
Māris Puķītis: "Pēdējā brīdī pirms vēlēšanām gribas paspēt izpausties... Zināt, kas mani visvairāk satrauc?"
Pēdējā brīdī pirms vēlēšanām gribas paspēt izpausties… Un ziniet, kas mani visvairāk uztrauc? Bieži dzirdētā frāze – kaut tas ātrāk beigtos.
Nudien, nav nekādas vajadzības Saeimu vēlēt ne katru dienu, ne gadu, bet… “Tas” reiz bija beidzies – kopš 1934. gada pauze bija paņemta uz apmēram 56 gadiem, vispirms savējie, tad svešie, ne bez savējo palīdzības.
Man bija 13 vai 14 gadi, kad vecāki mūs ar manu bērnības draugu Didzi aizsūtīja novēlēt “tautas deputātu padomi”. Tas tagad nav diez ko reāli, bet toreiz mēs paņēmām vecāku pases un mūs bez problēmām pielaida “nobalsot”. Mēs gan no krietno strādnieku un partijas biedru “biļeteniem” atlasījām, mūsuprāt, labākos no labākajiem, bet komisijas biedri paskaidroja – ko jūs, jāmet visi urnā. Iemetām naivā neizpratnē – tātad nevar izvēlēties pat no tā, ko vienīgā pareizā partija ir atvēlējusi.
Tā notiek, kad nav vēlēšanu “šļuras”, kompromatu, ne godīgas, ne negodīgas konkurences. Tagad es dzirdu par jauniešiem, kuru dzīve ritējusi tikai neatkarības laikā, ka viss ir slikti.lv, un viņi balsos pret tiem tur. Un tie pat nav mazapmaksāti sociālie darbinieki, medmāsas vai bērnudārzu audzinātājas. Blēņas, viņi pozē feisbukā ar bemberi fonā un grasās ar savu balsojumu iečakarēt saviem vecākiem, paši to neapjēdzot.
Viņi nav ziemā cēlušies 7 no rīta, lai skolas vietā kopā ar vecākiem dotos uz tuvējo veikalu ieņemt rindu, jo saņemta konfidenciāla informācija par olu, gaļas un sviesta pievedumu (reāla epizode no 80. gadu sākuma). Nav strostēti par neuzsietu pioniera kaklautu un nav kā brīnumu šķirstījuši rietumu preču katalogu. Bet daļa ir noticējusi, ka viss ir slikti, un kaut kas ir radikāli ir jāmaina.
Es vēl varu saprast seniorus, jo pensijas kopumā ir ļoti sliktas. Tikai ne par jūsu pensijām balsos tie bērni un mazbērni, bet par to, lai ieriebtu tiem tur. It kā tie tur būtu citplanētiešu iebrucēji (starp citu, man ir aizdomas, ka ar iebrucējiem ieriebēji sastrādātos ātri).
Tā publika, kas deklarē, ka valstij jāsāk ar sevi, negrasās sākt pat ar savu garāžu vai pagulti. Džeremijs Klarksons (tas “orangutans” no izbijušā BBC šova “Gāzi grīdā” savā grāmatā izsakās – neprasi, ko valsts var dot tev, prasi, ko tu vari dot sev pats. Protams, šajā teicienā ir vājais posms, bet sava loģika te ir.
Politiskie solītāji, iespējams, prasmīgi izmanto (pat neapzinoties) vienu būtisku niansi – tie, kas kāri tver viņu gaudas un gānīšanos, netic paši sev. Klātienē esmu novērojis, ka cilvēks, kura arods to ļautu, netic, ka Latvijā iespējams labi dzīvot. Viņš netic pats sev.
Man gribas vēlēt, lai mēs tomēr noticam paši sev. Mums ir tiesības un iespējas pelnīt, izglītoties, ja pamatoti uzskatām, ka mūsu darbs ir nenovērtēts, arī protestēt un streikot. Valstij jāsāk ar sevi? Blēņas. Valsts sākas ar mums.
P.S. Kārlis Skalbe ir teicis: “No tautas nevar prasīt lielu politisku gudrību. Bet ābeci gan viņai vajaga zināt. Pirmais burts mūsu politiskajā ābecē ir – sargiet Latviju no lieliniekiem.”
Un viņi nekur nav zuduši, tikai pieņēmuši citas formas. Bet visātrāk viņiem beigsies sveša nauda.








