Odiozais Gapoņenko kļuvis par Ždanokas biedru un uzņēmis melu pilnu filmu par lielisko Staļinu

Gapoņenko veidotajā filmā "Latvija, kuru mēs zaudējām 2" esot apgalvots, ka Staļins glābis latviešu leģionārus, bet bijušais Latvijas vadonis Kārlis Ulmanis masveidā deportējis vāciešus, atņemot viņiem zeltu un naudu, savukārt latviešu politiķis Eduards Berklavs gribējis aizliegt latviešiem precēties ar krieviem. "Nekā personīga" aptaujātie vēsturnieki norādījuši, ka lielākā daļa šajā filmā atspoguļotā ir vienkārši izdomājumi, kas izpušķoti ar arhīva kadriem.

Raidījums atzīmēja, ka Gapoņenko ir Krievijas televīziju iecienīts eksperts. Kaimiņvalsts ziņu raidījumi viņu bieži intervē par notikumiem Latvijā un vaicā viņa viedokli. Arī viņa "pētījumi" tiek analizēti Krievijas informatīvajā vidē. Pirms pāris mēnešiem Gapoņenko kļuvis Ždanokas vadītās LKS biedru.

Gapoņenko skaidro, ka neuzskata Staļinu par labo tēlu, tomēr vajagot objektīvi novērtēt vēsturiskos darbiniekus un to, ko viņi izdarīja, nevis pierakstīt viņiem to, ko viņi nav darījuši. "Es neesmu Staļina piekritējs. (..) Mērķis bija pavēstīt to patiesību, kādu es zinu, kuru atradu mākslas un dokumentālajos kadros, grāmatās galvenokārt mūsu bērniem," raidījumam taisnojies aktīvists.

NATO stratēģiskās komunikācijas Izcilības centra direktors Jānis Sārts uzskata, ka ar šo filmu Gapoņenko cenšas izpatikt Krievijas varasiestādēm, lai pretendētu uz turpmāku atbalstu, un pie reizes uzrunāt potenciālos vēlētājus. "Es domāju, ir divas mērķauditorijas. Vieni ir vecāki cilvēki, kuriem Padomju Savienība ir jaunība. Un, protams, ir vesela grupa cilvēku, kuru salīdzinošais stāvoklis padomju laikos bija vidēji labāks, nekā tas ir tagad. (..) Un otrs, protams, ir jaunieši, kas nekad nav pieredzējuši [Padomju Savienību]. (..) Ja ģimenē nav iedots konteksts šīm lietām, nav stāsti, tad var stāstīt dažādas lietas, skaistas bildes, kā cilvēki priecājušies. Un tad nav konteksta sajūtas un korelācija ar to realitāti," Gapoņenko filmas iespējamos mērķus un ietekmi komentēja Sārts.

Arī pēc Latvijas Universitātes komunikāciju zinātņu profesora Ojāra Skudras domām, filma uzskatāma par LKS kampaņas sastāvdaļu, bet stāsts par saldo dzīvi Padomju Savienībā varētu būt partijas rezerves tēma pēc tam, kad būs beigusies cīņa pret valodas reformu skolās.

Kā ziņots, gan Gapoņenko, gan Ždanokas vārds vairākus gadus minēts DP publiskajos pārskatos. DP skaidro, ka Krievijas tautiešu politika, kas oficiāli tiek veidota kā diasporas atbalsta politika, ir viens no instrumentiem Krievijas pilsoņu kopienu atbalstam ārvalstīs. DP vērtējumā, tās darbības mehānisms liecina par mērķtiecīgu šīs politikas izmantošanu ietekmes vairošanai Krievijas kaimiņvalstīs, kā piesegu izmantojot humanitāra rakstura pasākumus, kas ilgtermiņā veicina Krievijas spējas iejaukties kaimiņvalstu iekšpolitikā.

Ždanoka šā gada sākumā paziņoja par EP deputāta mandāta nolikšanu, lai iesaistītos LKS Saeimas vēlēšanu kampaņā. Viņas vietu EP tagad ieņem LKS līdzpriekšsēdētājs Miroslavs Mitrofanovs.

Pašai Ždanokai gan kandidēšana parlamenta vēlēšanās pagaidām ir liegta, jo likums paredz, ka Saeimas vēlēšanām par kandidātiem nevar pieteikt un parlamentā nevar ievēlēt personas, kuras pēc 1991.gada 13.janvāra darbojušās Komunistiskajā partijā, Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas sabiedrības glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās. Ždanoka gan minēto likuma normu ir apstrīdējusi Satversmes tiesā, kura pēc viņas pieteikuma ir ierosinājusi lietu.