Latvietis partijā “Saskaņa”. Kāpēc?

Andris Morozovs savos 36 gados ir sasniedzis daudz. Audzis Krievijas pierobežā - Kupravas pagastā Balvu pusē -, pēc vidusskolas beigšanas studējis uzņēmējdarbības vadību Rīgas Starptautiskās ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolā, ir kustības "Par sportisku sabiedrību" dibinātājs un valdes priekšsēdētājs, izveidojis vairākus uzņēmumus, no 2016. līdz 2017. gadam bijis Rīgas Centrāltirgus valdes priekšsēdētājs, ir “Saskaņas” jauniešu biedrības Restart.lv valdes loceklis un tagad ir arī Latvijas Saeimas deputāts.

No cīņas pret narkotikām uz politiku

Kāpēc izvēlējies savu politisko darbību uzsākt tieši “Saskaņā”?
Interesanti, ka Saskaņas biedrs esmu jau kopš 2007. gada, tikai pēc tam par to aizmirsu. Mana aktīvākā iesaistīšanās politikā sākās 2012. gadā, kad uzsāku cīņu pret sintētiskajām narkotikām spaisu. Toreiz mums pie sporta zāles Maskavas forštatē atvērās viena tāda tirdzniecības vieta, bet apkārt tai bija trīs skolas! Mēs, sportisti, aizgājām pie tirgoņiem un pateicām, ka dodam trīs dienas laika, lai aizvērtu savu bodīti ciet. Un viņi aizvēra. Pēc tam sākām interesēties, kas tas spaiss tāds ir. Izrādās, ka šo sintētisko marihuānu var brīvi tirgot, parādījās pirmās ziņas par smagi cietušiem pusaudžiem, kas saindējušies ar spaisu. Uzzinājām, ka Rīgā vien ir 34 legālas spaisa tirdzniecības vietas! Izveidojām tautas kustību cīņai pret legālajām narkotikām “Stop Drugs”, vērsāmies Saeimā pie vadošās koalīcijas ar lūgumu izmainīt likumdošanu un atzīt spaisa tirdzniecību par kriminālnoziegumu. Taču tur mūs īsti nesadzirdēja, varbūt uzskatīja, ka problēmu nav. Tāpēc gājām uz Rīgas domi, jo Rīgā bija visvairāk šo spaisa tirdzniecības vietu. Rīgas mērs Nils Ušakovs izrādīja interesi un atbalstīja mūsu kustību. Līdz ar to gada laikā izdevās arī Saeimā sakārtot likumdošanu un spaisu aizliedza. Un tā, iepazīstot Ušakovu personīgi, radās doma iesaistīties politikā. Un tad es arī atcerējos, ka patiesībā jau 2007. gadā biju iestājies “Saskaņā”.

Vai tiešām toreiz nebija citu partiju? Nav noslēpums, ka latviešiem “Saskaņa” lielāko tiesu asociējas ar Latvijai nelojālu attieksmi un rīcību.
Diemžēl šāda attieksme pret “Saskaņu” tiek kultivēta…

Patiesībā jau “Saskaņa” pati ar savu rīcību dara visu, lai par šo politisko spēku domātu, kā par Latvijai nelojālu.
Diemžēl nekļūdās tas, kas neko nedara. Nenoliedzu, arī “Saskaņai” bijušas kļūdas. Bet patiesībā šis bubulis – “Saskaņa” - parādās ik pēc diviem gadiem pirms Saeimas vēlēšanām un pašvaldības vēlēšanām. Pirmo reizi ar to saskāros 2014. gadā, kad pirmo reizi kandidēju Saeimā. Apmeklējot priekšvēlēšanu debates, no politiskajiem konkurentiem to tik vien dzirdēju – Putins nāk, “zaļie cilvēciņi” uzbruks Latvijai, un, ja vēlēšanās uzvarēs “Saskaņa”, tad tas būs drauds Latvijas neatkarībai… Un šogad tas pats.

Bet ne jau no zila gaisa tas viss. Cilvēki nav muļķi un lieliski redz, ka Putins patiešām ir drauds. Iebrukums Gruzijā, Ukrainā… Ir pamats uztraukumam. Un, ja “Saskaņa” rīkotos citādāk, ja saskaņa ilgus gadus nesaistītos ar Putina varas partiju, ja Saskaņa publiski paziņotu, ka nosoda Krievijas agresiju, ja Saskaņa iestātos pret Kremļa propagandu, tad latviešu sabiedrībai un politiķiem “Saskaņa” nebūtu tas bubulis, ar ko baidīt.
Politikā ir labie un ir sliktie. Un katram ir savs lobijs. Ja skatāmies, kāda par “Saskaņu” ir informācija Latvijas presē, tad tā pārsvarā ir citu politisko spēku lobēta. Diemžēl “Saskaņas” informācija Latvijas presē nespēj parādīties pietiekami daudz un objektīva. Tāpēc latviešiem ir tāds viedoklis.

Tai pašā laikā izdevumos krievu valodā ir tāda “Saskaņas” propaganda, tāds “Saskaņas” lobijs, ka maz neliekas. Turklāt šajos izdevumos neatradīsi nevienu labu vārdu par Latvijas valsti, latviskumu... No tur esošās pret Latvijas propagandas slikta dūša metas...
Piekrītu. Jā, bet tā bija agrāk, tagad šī pretlatviskā propaganda vairs nav tik izteikta. Šāda rīcība bija nepareiza, jo šādas publikācijas var nelabvēlīgi ietekmēt cilvēkus Latvijā. Tāpēc es savulaik piedāvāju izveidot “Saskaņas” jaunatnes organizāciju “Restart.lv”, lai aicinātu jauniešus neietekmēties no šādām publikācijām. Izveidojās spēcīga, domājošu jauniešu organizācija. Un arī tas palīdzēja jau esošajiem politiķiem uz sevi paskatīties no malas. Jo jauniešiem ir cits viedoklis, viņi politiskajā spēkā ienāk ar jaunām asinīm. Un, ja mēs paskatāmies, kas tagad notiek ar “Saskaņu”, tad redzam, ka nāk jaunieši, kas aktīvi piedalās politiskajā dzīvē. Tādējādi tie cilvēki, kas jau iesēdējušies politikā, spiesti izmainīt savu domāšanu. Pašiem ir jāmainās, lai pastāvētu. Vispār es uzskatu, ka visai politiskai elitei Latvijā ir jāmainās. Jo redzu, ka daudzi no šobrīd esošajiem politiķiem uz Saeimu ir atnākuši, lai četros gados nopelnītu visai savai dzīvei. Kādam tas izdodas, kādam – nē.

Bet tas jau ir visās partijās. Un ne tikai Saeimā, bet arī pašvaldībās. Re, kā jūsu partijas vadība – braukā lepnos džipos, un vēl sociāldemokrāti skaitās...
Es arī braucu ar džipu! Es braucu ar tādu mašīnu, ar kādu gribu! Bet tas nenozīmē, ka es nevēlos, lai citiem tādu mašīnu nebūtu. Nē, es gribu, lai Latvijā visi nedzīvotu trūkumā, lai visi brauc ar tādām mašīnām! Jā, esmu sociāldemokrāts un sniedzu palīdzību ikvienam, kuram tā nepieciešama. Bet savu mašīnu un dzīvesveidu esmu nopelnījis, nežēlīgi strādājot dienu un nakti. Mana ģimene zina, kā es strādāju bez brīvdienām, lai mēs dzīvotu tā, kā gribam.

Bet tomēr, kāpēc tomēr iesaistījies politikā?
Tāpēc, ka jau jaunībā sapratu, ka, lai varētu dzīvē tādā vidē, kādā gribu, tā ir jāveido pašam. Un to var vislabāk darīt, iesaistoties politikā. Toreiz viens no biznesa partneriem teica, ka ir tāda jauna partija, kas meklē biedrus - ej un iestājies! Tā es arī izdarīju un aizmirsu līdz 2012. gadam. Starp citu, kad tiku ievēlēts Saeimā un no tribīnes devu deputāta zvērestu, tad atcerējos, ka 5. klasē no savas skolas Kupravas pagastā bijām atbraukuši ekskursijā uz Saeimu. Toreiz uzkāpu uz tribīnes un padomāju – kā man patīk šī vieta! Izaugšu liels, aizbraukšu uz Rīgu un kļūšu par Saeimas deputātu. Ka es reiz šeit atgriezīšos. Pagāja vairāk nekā 20 gadi, un es atgriezos. Redz, sapņi piepildās!

Kontrabanda kā cīņa pret vējdzirnavām

Vēl pirms gada bijāt Centrāltirgus direktors, kāpēc joprojām tur nevar ieviest kārtību? Kāpēc joprojām tiek tirgotas kontrabandas cigaretes? Vai nu tur nav kārtīga saimnieka, vai arī saimnieks pats ir ieinteresēts, ka notiek šāda nelegāla tirdzniecība?
Kaut arī tirgotāji kļuvuši krietni mazāk un tirgošanās notiek daudz neuzkrītošāk, tā joprojām diemžēl notiek. Katru dienu apsardze aiztur vairākus tirgotājus, konfiscē cigaretes. Taču viss velti.

Kāpēc?

Tāpēc, ka cigarešu kontrabanda sastāv no trijām daļām – robežsardzes, muitas un policijas. Kurš politiskais spēks uzrauga robežsardzi? Kurš muitu? Un kurš policiju? Kāpēc šī politiskā spēka kontrolētās ministrijas un to pakļautībā esošās iestādes nespēj vai negrib tikt galā ar kontrabandu? Vai ir vēl kādi jautājumi?

Labi. Tas, ka Latvijā ieplūst kontrabanda, ir uz cita politiskā spēka sirdsapziņas. Taču kārtīgs saimnieks nepieļautu, ka viņa sētā notiek šmuces... Lai arī kāda būtu kontrabanda, viņš darītu visu, lai viņa teritorijā to netirgotu.
Protams, bet... Savulaik iekšlietu ministrs Māris Gulbis izdeva likumu, ka tirgos nedrīkst tirgot cigaretes. Tā tika aiztaisītas visas legālās cigarešu tirgošanas vietas. Taču daba nemīl tukšumu – tā vietā parādījās nelegālie tirgotāji. Lai no viņiem atbrīvoties, kā Centrāltirgus vadītājs aicināju valdību, Valsts ieņēmumu dienestu mainīt šo likumu, taču sekoja iebilde – kā tiks kontrolēts, kā šie legālie tirgotāji nepārdos kontrabandu? Bet, pagaidiet! Cigarešu kiosks taču nevar aizbēgt, atšķirībā no nelegālā tirgoņa! Tā arī likumi netika mainīti. Šobrīd tirgū ir savs apsardzes dienests, kuram jāatskaitās darba devējam un kas patiešām gādā, lai tirgū nenotiktu nelikumības. Bet tirgus ir 7 hektārus liels, dienā tajā darbojas ap 60 nelegālajiem cigarešu tirgotājiem. Katrs no viņiem dienā nopelna 30 eiro! Iedomājaties, kāds viņiem ir apgrozījums! Bet pirms tam, kad es atnācu uz tirgu, viņi mēnesī iztirgoja fūri ar cigaretēm – pārdeva 1000 kastes! Bet, kad kļuvu Saeimas deputāts, revīzijas komisijā muitnieki un policija stāstīja, kā kontrabandas cigaretes nonāk Latvijā – caur Poliju un Lietuvu. Zēni, nu kam jūs stāstāt šīs pasakas! Esmu izaudzis Krievijas pierobežā un skaidri zinu, kā notiek kontrabanda. Kā tur kādreiz bija “zaļais koridors”, tā tas ir vēl joprojām – fūres ar cigaretēm bez problēmām mauc cauri robežai. Daļa kravas paliek Latvijā, bet lielākā daļu caur Lietuvu un Poliju ved uz Eiropu. Tur tak var nopelnīt vairāk! Kad kļuvu par deputātu, pirmais, kas man interesēja, ko man atbildēs Finanšu ministrija un Iekšlietu ministrija – kā viņi cīnās ar kontrabandu? Bet viņi problēmu nesaskata. Toties palielina akcīzes nodokli. Bet ar katru nodokļa palielināšanas reizi kontrabandas cigarešu tirdzniecības apjomi tikai pieaug. Nevajag pacelt akcīzes nodokli, vajag sakārtot robežas un ierobežot kontrabandu!

Jā, bet, kāpēc tomēr tirgū joprojām notiek šī tirdzniecība?
Tāpēc, ka tirgotājiem nav nekādas kriminālās atbildības! Cik mēs aizturam, tik nākamajā dienā viņi atkal jau ir klāt! Tāda ir likumdošana. Piemēram, 2016. gadā vienu sievieti tirgū pusgada laikā aizturēja 95 reizes! Protokols dienā! Soda naudās viņai bija jāmaksā 17 000 eiro. Un nekas, viņa turpināja tirgot.

Kā tas iespējams?
Elementāri. Likumdošanā teikts, ka kriminālatbildība iestājas par tirgošanos ar kontrabandas cigaretēm tikai lielos apmēros – ja pieķer ar trim kastēm vai vairāk. Bet par tām pāris paciņām, par ko paņem ciet, tiek piešķirts administratīvais sods. Jā, un to, šī sieviete atļaujas nenomaksāt, jo viņai ir maznodrošinātā statuss. No viņas nav ko paņemt. Tāpēc piedāvāju izmainīt likumdošanu, piemēram, ka pusgada laikā šie protokoli summējas un iestājas jau kriminālatbildība. Tad arī pāries vēlme tirgot. Bet citādi mēs cīnāmies ar vējdzirnavām – vienu aizturam, trīs nāk vietā. 2016. gadā bija soda naudās bija piespriesti 315 000 eiro, no kā nomaksāti ir tikai 1500 eiro! Budžetā robs 314 tūkstoši, nerunājot par zaudējumiem, ko ekonomikai vispār rada kontrabanda. Viņi nemaksā ne nodokļus, ne sodus! Tikmēr lēmējvara likumdošanu sakārtot nesteidzās. Mēs tikai skrienam pēc Eiropas, bet savā sētā ieviest kārtību nespējam. Kā nāk vēlēšanas, tā tikai dzirdam par draudiem no Krievijas, bet par to, kā sakārtot pašiem savu valsti, kā uzlabot ekonomisko stāvokli – ne vārda.

Bet Krievija ar savu rīcību rada draudus. Jābūt vai nu aklam vai idiotam, lai to nepamanītu un izliktos, ka tas nav drauds.
Tam visam pamatā ir nauda. Donbasā ir ogles, derīgie izrakteņi, rūpniecība, Krimā – stratēģiskās intereses, jūras un zemūdens bāzes, Sīrijā – gāzes vads. Loģiski, ka Krievija to visu negrib atdot Amerikai. Bet Latvijā ne kā tāda nav. Un mans viedoklis ir tāds, ka nav pareizi gatavot iedzīvotājus un Latviju kaut kādai buferzonai. Mums visu laiku stāsta, ka esam apdraudēti, taču mums ir NATO, kas mūs aizsargā! Kāpēc par to nerunā? Kāpēc vajag kultivēt šo mūžīgo apdraudējuma sajūtu? Bet pats galvenais ir cits – ko mūsu armija izmanto no mūsu iekšējiem resursiem? Vai mēs paši ražojam ekipējumu, formas tērpus, pārtiku? Nē! Kāpēc mēs nevaram atbalstīt paši savus ražotājus, uzturot savu armiju? Tikmēr katru nedēļu Zemessardze gaisā izšauj miljonus... Bet, runājot par rusofobiju, es nespēju saprast, kāpēc tā daudzus gadus ir jākultivē, kāpēc tā visu laiku jāpotē? Kāpēc pirms katrām vēlēšanām iedzīvotāji jādala krievos un latviešos? Esmu latvietis, piedzimis Latvijā, bet studiju gados kursa biedri mani iesauca par krievu! Tikai tāpēc, ka esmu no Latgales un man izruna tāda, mani saukāja par krievu! Nu kāds es krievs?

Kāpēc Rīga ir tāda, kāda tā ir?

Tai pašā laikā jūsu partijas līderis Nils Ušakovs, tā vietā, lai rūpētos par Rīgu, visu enerģiju tērē cīņai pret latviešu valodu, pret valdību un koalīciju... Pēdējos astoņos gados, kopš Ušakovs ir Rīgas mērs, Rīga attīstībā ir atpalikusi no Tallinas un Viļņas. Vienkārši tas ir acīm redzami, salīdzinot, kā šīs trīs pilsētas šobrīd izskatās.
Lai attīstītos, ir jābūt finansēm. Kad Ušakovs kļuva par Rīgas mēru, pilsēta bija pamatīgā finansiālā bedrē, kurā to noveda dārgākais tilts pasaulē – Dienvidu tilts – un citi neapdomīgi projekti.

Tikmēr Rīgas Satiksme pamanās iepirkt visdārgākos trolejbusus, tiek īrēti “Volvo” limuzīni, ar ko vizinās uzņēmuma vadība, katru gadu Valsts kontrole ziņo, ka nauda Rīgas Satiksmē pazūd kā melnajā caurumā... Bet viena nieka gājēju pāreja Rīgā tiek rekonstruēta pa 105 000 eiro, kur nomainīts tika vien bruģis. Vai tā ir apdomīga saimniekošana?
Ja runājam par to pašu Barona ielas remontu – ne jau Ušakovs to veica. Ne jau viņš gāja ar lāpstu un bruģēja. Diemžēl uzņēmumi, kuri uzvarēja konkursos, nespēja veikt savu darbu laikā un kvalitatīvi. Kvalificēta darbaspēka nav, bet pārmetumi ir Ušakovam. Taču kopumā jāatzīst, ka pilsēta pēdējos gados attīstās un lietas notiek uz labo pusi. Protams, attīstība varētu būt vēl lielāka, ja vien valsts nenobremzētu. Lūk, viens piemērs. Kad biju Centrāltirgus vadītājs, pieteicāmies uz Eiropas fondu līdzekļiem – 2,5 miljoniem, lai pilnībā izremontētu Gaļas paviljonu ar tā unikālajiem pagrabiem un rampām un izveidotu muzeju. Vēl no šiem fondiem bija iecerēti līdzekļi Rīgas Zoodārza Safari parka izveidei. Bet Rīga nesaņēma neko – visa nauda aizgāja Liepājai, Valmierai un Ventspilij, turklāt Ventspils paprasīja vēl četrus miljonus. Naudu sadalīja pēc politiskās piederības! Lūk, tā ir problēma Latvijā – politiskā greizsirdība. Politiskie spēki nespēj un negrib strādāt kopā vienota mērķa labā – izveidot Latviju par plaukstošu zemi. Piemēram, šis Rīgas domes sasaukums. Kad uzvarēja “Saskaņa” un “Gods kalpot Rīgai”, pārējās partijas principiāli paziņoja, ka ar Ušakova koalīciju nekādi kopā nestrādās un nesadarbosies. Ušakovs pat pārjautāja, vai tiešām viņi tā domā un grasās darīt? Jā! Ja Saeimā valdošā koalīcija vēl spēja vienoties ar opozīciju un nonākt pie kompromisiem, tad Rīgas domē tas nav iespējams – opozīcija principiāli nesadarbojas. Līdz ar to tā vietā, lai dome varētu strādāt pie pilsētas labiekārtošanas, enerģija un laiks tiek tērēts nevajadzīgām un principiālām diskusijām.

Latviešu valoda ir jāmācās

Bet varbūt tas viss izpaliktu un cieņa pret “Saskaņu” parādītos, ja “Saskaņa” skaidri un gaiši saviem vēlētājiem pateiktu – mācībām skolās jānotiek valsts valodā, no Saeimas tribīnes nosodītu Krimas okupāciju un iebrukumu Ukrainā, iestātos pret Kremļa propagandu, aicinātu cienīt valsti un tās valodu, galu galā saņemties un nokārtot naturalizācijas eksāmenu... 25 gadus cilvēki dzīvo neatkarīgajā Latvijā, bet “Saskaņa” ne vārda viņiem nav teikusi, lai beidz sapņot par PSRS. Ja šī partija neaicina savus vēlētājus kļūt par valstij lojāliem iedzīvotājiem, tad ar šo partiju kaut kas nav īsti kārtībā...
Daļēji tam visam var piekrist. Jā, tā bija kļūda, ka tas netika teikts jau pirms vairākiem gadiem. Bet visas partijas baidās riskēt zaudēt savu elektorātu.

Bet varbūt tieši otrādi – tā tikai iegūs?
Iespējams, bet to ir grūti noskaidrot. Taču patiesībā “Saskaņa” jau sen ir mainījusies un no savām kļūdām ir mācījusies. Piemēram, “Saskaņa” uzskata, ka valsts valoda ir jāzina un mācībām jānotiek valsts valodā. Reformām ir jābūt! Tikai ir viens bet. Izglītības ministrs Šadurskis piedāvā 100 procentu izglītību valsts valodā vidusskolā, no 7. klases – 80 % mācības notiks valsts valodā, bet līdz 7. klasei – 50/50. Taču šī sistēma ir kategoriski nepareiza!

Kāpēc?
Tāpēc, ka pareizi būtu, ka bērns latviskā vidē augtu jau bērnudārzā! Daļa krievvalodīgie neapmierināti ar Šadurska reformu ir tāpēc, ka jau kopš neatkarības atgūšanas valodas sistēma ir bijusi nepareiza – latviešu valodu mācīties īpaši nespieda. Tādēļ ir 40 gadnieku paaudze, kas īsti nemāk latviešu valodu un viņu bērni arī. Un tagad pēkšņi, uzsākot mācības 7. klasē, viņiem jau gandrīz visi mācību priekšmeti būs jāapgūst ne dzimtajā valodā! Šie vecāki taču nemācēs izlasīt bērniem uzdoto, palīdzēt viņiem mācībās! Tāpēc šie cilvēki baidās no šīs reformas, jo skaidri apzinās, ka šādi viņu bērnu izglītības līmenis kritīsies. Taču, ja bērns būtu audzis latviskā vidē jau bērnudārzā, tad arī skolās viņam nebūs problēmas mācīties valsts valodā! Tā kā tagad šī reforma iecerēta, tā radīs problēmas. Nu nevar bērns, kurš 12 gadus audzis krieviskā vidē, pēkšņi mācīties citā valodā.

Bet kur problēma Rīgai pašai jau sen noteikt, ka tās pašvaldības bērnudārzos bērni dzīvos latviskā vidē, nevis joprojām dalīt bērnudārzus latviešu un krievu dārziņos?
Likumus nosaka valdība. Bet lielākā problēma ir tajā, ka nav pedagogu. Pat latviešu skolās un bērnudārzos pietrūkst skolotāju, kur vēl atrast perfekti latviski runājošus pedagogus krievvalodīgo skolās? Es Šadurskim jautāju, kas šos bērnus mācīs, kur ir skolotāji? Piemēram, Rīgā ir gadu trūkst 15 latviešu valodas skolotāju. Tā problēma ir daudz dziļāka un to nevar atrisināt tā pēkšņi, ar tik striktu reformu. Valdības lielākā problēma ir tā, ka līdz šim nekas netika darīts, un nu tagad tā attapusies un grib visu atrisināt kā ar cirvi! Turklāt Izglītības ministrija tā arī nav spējusi pateikt, cik šīs reformas izmaksās. Iecerētas kādas 30 reformas, bet – ko tās prasīs no pašvaldībām, no valsts budžeta? Diemžēl koalīcijas deputāti nespēj domāt ilgtermiņā, viņi saspringst tikai pirms vēlēšanām.

Vai “Saskaņa” aizstāvēs Latviju?

Pieminēji Zemessardzi. Cik no “Saskaņas” deputātiem ir zemessargi, kuri gatavi briesmu brīdī ar ieročiem rokās aizstāvēt tēvzemi? Vai pats esi zemessargs – sportisks vīrietis tomēr?
Diemžēl man pašam nav laika iziet militārās apmācības un kļūt par zemessargu. Taču esmu daudz darījis, lai sports un veselīgais dzīvesveids attīstītos Rīgā un Latvijā. Bet 2013. gadā kopā ar savu labu draugu, kurš man ir kā brālis - Vitāliju Dubovu - izveidojām sabiedrisko organizāciju “Latvijas armijas veterānu asociācija”. Mūsu mērķis bija sniegt rehabilitācijas palīdzību Latvijas armijas veterāniem, starptautisko NATO operāciju dalībniekiem un atbrīvotajiem rezervistiem, organizēt piemiņas pasākumus un sporta un labdarības pasākumus. Mūsu pirmais projekts bija memoriāls kritušo karavīru piemiņai, ko bija iecerējis “Karavīru klubs”.  Uzzinājām, ka tai organizācijai nepieciešama palīdzība idejas īstenošanai, un pēc galvenā Latvijas armijas kapelāna Elmāra Pļaviņa lūguma izveidojām divus banerus ar aicinājumu ziedot līdzekļus šīs piemiņas vietas izveidei. Vienu baneri izlikām 18. novembrī Krastmalā, otru - pie ieejas Ādažu armijas bāzē. Un pāris nedēļu laikā līdzekļi tika saziedoti! Tagad Ādažu bāzē šī piemiņas vieta ir izveidota, un mēs ar Vitāliju katru gadu 11. novembrī tur aizbraucam un noliekam ziedus. Mums nevajag nekādu izrādīšanos, mēs tikai atdodam godu karavīriem, kas atdevuši dzīvību par Latviju. Bet runājot par Latvijas aizsardzību un Zemessardzi... Jā, ir palielināts budžets militāriem izdevumiem un aizsardzībai, bet varbūt tomēr arī pie reizes arī attīstām ekonomiku, uzņēmējdarbību, palielinām algas pedagogiem, lai valstī netrūktu skolotāji un bērni iegūtu labāku izglītību. Ieguldām naudu Latvijas infrastruktūras uzlabošanai, lai mums būtu kvalificēti strādnieki, kas spētu uzcelt kvalitatīvus ceļus. Kurš attīstīs šo valsti, ja mums pietrūks izglītotu jauniešu?

Skatoties demonstrācijas gan pret skolu reformu, gan notikumus 9. maijā, nevar nepamanīt cilvēkus, kuri savos uzskatos ir klaji nelojāli Latvijai. Vai nebūs tā, ka briesmu gadījuma tā 5. kolonna, kas gaida “zaļos cilvēciņus”, būs pietiekami liela?
Nē! Ticiet man, ka tā ir ļoti maza daļa no Latvijā dzīvojošajiem krievvalodīgajiem un nepilsoņiem. Pārējie ņemtu rokās ieročus un ietu tajos pašos ierakumos, kur mēs. Esmu pārliecināts par simts procentiem! Esmu ļoti daudz runājis ar daudziem cilvēkiem, arī nepilsoņiem. Protams, “pateicoties” valodas jautājumam skolās, palielinājies radikālisms krievvalodīgo vidū, taču arī latviešu pusē ir pamatīgi radikāļi. Tomēr lielākā daļa abās pusēs esošie ir saprotoši un normāli domājoši cilvēki, kuri aizstāv un aizstāvēs Latviju. To cilvēku skaits, kuri iegūst Latvijas pilsonību, tikai palielinās, un viņi ir lojāli Latvijai! To esmu pārliecinājies pats. Patiešām! Bet tiem radikālajiem krievu jauniešiem, kuri 9. maijā plātās ar sarkanajiem karogiem, esmu piegājis klāt un teicis – “Džeki, bez provokācijām! Novāciet karogus un baudiet pasākumu. Ne jau tāpēc esat šeit atnākuši.” Un viņi paklausa, ieliek savu karogu mugursomā un vairs to nevicina. Taču ir kāds cilvēks, kurš viņus ir pamudinājis būt tik radikāliem un paņemt to sarkano karogu. Un visbiežāk šis cilvēks ir no kastes, ko saucam par televizoru. Šis cilvēks tikpat labi var būt latviski runājošs, cik krieviski. Bet visbiežāk tas ir tas latviskais onkulis, kurš ar savu negativitāti izsauc pretreakciju. Taču tie jaunieši, kas nāk pie mums uz “Saskaņas” jauniešu organizāciju, viņi ir lojāli Latvijai. Jo viņi lieliski zina atšķirības starp Krieviju un Eiropu. Viņi ir bijuši gan tur, gan tur, viņi ir redzējuši pasauli un viņiem ir ar ko salīdzināt. Viņi lieliski apzinās, ka šeit ir viņu dzimtene un ka Latvija ir viņu mājas. Un arī tie krievi, kas pārceļas no Krievijas dzīvot uz Latviju, ir lojāli Latvijai. Mūsu hokeja komandā ir viens tāds puisis. Viņš šeit dzīvo jau trīs gadus un ir iemācījies runāt latviski!