Mūsējie Norvēģijā. Dejotāja Alise: "Pārcēlos, jo apprecējos ar norvēģi, un tagad mums ir 3 bērni"
Alise Jelntvete Norvēģijā jau dzīvo daudzus gadus. Tur pārcēlusies, jo nodibinājusi ģimeni ar norvēģi. Alise ir vadītāja latviešu deju kolektīvam "Ziemeļmeitas".
Norvēģija var lepoties ar iespaidīgiem dabas skatiem un tiek dēvēta par valsti ar pārtikušiem un laimīgiem cilvēkiem. Bagātā ziemeļzeme pēdējos gados pie sevis aizvilinājusi lielu skaitu latviešu, kuri sākotnēji turp devušies peļņā, bet daudzi tā arī palikuši pavisam. Latvijas iedzīvotāju izceļošana uz Lielbritāniju un Īriju mazinājusies, - šo valstu vietā aktualizējusies Norvēģija. Lielākoties aizbraucēji apgūst norvēģu valodu un izglītojas kādā jomā, lai, strādājot Norvēģijā, saņemtu lielāku atalgojumu, sociālās garantijas. Nereti mūsējie pat bez valodas zināšanām aizbrauc strādāt mazkvalificētus darbus, lai nopelnītu līdzekļus kredītu atmaksai. Netrūkst arī jauniešu, kuri turp dodas turp mācīties. Norvēģijā darbojas Latviešu biedrība, deju kolektīvs, vokālais ansamblis, latviešu skoliņa. Notiek arī dievkalpojumi, kas veicina visu tautiešu kopā sanākšanu un latvietības stiprināšanu. Portāls Jauns.lv šonedēļ publicē rakstu sēriju par latviešiem Norvēģijā.
„Mums tie ir svētki, kad braucam uz Latviju”
„Pati ļoti ilgu laiku dejoju tautiskās dejas Latvijā. Tagad to pašu turpinu Norvēģijā. Vadu deju kopu, kas pastāv jau 6 gadus, un te latvieši divreiz nedēļā satiekas mēģinājumos. Norvēģijā ir citi kolektīvi, kuros dejo latvieši, taču Oslo šis ir vienīgais," stāsta Alise.
Katram ir savi iemesli, kāpēc mēs esam šeit. Es atbraucu ģimenes dēļ, jo vīrs norvēģis. Tas bija pirms 15 gadiem, kad šeit nebija ne latviešu deju kolektīvu, ne teātra. Latviskuma saglabāšanai šeit, Norvēģijā, lielākā problēma ir jauktā ģimenes. Šo ģimeņu bērniem īpaši jāapmeklē Kastaņskoliņa, jo, ja latviskumu neuzturēs, tad bērni to aizmirsīs.”
„Man ļoti patīk Norvēģijas daba, kalni, jūra. Arī vide sakārtota. Tādēļ vien ir vieglāk dzīvot, jo visa valsts sistēma ir sakārtota! Ir cieņa vienam pret otru. Arī darba devēju attieksme pret padotajiem ir cieņpilna.
Dažreiz spēlējos ar domu - kā būtu atgriezties Latvijā? Manī nav rūgtuma uz valsti. Es neaizbraucu krīzes dēļ. Es aizbraucu, jo biju iemīlējusies. Tagad man ir trīs bērni, kuri mācās norvēģu skolā, un domu par atgriešanos Latvijā man nav.
Ikdienā strādāju uzņēmumā, kas nodarbojas ar norvēģu tautastērpu tirdzniecību. Ar bērniem vairākas reizes gadā braucam uz Latviju. Vecākā meita latviski runā vislabāk, jaunākie mazāk. Meitas zina daudzas vietas Latvijā un ir izveidojušas sarakstu, ko katrā braucienā grib aplūkot. Mums tie ir svētki, kad dodamies uz Latviju!”
Visus latviešu stāstus varēs lasīt šeit.
