"Bandītisms, mūžīga cīņa, rekets un melu pasaule" - arī pavārs Zirdziņš izkliedz savu sāpi, cik grūti eksistēt restorānu biznesā Latvijā
Pēdējos pāris gados tieši ēdināšanas joma saņēmusi visvairāk "sitienu" no valsts iestādēm, vienlaikus tā arī ir sfēra, kura Latvijā plaši pārstāv pelēko ekonomiku. Vispirms bija skandāls ar "Gan Bei", tad ar "Tokyo City", tagad ar "Vairāk saules". Latvijā augstu vērtētais pavārs Valters Zirdziņš otrdienas vakarā sociālajā tīklā publiskoja savas domas par to, cik grūti ir ēdināšanas biznesā darboties, ja vēlies piedāvāt klientam labu ēdienu.
Publicējam Zirdziņa pārdomas pilnā apjomā un nerediģētā formā:
"Reti rakstu. Par šādām lietām vispār nekad nevēlos runāt. Šis pat nav viedoklis, šī ir vienkarši patiesība. Neskatoties pat uz pēdējiem notikumiem saistība ar Latvijas restorāniem un kriminālpoliciju. Manuprāt visiem ir skaidrs ka mūsu valstī kautkas nav kārtībā. Pat ne kartībā. Tas ir bandītisms, mūžīga cīņa, reketierisms, reiderisms un melu pasaule. Un pats galvenais, manuprāt, ir aizliegums šinī valstī no sirds darīt prieku citiem, mīlet ar to ko mēs nodarbojamies, darīt labāko ko esam mācijušies, būt godprātīgiem un darīt lietas pec labākās sirdsapziņas. Šeit tas vienkarši ir aizliegts. Runājot par restorāniem, kafejnīcām un pavāra profesiju. Uz jautājumu vai kādam ieteiktu šeit atvērt savu restorānu un censties gatavot godīgu, īstu, labāko ēdienu ko esam mācijušies saredzēt un just? Atbilde noteikti būtu-nekad nedariet to! Jūs noteikti bankrotēsiet, ieliks cietumā, atnāks puiši no offisa un atņems varbut jūsu dzimtas mājas. Kļūsiet par zagli, ieslīgsiet parādos, arī paliksiet parādā par to ka strādāsiet 30 dienas mēnesī, gatavosiet savu pastu ar rokām, arī par to ka maizi micijāt paši. Tieši par to jums tā neveiksies un saņemsiet sodu. Nedariet tā!
Labs ēdiens un godīga pieeja šeit nevienam nav vajadzīga. Šeit jūsu vienīgā iespēja ir vai nu zagt vai kļūt par bezpersonisku mega biznesmeni, kurš gatavs pildīt mūžam nesamirkstošu industriālu groziņu, cept saldētu industriālu maizi un no plastikāta paciņas izvilkt industriāli audzētu vistas fileju. Vēl labāk un gudrāk būtu vienam pavāram sasniegt ļoti pieklājīgu restorāna dienas apgrozijumu. Vienam! Tas pat varētu nebūt pavārs. Cilvēku, kurš cep no lieliem iepakojumiem frī kartupeļus. Dienā izcepot ap 100 kilogramu. Ar kečupu un veikala majonēzi no 10 litrīgiem spaiņiem. Šis šobrīd noteikti ir mūsu Valstī kulinārais veiksmes stāsts.
Ja jūs izdomāsiet vai sapņosiet par savu kafejnīcu kurā cepsiet paši smalkmaizītes, cepsiet savu maizi, no īstām lauku olām gatavosiet saldējumu, pastas mīklu arī saviem 40 viesiem gatavosiet paši, no laukiem vestu vistu dalīsiet, iepirksiet brīvu vistu olas(ko reti kurš sapratīs vai nesapratīs, ka jūs to nedarat). Vēl izdomāsiet, ka jums vajaga šādas tādas pērles salasīt pašiem vai audzēt un nesaņemot pareizus pavaddokumentus( citā veidā regulāri labas kvalitātes produktus bieži ir neiespejami dabūt), jūs dabūsiet IEKŠĀ. Jums noņems visu. Aizliegs un sodīs par šiem cēlajiem mērķiem. Jo jums būs vajadzīgi vismaz 4 labi pavāri, bet šo te patieso jūs nevaresiet un negribēsiet pārdot par 20 eiro porciju. To arī neviens nepirks. Un visas šīs labas jūsu domas nogremdēs. Atnāks cilvēki no kabinetiem pelēkos uzvalkos un atņems visu ko jūs esat nopelnijuši. Paliek tikai šī komerciāli gatavo groziņu nākotne un pēc iespejas vairāk.
Bet vai tas ir tas, kadēļ jūs mācijāties, sapņojāt par pavarmākslu un pratāt atšķirt īstu ēdienu ? Darīt cilvekiem prieku.”
