Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Janīna Kursīte politiku sauc par skarbu un sakoncentrētu dzīves teātri, kurā brīžam „smiltis skrapst un akmeņu čirkst”. (Foto: Juris Rozenbergs)

Janīna Kursīte: "Nav tāda jēdziena - krievvalodīgais" 75

Politika
2018. gada 9. maijā 05:39 2018. gada 9. maijā 05:39
Elmārs
Barkāns
| Jauns.lv
Pazīstamā latviskās kultūrtelpas pētniece, filoloģe Janīna Kursīte lielajā politikā ienāca no akadēmiskās vides. Nacionālās apvienības deputāte Saeimā arī cenšas ieviest akadēmiskās vides principus – izglītotību, dziļu izpratni par procesiem, pretēju viedokļu cienīšanu un augstas kultūras gaisotni.

Pati Kursīte atzīst, ka akadēmiskā vide un politika ir divas dažādas pasaules, bet tas neizslēdz iespēju darboties abās. Par to arī Jauns.lv saruna ar Janīnu Kursīti. Vai praktiskā darbošanās akadēmiskajā vidē palīdz orientēties jautājumos, kas saistīti ar zinātni, kultūru, izglītību, cilvēktiesībām, medijiem?

Jūs politikā esat ienākusi no akadēmiskās vides. Vai politikā var ienest tos principus, kas ir pamatā zinātnei un pētniecībai?

Nē, tā ir pavisam cita vide. Un tā pirmā, ja tā var teikt, aplaušanās bija diezgan smaga. Ja ir redzams, kur jāiet, tad kāpēc pozīcija un opozīcija nevar vienoties? Bet pēc tam redzi, ka diemžēl, un tas nav tikai Latvijā, pozīcijas uzdevums ir aizstāvēt kaut ko vienu un opozīcijas uzdevums ir pret to vienu parasti uzstāties. Paldies Dievam, Saeimas komisijās ir iespējams konstruktīvs darbs, kas mazina šo plaisu, kur iespējama gandrīz akadēmiska vide, atskaitot varbūt dažus jūtīgus jautājumus. Politika ir pavisam kaut kas cits nekā studiju process, vairāk varbūt ar teātri saistīts. Franču dramaturgs un teātra teorētiķis Antonēns Arto (1896-1948) savulaik radīja nežēlīgā teātra koncepciju, saskaņā ar kuru ne mīlestība, bet nežēlība raksturo cilvēka dzīvi. Viņa uzskatā nežēlība arī ir radošs akts, brīžam komisks, varbūt pat atsevišķās izpausmēs mīļš, bet tāds, kas jebkurā brīdī var pavērst savu skaudro vaigu uz ārpusi. Politika laikam ir tāds radoši nežēlīgs teātris, un ne tikai pie mums. Tikai uz ārpusi liekas – nu, ko tad tur darāt, cilājāt tikai rokas vai kartītes par vai pret? Tas ir kā jebkurš dzīves teātris, bet sakoncentrētā veidā un brīžam tā, ka smiltis skrapst un akmeņu čirkst.

Latviju slavenu darījis vīrs, kurš baznīcai nopircis putekļsūcēju

Ja ir jāsalīdzina abas vides - politika un zinātni, kas ir tas, kur tās atšķirības visvairāk jūtamas?

Zinātnē var strādāt vienatnē, bet arī strādājot pētnieku grupā kaut varbūt ir kopēja tēma, katrs uz to tiecas pa savam– piemēram, tā ir kāda novada kultūrīpatnību izpēte. Divus gadus Daugavpils novadā bijām ekspedīcijās un daudz kur cilvēku teiktajā pavīdēja, ka rīdzinieki viņus ir aizmirsuši un par viņiem neinteresējas. Gribējās parādīt, ka viņi mums interesē, sniedzot pretī rakstu krājumu, filmu un kādus citus pozitīvus uzmanības apliecinājumus. Savukārt politikas darbā daudz ko nosaka frakcijā izstrādātais viedoklis. Piemēram, par budžeta lietām, ja nenobalsosi kā pozīcijas partijas ir vienojušās, lai arī kā tev kāds konkrēts priekšlikums liekas cilvēciski pieņemams vai nepieņemams, tas var novest līdz valdības maiņai. Ir daudzas lietas, kas jāskatās komandā. Tā ir cita specifika.

Paldies Dievam, arī nevar teikt, ka ir gluži tā – kāds uzsit dūri uz galda un tev jābalso tā un tikai tā, atskaitot budžetu. Nacionālajā apvienībā ir rēķināšanās ar to, ka katrs mēs kādā nozarē esam dziļāk iegājuši un cilvēciski kaut ko nevaram pieņemt. Kaut vai par Ilmāra Rimšēviča jautājumu, kur es cilvēciski nevarēju balsot ne par, ne pret, kamēr man uz galda nav no kompetentas iestādes ziņojums par to, kas ir noticis. Lai līdz tam sabiedrībā cienījamu cilvēku, kas labi Latviju ir pārstāvējis tai skaitā uz ārpusi, uzskatītu par izstumjamu no sabiedrības un par vainīgu, manuprāt, ir jābūt kādiem galveniem vainas apliecinājumiem, jābūt tiesas nolēmumam galu galā. Citādi iznāk kā padomju laikā – nezinu neko sīkāk, bet paļaujos uz autoritāšu viedokli un nosodu. Frakcijā to respektēja, un ne tikai es, bet arī daži citi nebalsoja šajā jautājumā.

Kurus cilvēkus politiskajā vidē jūs augstu vērtējat un kāpēc?

Ir mainījusies politiskā gaisotne, un ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē, kāda tā bija līdz 2. pasaules karam un vēl pat līdz 21. gadsimta sākumam, un kāda tā ir tagad. Līdzko tu nosauc kādu politiķa uzvārdu, cilvēkos, un Latvijas sabiedrībā jo īpaši, ir gandrīz vai slimīga tieksme viņu noraut no pjedestāla, uz kura viņš pat nav uzcelts. Mēs vienmēr gribam cilvēku – politiķi saistīt vai nu ar kādām personīgām ambīcijām, vai ar citu ko negatīvu. Nežēlības teātris ir pilnos ziedos arī sabiedrībā attiecībā pret politiķiem un poltiku.

Akadēmiskajās ekspedīcijās pašā Latvijas pierobežā – Daugavpils novadā – Daugavas labajā krastā, kas pamatā ir latviski latgalisks, un kreisajā krastā, par kuru grūti pateikt, kas tas ir (kādreiz tas bija Kurzemes-Zemgales hercogistē, tad Kurzemes guberņa, bija spēcīgi baltvācieši ar muižām, tad bija daudz izsūtīšanu, ienāca daudz iedzīvotāju no Baltkrievijas) – formāli pieder Latgalei, bet ar latgalisko nav nekādu sajūtu un ar Latvijas valsti minimāla. Mēs mēģinājām viņiem prasīt, kādi cilvēki viņuprāt darījuši Latviju slavenu, un ko viņi darījuši Latvijas labā. Atkārtojās Vairas Vīķes-Freibergas vārds, kas man bija ļoti patīkami. Mēs neapzināmies, ka, zāģējot pa galda kājiņai no tā lielā galda, ko viņa uzbūvēja, paši sevi zāģējam, nespējot paskatīties uz lietām plašāk. Neviens cilvēks nav Dievs, bet to, ko Vaira Vīķe-Freiberga paveica, mūsu skatu ievelkot Rietumeiropas un brīvās pasaules telpā, mēs vēl neesam aptvēruši. Bet to ir aptvēruši cilvēki Daugavpils novada Daugavas labajā un kreisajā krastā.

Tai pašā laikā viena sieviete – Genovefa Spoģe no Višku pagasta teica, ka Latviju slavenu darījis Jānis Belkovskis, jo baznīcai nopircis putekļu sūcēju. Tas var likties smieklīgi, bet tas ir ļoti nopietni. Tāpat arī katrs politiķis kaut ko ir darījis lietas labā, vieni par to skaļi runā, citi atkal nē, bet dara.

Man tāds paraugs, ienākot politikā, bija Anna Seile – godprātīgs cilvēks, ar humora izjūtu un labu Latvijas cilvēku vajadzību izjūtu. Protams, ir arī citas autoritātes, kas vēl joprojām darbojas politikā, bet līdzko viņus nosaukšu, tā uzreiz būs runas: tas nav tāds, tas ir par vecu vai jaunu, par tievu vai resnu, tas ir no tās un tas no citas partijas. Man politiķi izraisa cieņu ne tāpēc, ka viņi ir vienā vai otrā partijā, bet gan dēļ viņu cilvēciskajām īpašībām un Latvijas mīlestības.

Vai politikā ir iespējams būt godīgam?

Domāju, ka jā. Nav iespējams dzīvot pēc tā, kā es katru reizi rīkotos, ja es būtu viena pati, bet būt godīgam noteikti. Kas ir būt godīgam? Nezagt. Nemelot, ja nevar savādāk – klusēt. Un citreiz būt drosmīgam pateikt to, kas galīgi nav populāri un ko vairākums nebūt neatbalsta.

12. Saeimā mainījusies sasveicināšanās etiķete

Sievietes Saeimā - kā viņu darbošanās atšķiras no vīriešiem, kāds ir viņu īpašais pienesums?

Negribētu dalīt dzimumus, līdz 12. Saeimai es dzimumu atšķirības īpaši neizjutu. Bet šai Saeimā ienāca daudz kādreizējo pašvaldību vadītāju un mainījās sveicināšanās veids, šķietami formāls sīkums. Agrāk pārsvarā pamāja ar galvu, ļoti reti spieda roku. Saeimā, sēžot blakus ar Ingūnu Rībenu, mēs šad tad arī ar citām sievietēm pārrunājām - kā tas nāk? Sēžam Saeimas zālē pirms plenārsēdes sākuma – vīrieši un sievietes vienā rindā, un, ienākot kādam kolēģim vīrietim, viņš vīrietim paspiež roku, bet mums ar Ingūnu paiet garām... Vai tā ir kāda īpaša attieksme pret sievieti? Un pēc tam, runājot ar dažiem no sveicinātājiem, viņi teica: „Nu, kā? Sievietei pirmajai jāspiež roka!”. Jā, pirms 2. pasaules kara tā bija, bet mūsdienu pasaulē, citviet Eiropā tas, kas pienāk klāt pirmais, sveicina. Es, piemēram, varu stiept roku un viņš var nepamanīt. Ir svarīgi, vai tas, kas pienāca, grib šo savstarpējo apmaiņu. Tad es sapratu, ka ir kaut kāds vīriešu sazināšanās kods, kur sievietei jāpastāv malā, ha, ha. Visumā sievietes, arī politikā, ir emocionālākas, lai gan lielu atšķirību nav.

Nav tāda jēdziena – „krievvalodīgais”

Janīna Kursīte: „Latviešiem ir tāds teiciens: māja – pasaule un jumts – debesis. Gribētos, ka mēs varētu palīdzēt sakārtot lietas, kas novestu pie tā, ka Latvija ir mājas”. (Foto: Juris Rozenbergs)

Jūs vadāt Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas Valstiskās audzināšanas un jaunatnes lietu apakškomisiju. Kā jūs formulētu, kas ir valstiskā audzināšana? Kas ir valstiskās audzināšanas sasniedzamais rezultāts?

Nopietns jautājums, uz kuri gandrīz vai nenopietni gribas atbildēt. Latviešiem ir tāds teiciens: māja – pasaule un jumts – debesis. Valstiskās audzināšanas apakškomisijā gribētos, ka mēs varētu palīdzēt sakārtot lietas, kas novestu pie tā, ka Latvija ir mūsu mājas. Tās ir konkrētas lietas par izglītību. Piemēram, jau kādu piekto sēdi mēs veltām jaunajam mācību saturam skolās, kāds būs latviešu literatūras un valodas, vēstures mācību saturs. Varētu teikt, tas ir Izglītības un zinātnes ministrijas, kompetentas komisijas darbs, bet ļoti svarīgi, lai valstiskais ietvertu gan latvisko, bet visu to kompleksu, kas veido Latviju.

Ļoti svarīgi, lai ar konkrētām darbībām un atbalstu panāktu, lai Latvijas pilsoņi apzinās, ka jēdziens „krievvalodīgie” ir amorfs. Arī Daugavpils novadā ekspedīcijā varēja sastapt cilvēkus, kas nezināja, kas viņi ir. Viņi ir katoļi, vecticībnieki, pareizticīgie, runā krievu valodā, lai tas tā būtu, bet piederību Latvijai neizjūt. Oponenti saka, ka cittautiešus nu piespiedīs mācīties latviešu valodā, bet latviešu valoda nav piespiešana, bet gan dāvana Latvijas saišu vienošanai. Sastopot dažādu tautību Latvijas cilvēkus, kas mācījās vēl pirmās Latvijas brīvvalsts laikā – trīsdesmitajos gados - poļus, baltkrievus un krievus, redzam, ka viņi prot latviešu valodu, pārzina Latvijas informatīvo telpu, bet viņi tai pašā laikā nav zaudējuši savu apziņu, ka ir poļi vai baltkrievi. Izmaiņas izglītības reformā, ļoti pakāpeniska pāreja uz latviešu valodu ir vērsta nevis uz to, lai iznīcinātu vai noslāpētu, piemēram, polī poli, bet pacelt poli apziņai, ka viņš ir valsts daļa, kuram, lai piedalītos valsts dzīvē, pirmām kārtām brīvi jāpārvalda latviešu valoda un jāzina Latvijas kultūrtelpa, nepazaudējot savu kultūrtelpas daļu.

Mūsu apakškomisijas uzdevums ir ieraudzīt tās lietas, kur galdiņam kājas drusku šķobās un neļaut samilzt lielākiem konfliktiem. Viena no tādām lietām  - kas ir Latgale un latgalieši – vai latvieši? Es kā latgaliete uzskatu, ka esmu latviete, bet manis bagātinošais, tāpat kā citiem latgaliešiem, ir tas, ka zinu latgaliešu izloksni un man ir latgaliešu rakstu valodas prasme, Latgales kultūrpasaules zināšana. Un apziņa, ka Latgale nav zaudējusi savdabību, nav pārvērtusies par kādu globalizētu ciematu.

Ja runājam par Latgali, tad jau ilgstoši, kopš padomju gadiem, es teiktu kopš laikiem, kad Latgale vēl bija Vitebskas guberņā, tas, diemžēl, ir aizmirstākais, pamestākais nostūris, bet varbūt pateicoties tam Latgale arī saglabājusi daudz ko no nemateriālām bagātībām, kas citur nav palikušas. Tāpēc ir vajadzīgs sāpīgās lietas izrunāt, lai nav tā, ka kurzemnieki pret Latgali vai latgalieši pret Kurzemi, vai Rīga pāri visam.

„Valstiskais nerodas no skaļas tēmu tricināšanas”

Kāda ir mediju loma valstiskajā audzināšanā? Vai tie šobrīd to pilda?

No privātajiem medijiem tu neko prasīt nevari, bet jautājums ir, vai tas, kam pieder laikraksts vai žurnāls ir lojāls Latvijas valstij. Šeit jāuzsver – lojāls nenozīmē nekritisks.

Runājot par Latvijas Radio un Latvijas Televīziju, gribētos, protams, daudz vairāk. Bet jāvērtē tas, kas ir šai brīdī. Valstiskais nerodas no skaļas tēmu tricināšanas, bet no konkrēta darba un konkrētām intervijām, un tas, piemēram, Latvijas Radio ir samērā labi. Latvijas Televīzija mēģina - šur tur izdodas, šur tur nē. Te viegli pārmest priekšniecībai – LR vai LTV šā vai tā, bet... Man personīgi nepatīk, ka Latvijas Radio 1 no rītiem nav latviešu mūzika, bet no otras puses domājot, tur būtu jābalstās uz plašu aptauju. Es nedrīkstu ar savu viedokli pateikt – tikai latviešu mūzika! Kāds savukārt teiks, ka tā, kas tiek raidīta ir labākā līmenī. Bet jautājums – vai vajag labākā līmenī, vai tomēr vajag savu atbalstīt?

Kāds būtu piemērotākais veids kā sadzīvot no vienas puses vārda brīvībai un no otras puses- valsts interesēm?

Tas ir samērā grūti, jo tad, kad ir vārda brīvība, tā ir katra indivīda vārda brīvība. Totalitārā varā, lai ko mēs katrs domājām, mēs sapratām, ar ko mēles palaišana beigsies. Es to sapratu ļoti ātri, kad vidusskolais laikā ar klasesbiedriem izlīmējām pretpadomju lapiņas. Šodien ir pretējais, kad katrs paužam savu uzskatu kā vienīgo pareizo. Lai sabiedrība būtu sekmīga, ir nepieciešams līdzsvars starp mans un vispārības uzskats.

„Vairāk mīl to, kas nav obligāti”

Janīna Kursīte: „Daudzi tagad saka, ka cittautiešu piespiedīs mācīties latviešu valodā, bet tā – latviešu valoda - nav piespiešana, bet gan dāvana Latvijas vienošanai”. (Foto: Juris Rozenbergs)

Vai latgaliešu valodu kā atsevišķu priekšmetu vajadzētu mācīt skolās?

Tas visu laiku ir atļauts, bet tas arī nav obligāts priekšmets. Domāju, ka obligāti gan to nevajadzētu, jo Latgales skolās mācās samērā daudz bērnu no jauktajām un arī krievu vai baltkrievu ģimenēm. Diez vai viņiem obligāti ir jāuzspiež pie latviešu literārās valodas blakus mācīties arī latgaliešu rakstu valodu, kurai nav normēta runas forma?

Tas ir mūsu mūžīgais strīdu objekts ar Saeimas deputātu Juri Viļumu. Mēs abi degam par Latgali, bet viņš, kā esmu sapratusi, uzskata, ka latgaliešu valoda skolās jāpasniedz obligāti. Es uzskatu, ka vairāk mīl to, kas nav obligāts. Cita lieta, ka Latgales, bet arī citu novadu kultūrvēsturei, izloksnēm, Latgalē arī rakstu valodai varētu pievērst lielāku uzmanību, tai skaitā atrodot papildfinansējumu skolotājiem. Tieši novadi ir apliecinājums tam, ka liels nav tas, kas fiziski liels, bet tas, kas ir garīgi liels. Latvijas pūrā nozīmīgs kā latgaliešu, tā suitu un tikpat Piebalgas un visu citu pienesums.

Vai ikdienā lietojat latgaliešu valodu? Ar ko tā ir īpaša?

Gandrīz ik dienu. Saeimā latgaliski sarunājos ar saviem kolēģiem Jāni Tutinu un Juri Viļumu, telefoniski un satiekoties - ar māsu, brāli, un arī bieži braucu uz Latgali.

Vai Latgale pārkrievojas?

Kurzemē un Vidzemē bija samērā spēcīga vācu kultūras ietekme, tai skaitā valodā un sadzīvē. Bet Latgalē spēcīgāka bija poļu un tad tikai krievu ietekme. No ietekmēm neviena tauta pasaulē, pat japāņi, nav pasargāta. Toties ir svarīgi, vai ir saglabājies kodols, un Latgalē ir ļoti spēcīgs tieši latviskuma kodols.

Vai nav pārkrievošanās pēdu un liecību? Jā, ir – un daudz. Tas ir tas mantojums, kuru nevar vienā brīdī tā aizslaucīt. Bet arī krieviskais Latvijā, piemēram, vecticībnieku mantojuma daļa, ir vērtība. Tomēr svarīgi, lai tā nepārklātu latgalisko vērtību, lai šīs abas vērtības pastāvētu līdzvērtīgi. Latgaliešiem, pateicoties arī tam, ka Latgalē pastāv divas augstskolas – Daugavpils Universitāte un Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija, ka ir Daugavpils teātris, izcili amatnieki, kultūras cilvēki, izdodas negatīvos stereotipus par Latgali mazināt.

Bet arī latgaliešiem ir stereotipi par tiem pašiem „nolāpītajiem” čiuļiem. Bez stereotipiem arī nevar, bet svarīgi, lai tie būtu, ja arī uz zoba pavelkoši, bet labvēlīgi, ne ļauni. Un lai tie būtu labvēlīgi, tad ir labāk vienam otru jāzina un jāiepazīst. Tu nevari ar varu aizvilkt uz Latgali, ja tur nebūs piesaistes objektu. Domāju, ka viens no tādiem izciliem projektiem, kas realizēts Latgalē, ir Rēzeknes „Gors”, kur uz dažādiem koncertiem un sarīkojumiem brauc no visas Latvijas. Man daudzi cilvēki teikuši, ka viņi pirmo reizi Latgali iepazinuši caur „Goru”. Dod Dievs, ka klāt vēl kādi sakārtoti mākslas objekti, kā piemēram, Lūznavas muiža, un turpinātos Podnieku dienas.

„Mūsdienu cilvēks ir daudz māņticīgāks nekā 19. – 20. gadsimta cilvēks”


Runājot par politkorektumu, liekas, ka reizēm to pārāk pārspīlējam. Paši čigāni rīko Čigānu kultūras pasākumus un sevi sauc par čigāniem, bet mums viņi jāsauc romiem. Krievus dēvējam par krievvalodīgajiem. Ir ebreji, kuri saka, ka viņiem nav pretenziju, ja latvieši viņus sauc par žīdiem, kas mums atkal ir tabu vārds. Kāds ir jūsu viedoklis par šo politkorektumu, vai tas reizēm nav anekdotisks?

Piemēram, lietuviski ebrejus joprojām sauc par „žydas”. Te ir divas lietas. Viens ir pārprasts politkorektums, bet otrs, kas ir jāievēro, ja tu cieni otras tautas, otra cilvēka ciešanas. Ja zini, ka kādam cilvēkam milzīga kataklizma ir bijusi dzīvē, jūs to taču nepieminēsiet. Ja nebūtu bijis holokausta, tad nevienam nebūtu pretenziju pret vēsturisko žīda vārdu. Ja nebūtu čigānu holokausta, arī šim vārdam nebūtu ne vainas.

Tāpat – vai piecstūru zvaigzne pieder tikai padomju varai? Nē, tā pazīstama pasaulē jau nez kopš kuriem laikiem. Bet mums? Iedomājaties, ja kādos svētkos, piemēram, 18. novembrī uguņošanā sāktu šaut sarkanas piecstūru zvaigznes. Vismaz vecākai un vidējai paaudzei tas asociētos ar padomju laiku represijām un okupāciju. Ja respektē to, ko mūsu tauta izgājusi un izbridusi, mums jārespektē arī citi. Protams, tie ir kā četrstūru galda asie stūri. Varbūt izvēlēties apaļu galdu. Bet apaļš galds noved pie tā, ka mēs vispār par neko nevarēsim runāt. Un te brīžam aizejam galējībās - invalīdus pārdēvējam par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Invalīds – aizguvums no latīņu valodas un nozīmē apmēram to pašu – tāds, kas ir vājāks, neaizsargāts. Tā jau ir mitoloģija, kas rāda, ka mūsdienu cilvēks ir daudz māņticīgāks nekā iepriekšējo gadsimtu cilvēks. Mūsu senči nevairījās tieši pateikt acīs un arī skarbiem vārdiem, un tad lietas, manuprāt, notika uz labo pusi. Mēs visu iesedzam mīkstā vatē, kurā bieži ir sažņaugta dūre. No mīkstiem vārdiem skarbās lietas nekļūst mīkstākas. Un te ir sasniegta bīstama robeža visā Eiropā, ka gandrīz viss kļūst tabu, viss ir jāaizsedz. Tagad vēl arī nāk klāt personu datu aizsardzība, kas, no vienas puses, labi, no otras, var kļūst pārspīlēti. Nesen smējāmies – divas doktorantes aizstāvēja savus promocijas darbus un viņām lasa biogrāfiju: „Dzimusi tajā un tajā gadā”. Drīz par to varbūt būs tiesas darbi. Seju likuma pārkāpējam nedrīkst rādīt, uzvārdu, vārdu nedrīkst... Tad būs pasakas jāstāsta. Reiz vienā karaļvalstī viens tāds un tāds izdarīja šo un to. Bet varbūt ka praksē nebūs tik traki.

Ir arī kurioza situācija par Latvijas tradicionālajiem novadiem. Kandava, kuru saucam par Kurzemes Šveici, ir Zemgales velēšanu iecirknī un Rīgas plānošanas reģionā. Varakļānos un Atašienē viss notiek latgaliski, bet oficiāli šīs vietas skaitās Vidzemē. Suitu apdzīvotie trīs pagasti katrs atrodas savā novadā: Alsungas – Alsungā, Gudenieku – Kuldīgas, Jūrkalnes – Ventspilī. Kā uz to lūkojaties, kāpēc mēs šim absurdam pakļaujamies? Zemgali nesaucam par Zemgali, bet gan par Zemgales reģionu, Kurzeme ir Kurzemes reģions. Kāpēc nav vienkārši Latgale, Vidzeme, Kurzeme un Zemgale?

Nu, viss ir kontekstā un ietvarā. Tas ir absurds, bet gadu gaitā nācās aptvert, ka visstiprākā ir birokrātijas vara. To var lauzt tikai tad, ja, piemēram, tie paši kandavnieki rakstītu petīciju pēc petīcijas vai sapulcētos protestos kā Armēnijā. Bet laikam cilvēki ir apguruši. Inerces spēks cilvēkā ir milzīgs. Stulbības var sataisīt ļoti ātri, bet tās ir ļoti grūti izlabot. Runājot par jauno teritoriālo reformu, man gribas kā strausenei iebāzt galvu smiltīs, domājot par to, kas tur atkal var notikt. Paldies Dievam, ja tas būtu labprātīgi, kad cilvēki pieņem pārdomātus lēmumus. Neloģiski sadalīti ir suiti, jo nespēja vienoties. Tā ir viena no latviešu ne pārāk labām īpašībām, ka mēs tikai ar grūtībām vienojamies, un mūsdienās, gribi vai negribi, uzvar tas, kas spēj vienoties, atrast lielāku kopēju laukumu.

Un te jāsaka, ka latgalieši starp novadiem ir tie, kas par lietām var vienoties. Piemēram, Preiļos savākts seno un mūsdienu segu bagātīgs krājums, apkopots grāmatā – kā veltījums simtgadei. Daļu finansējuma dod novads, bet tas nav pietiekoši. Likās, ka reiz taču tā varētu būt lieta, kura mūs, politiķus, varētu vienot, ne šķirt. Apstaigāju visu Saeimas frakciju deputātus no Latgales, sākot no Nacionālās apvienības un beidzot ar „Saskaņu”, un jautāju – vai mēs varam saziedot naudu šim Preiļu segu krāšņajam apkopojumam? Šai ziņā esmu pateicīga gan Gaidim Bērziņam un Inesei Laizānei no Nacionālās apvienības, gan Jānim Urbanovičam un Andrim Morozovam no Saskaņas frakcijas, ka viņi šo ideju uzreiz novērtēja. Projektam, ja to tā var nosaukt, piekrita ziedot arī deputāti no citām frakcijām. Nu mēs taču kādreiz varam no tā politikas nežēlības teātra izkāpt! Tā ir kopziedojuma jēga pāri visam trakumam, kas sācies sakarā ar gaidāmajām vēlēšanām. Ir lietas pāri visām vēlēšanām – cilvēka dzīve, mīlestība un spēja labestīgi paskatīties vienam uz otru.

Citi šobrīd lasa

Nekur pasaulē tā nedara: kā Lembergam izdevās koncertzāli Ventspilī nosaukt par "Latviju"
Bijušo VID šefu Sončiku nekādi nesanāk izlikt no nama Majoros, kur viņš reiz iemitinājās kā elites cilvēks 8
Tautas ticējumi: laiks šajās dienās parādot, kāds būs viss rudens
Skatīt visus komentārus

Стало известно, как Анастасия Заворотнюк оказалась на грани жизни и смерти

"А кто бы не плясал?": Максим Виторган весело отпраздновал «траурную» свадьбу Собчак