Vēlreiz piedzīvot 1. septembri. Recenzija par Ivara Selecka jauno filmu "Turpinājums"

Vecmeistara Ivara Selecka dokumentālā filma seko līdzi pieciem pirmklasniekiem, kas sāk savas skolas gaitas dažādos Latvijas novados. Katram ir sava vide, ģimene, intereses un skatījums uz dzīvi. Agrie rīti, gladiolas, apjukums jaunajā vietā, milzīga mugursoma plecos un lielas bantes matos – tas ir tik ļoti pazīstams un nostalģisks.

Lietainais 1. septembris filmas sākumā, manuprāt, katram atgādinās viņa bērnību un iedurs kaut kur sirds tālākajā atmiņu nostūrītī. Filmas veidotāji rūpīgi atlasījuši dokumentālā vērojuma varoņus – tie ir apbrīnojami un līdz dziļumiem aizkustinoši bērni, par kuru vecāku dzīvēm uzzinām, tikai garāmejot. Bet, kā jau lieliskā un jūtīgā dokumentālajā kino ir pieņemts, uzzinām pietiekami, lai uztvertu katra bērna «sociālo kontekstu» un to, kāda ir viņa ikdiena.

Anastasija dzīvo Latgales laukos, Gļebs – turīgā krievvalodīgā ģimenē, Kārlis palīdz vecākiem ar lauku draugiem un vada traktoru… Katram ir savas intereses, talanti un skatījums uz notiekošo. Valda Celmiņa kamera ir neuzbāzīga, dod filmas varoņiem savu telpu, tajā pašā laikā pamazām pieejot viņiem arvien tuvāk. Un bērni pret skatītājiem ir tik pārsteidzoši atklāti, ka ir skaidrs – ar filmas veidotājiem ir izveidojusies īpaša un arī ļoti personiska saikne.

Pirmais

Filmas sākumā pats autors Ivars Seleckis, iedams pa lauku ceļu, dalās savās atmiņās par pirmajām skolas dienām. Tā ir neliela liriska atkāpe, kas it kā piešķir filmai sākuma toni. Taču pašu autoru vairs tālāk neredzam. Līdzīgi kā pirmajā septembrī – vecāki tevi aizved līdz skolai, bet tālāk jau jātiek galā pašam.
Vienīgie brīži, kad vēl fiziski sajūtam autora klātbūtni, ir pāris aizkadra interviju ar bērniem, kas, godīgi sakot, lielākoties nav pārlieku veiksmīgas tajos gadījumos, kad parādās vēlme no bērniem saņemt kādas konkrētas atbildes. Taču tad, kad filmas veidotājs ļauj bērniem pašiem runāties un stāstīt savas domas (piemēram, Anastasijas vienradžu lekcija ir fenomenāla), rezultāts ir iespaidīgāks.

Vecāki fonā

Kā jau minēju, «Turpinājumā» vecāki ir otrajā plānā, radot tikai priekšstatu par to, no kādas vides ir bērni. Taču tas, ka viņi ir klātesoši ekrānā, ļauj vērot arī paralēlo stāstu. Smalki un neuzbāzīgi ieraugām gan to, kā Gļeba stingrais un mūžam nopietnais tēvs ar neizmērojamu mīlestību vēro savu dēlu neveiksmīgā cīņas treniņā, gan kā Zanes mamma ar milzīgu lepnumu vēro savu meitu skolas koncertā.

Vecāku problēmas nevienā brīdī nekļūst par galveno, kas piesaista skatītāju uzmanību, un tādējādi «Turpinājums» veiksmīgi izvairās no riska kļūt par «sociālu komentāru» vai filmu, kas caur bērnu pieredzi patiesībā vēlas runāt par Latvijas sociālpolitisko klimatu.

Tiešām patiesi

Jāatzīst, ka, skatoties filmu, piefiksēju sevī pat nelielu cinismu, ik pa brīdim turot filmas veidotājus aizdomās par to, ka bērni tiek izmantoti kā rīks, lai runātu par ģimeniskajām vērtībām vai kaut kādu mistisku «latvietību» (ēna, kas seko visām simtgades filmām). Taču, jo ilgāks laiks paiet pēc filmas noskatīšanās, jo vairāk saprotu, ka esmu kļūdījusies.
«Turpinājums» ir patiess un sirsnīgs darbs, kas aizkustina un nemēģina «spiest uz pareizajām pogām». Ja tas arī izdodas, tad tā gluži vienkārši ir sanācis. Un prieks, ka tā.

«TURPINĀJUMS»
Dokumentālā filma,  Latvija, 2017
Režisors: Ivars Seleckis
Operators: Valdis Celmiņš

Skatītāju viedokļi

SONORA BROKA, «RIGA IFF» RADOŠĀ DIREKTORE: SIRSNĪGI UN IEJŪTĪGI
****
«Ivara Selecka dokumentālā filma «Turpinājums» ir, iespējams, vissirsnīgākais «Latvijas filmas Latvijas simtgadei» pieteikums. Rūpīgs vērojums, iejūtīga filmas veidotāju klātbūtne piecu mazo filmas varoņu dzīvēs vairāk nekā gada garumā ir vainagojusies ar skaistu rezultātu – «Turpinājums» ir neliela, bet ietilpīga mūs-dienu Latvijas mozaīka, kas atstāj nenovēršami gaišu pēcsajūtu.»

DĀRTA CERIŅA, KINO «BIZE»: LAIKA DIMENSIJAS IEMIESOJUMS
****
«Vecmeistara Ivara Selecka piecu pirmklasnieku tuvplāna vērojumā atblāzmo «Šķērsielas» triloģijas koncepcija – tas, kā reālais laiks ienāk filmas varonī un kā vēlāk pats filmas laiks ienāk skatītājā. Laika dimensija klātesoša ne tikai estētikas mezglā ar Rīgas dokumentālā kino skolas stilu, bet arī ar to, ka Selecki «Turpinājumā» interesē iekšējais laiks antropoloģijas, filozofijas un kino poētikas kategorijās.»

RAIVIS KAPLINSKIS, KINOSKATĪTĀJS: JŪTAMS SAVIĻŅOJUMS
****
«Šķita interesants skatījums uz dažādām ģimenēm, un pamanā-mās atšķirības it kā vienotā izglītības sistēmā. Filmā varēja just to saviļņojumu, kas saistās ar skolu kā vienu no pakāpieniem,
pirmajiem soļiem «lielajā dzīvē», un kā varbūt nedaudz atšķiras tas, kā to redz paši bērni un kā to uztver vecāki.»