Simtiem cilvēku atvadās no mūžībā aizgājušā Latvijas 1. rokkafejnīcas saimnieka Mareka Mediņa

Mareka dzīve izdzisa pēkšņi un negaidīti… 8. septembrī 47 gadu vecumā viņam vienkārši apstājās sirds. Mareks Mediņš savā dzīvē ir daudz paveicis. Vispirms viņš kopā ar četrus gadus vecāko brāli Raivo Mediņu 90. gadu vidū Liepājā izveidoja mūzikas klubu “Pablo”, tad tika īstenota ideja par vērienīgo pludmales festivālu “Baltic Beach Party”, vēlāk uzcelta Latvijas 1. rokkafejnīca Liepājā. Kad dažādu apstākļu dēļ brāļiem nācās Liepāju pamest, viņi daudziem skeptiķiem par pārsteigumu 1. rokkafejnīcu izveidoja Reiterna namā Vecrīgā, kur tā darbojas jau sešus gadus. Brāļi Mediņi ir nesavtīgi Latvijas mūzikas dzīves atbalstītāji, viņi palīdzējuši gan jauniem, gan ne tik jauniem mūziķiem. Nu Mareks Mediņš devies mūžībā, bez tēva palikuši divi bērni – desmitgadīgais Roberts un meita Martina (17).

Kopā bija stipri

Mareka brālis Raivo Mediņš:

„Nebija ne mazāko pazīmju, ka kas tāds varētu notikt. Brālis savos 47 gados izskatījās labāk nekā pirms desmit gadiem. Viņš nekad nav nopietni slimojis, sportoja un strādāja, enerģija bija tāda, ka dzīve tikai pusceļā. Ja būtu kaut kas, kas brīdinātu par veselības problēmām, kaut mazākais signāls, ka jāpamaina režīms. Bet nē, bāc, un viss! Vienā sestdienas rītā viss beidzās. Stulbi, ļoti stulbi.
Mēs ar brāli kopā bijām visu mūžu. Uzaugām kopā, pusaudžu gados diendienā kopā trenējāmies airēšanā, pēc tam kopā sākām darboties biznesā. Un tā līdz šai dienai. Visur bijām kopā. Viņa zaudējumu joprojām nespēju aptvert. Kaut arī mūsu komandā strādā daudz cilvēku, tomēr globāli mēs visu darījām divatā. Ja kāds jautāja, kā mums vienmēr izdodas ko tādu paveikt un īstenot, tad Mareks atbildēja, ka mūsu spēks ir tajā, ka esam divatā – sastājamies ar mugurām kopā un pārredzam visu darbības laukumu. Mums patiešām bija ļoti labs tandēms, mums pat prātā neienāca savstarpēji neuzticēties. Mums netrūka ambīciju – ne būvējot lielāko kafejnīcu Liepājā, ne rīkojot lielāko pludmales festivālu –, bet divatā to visu īstenot bija daudz vieglāk. Gan morāli, gan fiziski. Bijām ļoti sastrādājušies, perfekti viens otram uzticējāmies. Mēs kopā bijām stipri.
Protams, šobrīd sevi mierinu un arī esmu pārliecināts, ka esam izveidojuši lielisku komandu, kura spēs turpināt iesākto darbu arī pēc šāda trieciena. Cita ceļa jau nav. Taču vairs nekad nebūs tā, kā bija. Vismaz man.”

Mareka jauda bija kā atomstacijai

Dziesminiece, pasākumu rīkotāja Maija Kalniņa:
„Ja pasaka Mareks Mediņš, tas nozīmē, ka būs jaudīgi. Jo viss, kam viņš ar brāli ķērās klāt, tika īstenots ar milzīgu jaudu. Raivo un Mareks bija unikāls brāļu tandēms, viņi ir katrs ar savām atšķirībām, taču kopā radīju tādu kokteili, kas bija kā atombumba. Jebkas, ko viņi darīja, bija ar lielu vērienu, turklāt viņi to spēja īstenot.
Ar viņiem iepazinos 90. gadu beigās, kad kā studente mūzikas klubā Pablo sāku rīkot studentu pasākumus. Tā sāku sadarboties ar brāļiem Mediņiem, līdz attapos, ka esam vienā komandā un rīkojam Baltijā lielāko pludmales ballīti Baltic Beach Party.
Patiesībā šis festivāls lieliski raksturo Mareku. Jo viņa sapņi, viņa idejas vienmēr bija tik iespaidīgas un pat utopiskas, ka šķita, ka tās īstenot nav iespējams. Tas vienmēr bija kaut kas ārpus realitātes, taču kļuva ļoti reāli. Un man bija milzu bauda strādāt vienā komandā teju desmit gadus. Mareks šajā tandēmā bija tas, kurš vienmēr idejās meklēja mugurkaulu. Ja mēs ar Raivo vairāk būrām to kosmosu, kā Mareks pats šīs idejas sauca, tad Mareks tām atrada realizāciju. Viņam vienmēr tas izdevās, viņam nekad nekas nelikās par grūtu un neiespējamu.
Mareks blieza ļoti spilgtām krāsām. Viņam nebija pustoņu, viņam patika spozme, vēriens. Viņš zināmā mērā bija kā karalis. Ne jau tāpēc, ka būtu pārāk daudz sadomājies. Nē, viņš bija varens kā lauva. Un arī pēc horoskopa bija Lauva. Marekam bija lielas ambīcijas, bet viņš arī ļoti daudz strādāja, lai tās būtu pamatotas. Mareks nebija tukša muca, kas tālu skan. Viņš redzēja ne tikai divus soļus uz priekšu, bet, šķiet, visus septiņus. Un vēl tā viņa māka pie jebkurām grūtībām, neveiksmēm un bēdām skatīties tām pāri, domāt par nākotni, iet uz priekšu!
Mareks vienmēr bija smaidīgs, tēvišķs. Viņš bija kā gādīgs, rūpīgs tēvs, kurš visu savu komandu turēja kopā, nodrošināja ar visu nepieciešamo. Viņā bija liela sirsnība. Tajā pašā laikā viņš bija ļoti strikts. Viņš sev bija uzlicis ļoti augstu latiņu un tādu pašu atdevi sagaidīja no visas komandas. Viņš bija tas, kurš pateica kādu skarbāku vārdu, taču mācēja arī atvainoties un piedot. Lai arī komandā viņam dažreiz nācās uzņemties sliktā policista loma, tajā pašā laikā Mareks bija ļoti jauks un sirsnīgs.
Mareku vislabāk raksturo kāds viņa teiciens. Reiz pēc viena Baltic Beach Party festivāla pie Mareka pienāca kāds un sāka mācīt, kā jārīko tāds festivāls, kur labāk likt skatuvi, kā daudz veiksmīgāk visu noorganizēt. Mareks viņu mierīgi uzklausīja un tad atbildēja: „Un ko tad pats nabags, ja jau tik gudrs?”

No Mareka staroja dzīvesprieks

Mūziķis un pasākumu vadītājs Kaspars Upaciers jeb Ufo:
„Pirmais, kas ienāk prātā par Mareku, ir viņa optimisms. Viņš to spēja saglabāt jebkādās grūtībās un problēmās. Sadarbība ar viņu bija ļoti konstruktīva, un no Mareka, tāpat kā no brāļa Raivo, vienmēr staroja dzīvesprieks.
Mareka aiziešana… Es īsti nezinu, ko nozīme šoks, bet šī vēsts man bija kā šoks. Mēs vēl nesen satikāmies ar abiem brāļiem, kārtīgi izsmējāmies, ierosināju, ka bez atlīdzības būtu gatavs uzspēlēt Rokkafejnīcā disenes, lai pats dīdžejošanā neiesīkstētu. Kad pirmdien no rīta man zvanīja Raivo, domāju: re, būs pieņēmuši lēmumu par to manu spēlēšanu. Bet Raivo paziņoja sliktu ziņu. Ļoti sliktu. Mareka aiziešana patiešām ir ļoti negaidīta. Viņš bija aktīvs, veselīgs cilvēks, sportoja. Bēdīgi, ļoti bēdīgi.
Brāļi Mediņi ir īsti cīnītāji. Visu, ko viņi ir paveikuši, īstenojuši… Cepuri nost! Latvijā, kā zināms, šovs ir, bet biznesa nav. Taču viņi spēja darboties, īstenot trakas, pat šķietami nereālas idejas. Mareks izdarīja ļoti daudz.
Mūsu ceļi krustojās trakajos 90. gados, kad brāļi Mediņi bija tik tikko kā uztaisījuši klubu Pablo. Tur dažreiz braucu uzstāties, un pie Mediņiem vienmēr gāja lustīgi. Bet, kad viņi uztaisīja Baltic Beach Party, brāļi mani uzaicināja par festivāla vadītāju. Ar Mediņiem bija ļoti viegli sastrādāties. Mums pat nevajadzēja pusvārdu, lai saprastos, – savstarpēja uzticēšanās. Un tas, kā viņi, atnākot uz Rīgu, izcīnīja savu vietu zem saules, izveidojot Rokkafejnīcu, tur vien cepuri nost. Viņi izdarījuši labu darbu!
Par Mareku var teikt tikai tos labākos un siltākos vārdus. Un tagad viņa vairs nav. Tas ir briesmīgi. Kāpēc tā notika? Laikam jau Olgai Rajeckai ir taisnība. Uzzinot šo vēsti, viņa izsaucās: „Stulbie veči, kāpēc jūs neatpūšaties?!” Droši vien, ka viens no iemesliem ir sevis sadedzināšana. Bet tādi mēs, veči, esam. Nav jau citu variantu.”

Mareks bija sirsnīgs cilvēks

Vēja brāļu ordeņa prezidents Frīdis jeb Aivars Freimanis:
„Ar brāļiem Mediņiem iepazinos, kad uz viņu klubu Pablo braucu spēlēt karaoke. Pēc tam Vēja brāļu ordenis tur 1997. gada rudenī nosvinēja savu gada jubileju. Tā bija tik forša ballīte, ka turpmāk katru gadu tieši tur vējabrāļi svinēja dzimšanas dienu. Pateicoties brāļu Mediņu atsaucībai, šīs svinības ar katru gadu kļuva arvien plašākas, pat starptautiskas. Bet, kad viņi aizgāju no Liepājas uz Rīgu, kļuva pat nedaudz skumīgi, jo kur tad vējabrāļi tagad brauks?
Mareks bija ļoti sirsnīgs cilvēks. Ar viņu bija labas attiecības, bija interesanti parunāties, jo viņš bija gudrs. Īsts, kolosāls čalis! Nezinu, kāpēc dzīvē tā iekārtots, ka tie labie aiziet pirmie. Bet varbūt tos labos dzīve salauž vairāk. Ļoti žēl, ka tā sanācis. Mareks man paliks atmiņā kā fiziski spēcīgs cilvēks, enerģisks un aktīvs. Ziņa par viņa aiziešanu bija kā zibens spēriens no skaidrām debesīm.
Brāļi Mediņi bija nedalāms jēdziens. Mareks un Raivo bija izcils tandēms, viņi visu paveica kopā. Tagad Raivo palicis viens pats. Novēlu viņam izturību turpināt abu iesākto.”

jauns.lv izsaka līdzjūtību Mareka Mediņa ģimenei, tuviniekiem un draugiem.