdiskie un arī akadēmskie izdevumi putrojas ar datumiem, kad tad īsti meklējami augstākās izglītības pirmsākumi Latvijā. Vieni uzskata, ka tie jāsāk rēķināt no 1775. gada, kad Kurzemes un Zemgales hercogs Pēteris Bīrons Jelgavā atklāja “Academia Petrina”. Otri lēš, ka īstais datums ir 1862. gadā, kad cariskās Krievijas impērijas lielpilsētā Rīgā darbu uzsāka Rīgas Politehnikums, tagadējās Latvijas Universitātes, Rīgas Tehniskās universitātes un Latvijas Lauksaimniecības universitātes “vectētiņš”. Tomēr vistuvāk patiesībai būs tie trešie, kuri pārliecināti, ka pirmie Latvijas teritorijā esošās augstskolas absolventi nākuši no Krāslavas.

1757. gadā par vietējās muižniecības līdzekļiem tika atvērta pirmā augstākā mācību iestāde Latvijas teritorijā (tā uzskata daudzi Latvijas vēsturnieki un kultūras, it īpaši tiem, kuriem tuva ir Latgale) - Krāslavas garīgais seminārs, kas pastāvēja līdz 1844. gadam. Tā atvēršanas organizatorisko jautājumu risināšanu uzņēmās grāfu Plāteru dzimta, kuras senči meklējami Vācijas Vestfālenē. Viens no Plāteriem – Kazimirs Konstantīns Plāters - Krāslavas semināra dibināšanas laikā bija Lietuvas dižkunigaitijas vicekanclers, bet otrs - Konstantīns Ludvigs Plāters – Inflantijas (Latgales poliskais nosaukums) vaivadijas un Daugavpils stārasts. Ludvigs Konstantīns Plāters pēc vienošanās ar Livonijas katoļu bīskapu Antoniju Kazimiru Ostrovski bija ieplānojis Krāslavā uzcelt katedrāli, bīskapa rezidenci un telpas priesteru semināram, kurš oficiāli darbu uzsāka 1757. gada 15. jūnijā. Tolaik Livonijas katoļu bīskapa sēdeklis bija Dinaburgā (Daugavpilī) un Krāslavas Plāteru dzimta, acīmredzot, Latgales katoļu galvaspilsētu” gribēja pārcelt uz Krāslavu.

Līdzekļus semināram deva Romas kūrija, Minskas bīskaps un vietējais bīskaps, kā arī vietējie muižnieki. Sakarā ar Romas kūrijas atbalstu pašu semināru arī nosauca par Pāvesta semināru Krāslavā. Mācību ilgums seminārā bija četri gadi. Audzēkņiem mācīja morālteoloģiju, dogmatisko polemiku, patristiku, retoriku un valodas. Iestājoties seminārā, bija vajadzīgas labas priekšzināšanas, tāpēc audzēkņu skaits bija neliels. Ieteicot semināra absolventus darbam Latgalē, tika uzsvērts, ka viņiem jāzina latviešu (latgaliešu) valoda, kuru seminārā arī mācīja, Krāslavā pat tika sarakstītas latviešu valodas gramatikas (semināra mācību valodas bija poļu un latīņu). Pēc Krāslavas misionāru klostera slēgšanas (1844. gadā) ar valdības rīkojumu tika slēgts arī garīgais seminārs un tas darbību atjaunoja Baltkrievijas galvaspilsētā Minskā.

Krāslavas garīgo semināru tā pastāvēšanas 87 gados pavisam beidza 253 audzēkņi. Tādēļ, ka absolventu skaits bijis tik niecīgs (un tas bija cieši saistīts ar garīgām, nevis laicīgām profesijām), vairāki vēsturnieki nevēlas Krāslavas garīgo semināru atzīt par augstskolu. Un daudz prestižāk taču Latvijas pirmo augstskolu “iedēstīt” Kurzemes hercogistes galvaspilsētā vai Krievijas impērijas metropolē!

Krāslavas seminārs katoļu priesterus gatavoja Latgales un Baltkrievijas, daļēji arī Lietuvas draudzēm. Tur vairāk teoloģisko izglītību ieguva lietuvieši, poļi un baltkrievi. Dzimtbūšanā esošajiem latgaliešiem ceļš uz priesterību bija liegts, kaut gan nav izslēgts, ka vienam otram latgalietim poļu uzvārda aizsegā seminārā tomēr bija izdevies iekļūt. Spriežot pēc saglabātajiem dokumentiem, mācības Krāslavas garīgajā seminārā ir bijušas labā līmenī.

Jāteic, ka vairākums 19. gadsimta Latgales draudžu un garīgās dzīves vadītāju nāca tieši no Krāslavas garīgā semināra. Pazīstami arī vairāki izcili darbinieki – Krāslavas semināra absolventi, kas ieņēmuši augstu stāvokli Baznīcas hierarhijā.

Zinātnieki un pētnieki nevar izšķirties starp Krāslavu, Jelgavu un Rīgu

Par to, ka latviešu zinātnieki vēl nav spējuši izspriest, kad un kur tad īsti meklējami Latvijas akadēmiskās izglītības pirmsākumi Latvijā liecina zinātniskās publikācijas. Pērn, Latvijas simtgades gadā, izdotā vērienīgā “Nacionālā enciklopēdija” vēsta: “1862–1918 gadi ir augstākās izglītības pirmsākumi Latvijas teritorijā. Pirmā augstskola tagadējās Latvijas teritorijā (tā laika Krievijas Impērijas sastāvā) tika atvērta Rīgā 1862. gada 14. oktobrī ‒ Rīgas Politehnikums (tagadējā Latvijas Universitātes galvenajā ēkā Raiņa bulvārī – red). Tā bija arī pirmā tehniskā augstskola Baltijā. Tā tika veidota pēc Cīrihes un Karlsrūes tehnisko augstskolu parauga. Tai bija sešas nodaļas: Inženierzinātņu, Ķīmijas, Lauksaimniecības, Mehānikas, Tirdzniecības, Arhitektūras. No 1869. līdz 1888. gadam darbojās arī Mērniecības nodaļa. Rīgas Politehnikums bija privāta augstskola, kurā mācījās tikai vīrieši vācu valodā; studijas bija par maksu”.

Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs, kurš tagad atrodas Pētēra akadēmijas telpās, apgalvo: ““Academia Petrina» idejas autors un dibinātājs bija hercogs Pēteris (1724–1800), kura izveidotā akadēmija bija pirmā augstākā tipa mācību iestāde Latvijas teritorijā. Mācību iestādei paredzēto ēku speciāli projektēja hercoga galma arhitekts dānis Severins Jensens. “Academia Petrina” svinīgā atklāšana notika 1775. gada 29. jūnijā – Pētera dienā”.

Savukārt filoģe Sandra Ūdre Latgalei veltītajā žurnālā “A12” raksta: “Krāslavas Garīgais seminārs ir pirmā augstākā izglītības iestāde Latvijā”. Tāpat arī teologi (sevišķi katoļu) ir simtprocentīgi pārliecināti, ka 1754. gada 15. jūnijs, kad atklāja Pāvesta semināru Krāslavā, ir akadēmiskās izglītības Latvijā dzimšanas diena. Tā nu mēs  varam izvēlēties, kurā datumā svinēt augstākās izglītības pirmsākumus - 15. vai 29. jūnijā, vai arī 14. oktobrī.