Gide Baiba Līviņa ar šo darbu tiek galā spīdoši – var tikai pabrīnīties par viņas pacietību, humora izjūtu un spēju saglabāt mieru. “Ar švakiem nerviem šo darbu nevar darīt,” saka Baiba, kuras stāžs, vadot grupu braucienus, pārsniedz 25 gadus. Gadā viņa dodas pārdesmit ārzemju braucienos, neskaitot Lietuvu un Igauniju, un ārpus Latvijas pavada vairāk nekā 120 dienu. Ir bijis, ka atgriežas no Marokas, pāris dienas atvelk elpu un lido uz Singapūru.

Dzīvē novērots, ka ceļotāji gida teikto bieži laiž gar ausīm.

Jā, no gida stāstītā atceras pāris procentu. Ilustrācijai. Brauc pedagogu grupa, jā, jā, visu zinām! Un tad lielāko daļu neielaiž baznīcā nepiedienīga apģērba dēļ. Šo aspektu biju uzsvērusi vairākas reizes. Nākamajā dienā jau neielaida tikai četras, pārējās bija iemācījušās.

Tāpat jārēķinās ar tās valsts kārtību, kuru gatavojies apmeklēt. Kāda dāma ceļojumā uz Arābu Emirātiem bija paņēmusi līdzi tikai superīsus šortiņus dažādās krāsās, bet tur nepiedienīgi ģērbtai sievietei uzreiz nāk klāt policija. Arī pārim, kas gāja pa ielu, sadevies rokās, policisti aizrādīja, ka tamlīdzīga uzvedība šeit kvalificējas kā nepiedienīga. Labi, ka uzrunātie reaģēja ar sapratni. Protams, būtu jauki, ja musulmaņi, kuri ierodas šeit, tāpat rēķinātos ar mūsu kārtību, nevis censtos ieviest savējo.

Kādi ir sāpīgākie punkti gida darbā?

Sāpīga tēma ir dzērāji. Pēc Eiropas Savienības noteikumiem, autobuss ir sabiedriska vieta, kur alkohola lietošana nav pieļaujama. Dažs saka – bet es braucu atpūsties! Man gribas raudāt – kad jūs ejat uz teātri, jūs arī piedzeraties? Piemērs. Grupā divi čaļi, kuriem ir trīs stāvokļi – dzer, guļ vai atlej. Viņi, protams, arī smird. Mūsu sabiedrība pret alkoholiķiem ir ļoti toleranta – ļoti! Šiem dzērājiem priekšā sēdēja solīdas kundzes, kuras, kad čaļiem no pārdzeršanās kļuva slikti, sāka viņiem dot zāles. “Nu viņam vajag čurāt, šoferīt, pieturiet!” Bet mums ir grafiks, atiet prāmis, nevaram dzērāju dēļ stāties ik pa 15 minūtēm. “Ielaidiet autobusa tualetē!” Nē, dzērājus tur nelaižam – piedzīvots, ka viņi tualetē sāk pīpēt, bet autobuss nodeg ļoti ātri. Tualete ir avārijas gadījumiem – grūtniecēm, maziem bērniem.

Reiz kāds krievs, kurš nepārtraukti dzēra, sāka ķildu uz nacionālā pamata – jūs, latvieši, neprotat atpūsties, braucat kā uz bērēm utt. Aizskāra citus, filmēja, lamājās. Ģimene ar bērniem teica, ka negribot, lai bērni dzird tādus vārdus. Diemžēl neko nevarēju darīt – bija svētki, policijas iecirkņi slēgti. Lai izsēdinātu, jāsauc policija, jāgaida, brauciens kavējas. Palūdzu, lai pasažieri uzraksta sūdzību, jo – kas ir mans vārds pret dzērāja vārdu? Diemžēl visbiežāk latviešu cilvēks skatās uz otru pusi un neceļ ne ausi.

Vēl, protams, autobusā ļoti jūt higiēnas trūkumu. Ja varen apaļīgs cilvēks, caurcaurēm sasvīdis, smird pa gabalu, bet uz kaimiņa teikto – cik labi, tūlīt būs viesnīcā, varēs ieiet dušā, līksmi attrauc – ai, mazgāsies mājās! – un tas nemaz nav joks – diez kas nav! Reiz brauca blusu vecis – autobusā sāka lēkāt blusas, kuru mītnes vieta bija viņa soma. Piedevām bija arī nemazgāšanās moments. Cilvēks, kas dzīvoja ar viņu vienā istabā, bija nelaimīgs. Par rezerves līdzekļiem iegādājāmies blusu pretlīdzekli, un es pateicu – jūsu soma tiks ar to izpūsta! Iespēju protestēt viņam nedeva, es esmu pietiekami iespaidīga (smejas).

Ko var iesākt pret žūpām un nekauņām?

Viens, ko varu darīt es, otrs – ko var cilvēks, kurš par ceļojumu maksājis naudu. Viņš paņem papīru, uzraksta – man traucē atpūsties persona X, lūdzu, dariet kaut ko! – un iedod man. Var zvanīt uz firmu, var rakstīt e-pastā. Tad varonim pasaku – lūk, brīdinājums, nākamajā reizē tiksiet izsēdināts. Jā, cilvēku var noņemt no trases. Kādu pārdzērušos sievieti, kura sāka čurāt salonā, izcēla ārā un ienesa viesnīcā. Citiem nav jācieš.

Neattaisnotās gaidas – biju cerējis, bet...

Ja cilvēks saņem vairāk nekā gaidījis, tad labi. Dažs gaida sazin ko, no sērijas – ieraudzīt Parīzi un mirt! Nu un ierauga to Parīzi, kura tajā brīdī ir lietaina, dubļaina un auksta, un pretī nāk gandrīz vieni vienīgi melnādainie un arābi. Brauciens neizdevies, viss ir slikti.

Vēl. Tas, kas rakstīts programmā, ir likums, taču reizēm kādu dabas objektu nevar aplūkot laika apstākļu dēļ – piemēram, “skaists saulriets pie jūras”. Ja ir mākoņains, klientam ir pamats sūdzēties.

Pazuduši, nokavējuši, saputrojuši…

Vienmēr saku, ka šeit nav militārā nometne, bet ceļojums. Venēcijā reiz gaidījām 50 minūtes – sievietes bija iekāpušas kuģītī, kas iet pretējā virzienā. To sapratušas, viņas bija ārkārtīgā stresā – domājušas, ka būs atstātas. Tā var gadīties, un tas ir jārisina. Cita lieta, ja ir tīša nevērība. Ja pilsētā ir divi pakalni un norunāts tikties uz viena no tiem, kāds vienmēr pamanīsies stāvēt uz tā otra.

Man ir skaists stāsts par cilvēku, kurš Vīnē pazaudējās labprātīgi. Vīrietis ap 60 pusaudža gados bija redzējis filmu, kurā cilvēki fiakros (zirgu pajūgs, senāk kā taksometrs, mūsdienās tūristu priekam – Red.) vizinās pa Vīnes mežiem. Tas kļuva par viņa gaišzilo sapni, bet tajos laikos nebija ne mazāko cerību to jelkad piepildīt. Vīnē šis kungs paziņoja, ka pastaigāšoties viens, un pazuda.

Kad viņu atradām, viņš bija pārlaimīgs, jo bija piepildījis šķietami neiespējamo. Kungs bija iekāpis fiakrā, izbraucis apli, tad uzaicinājis kučieri Robertu uz alus kausu, pēc tam kučieris viņu – uz vīna glāzi. Abiem atradās daudz pārrunājama. Lai arī cilvēki, kuri apkalpo tūristus, ir lieli ciniķi, kučieris saprata, ka šis ir īpašs gadījums.

Kāda ceļotāju grupa skaļu un apnicīgu personāžu, kurš nepārtraukti uzstājās ar savu redzējumu, nodēvēja par “dežurējošo kretīnu” un, daloties pieredzē, secināja, ka pa tādam gadās vai katrā braucienā.

Cilvēkiem, dodoties ceļojumā, ir dažādi mērķi, reizēm – parādīt, ka viņš kaut kas ir. Tipisks gadījums ir pusaudzis, kuram jāizrādās, tāpēc viņš metas virsū gidam. Ir arī pieaugušie, kuri zina, kā pareizi jābrauc, kur jāapstājas, kas un kāpēc jāapskata.

Daži brauc ekskursijā, lai atlaistu – kolīdz iekāpj autobusā, tā atslēdzas. No manierēm, no uzvedības normām. Gadās personas, kurām viss ir slikti, vēlāk firma saņem sūdzības, ka viesnīcā bijis mazs dvielis, ciets spilvens... Protams, to vairs nav iespējams ne apstiprināt, ne noliegt. Allaž piekodinu – ja kaut kas nav kārtībā, sakiet uzreiz! Pēc trim dienām fakts, ka jums bijis viens dvielis uz diviem, nav labojams.

Braucienos noteikti gadās arī veselības problēmas.

Jā, ar braukāšanu pa ārvalstu slimnīcām man ir liela pieredze. Vadošā tēma ir vēderi, reakcijas mēdz būt briesmīgas. Ir ļoti svarīgi ievērot, kur var dzert krāna ūdeni, bet kur ar to nedrīkst ne tīrīt zobus, ne mazgāt augļus. Nākamā tēma ir saules apdegumi.

Arī absurdu gadījumu ir daudz, izstāstīšu dažus. Āfrikas valsts, neatliekama vēdera problēma. Lūdzu viesnīcas administratori izsaukt ātro palīdzību, meitene zvana. Kam? Kolēģei. Tad prasa, vai varot ātros izsaukt no mana telefona, viņai telefonā esot maz naudiņas. Biju šokā – kā tad ar viesnīcas telefonu? Šis neloģiskums nokāva, bet biju strupceļā. Izsaucu mūsu vietējo gidu, kurš visu nokārtoja.

Slovākijas galvaspilsētā cilvēks palika bez palīdzības, jo slimnīcā sēdēja krēsla dekorācija, kura nerunāja (vai negribēja runāt) nevienā valodā, izņemot savu dzimto. Laimīgā kārtā grupā kādam atradās zāles. Vācijā sievietei spiedošas sāpes aiz krūšu kaula. Ātrie atbild – ņemiet taksi un brauciet šurp! Par laimi, tas nebija infarkts. Ungārijā ārstam pašsaprotami jādod kukulis. Galvenais – gidam jāatpazīst sarkanais karogs, kad jāsauc ātrie.

Bijuši arī traģikomiski gadījumi. Austrijā braucam augšā kalnos, un kundze priecīgā tonī paziņo: “Vai, ziniet, man ir augsts cukurs – jebkurā brīdī var iestāties koma!” Pēc toņa sapratu, ka viņai nav ne jausmas, kas ir koma – droši vien kaut kas līdzīgs žagām. Cita grupas dāma, floriste, piedāvāja – ja kas, uztaisīšu smuku štrausu…

Jūs strādājat arī ar citu valstu tūristiem. Kā viņi atšķiras no mūsējiem?

Mūsējais, ja viss ir kārtībā, tā arī pasaka. Ja amerikānis saka, ka ir labi, tātad ir slikti. Ja saka – normāli, tad ir vienkārši briesmīgi. Ja tiešām ir labi, teiks – “exellent”! Acīs” keep smiling”, bet aiz muguras runā šausmu lietas. Tāpat viņi brīnās, kāpēc mēs staigājam drūmām sejām, bez obligātā “keep smiling”. Saku, ka mums nav attīstīta smaida muskulatūra.

Ja mūsējie citās valstīs pamēģina vietējo virtuvi, tad indieši un ķīnieši meklē tikai indiešu un ķīniešu restorānus; mūsu virtuve viņus neinteresē. Indiešus savākt vienkopus ir neiespējami, organizācija un laika jēdziens viņiem nepastāv. Katrs iet uz savu pusi, kad grib un kurp grib. Tās ir mokas. Toties pēc tam viņi teiks – man to un to neparādīja.

Filipīnieši. Izkāpjam pie Strēlnieku laukuma, visai grupai vajag fotografēties – tūlīt, tagad, pie katra staba. Mani mudinājumi paiet tālāk, kur būs skaistākas vietas, nelīdzēja. Āzijas cilvēkiem vispār galvenais ir uztaisīt bildi. Japāņi ir tālu lidojuši, viņiem ir kompaktās tūres. Paņēmu maršrutu un nesapratu, kā to vispār var izdarīt. Divas minūtes pie Brīvības pieminekļa, divas – pie Doma baznīcas, minūte – pie Pēterbaznīcas, viss, ekskursija beigusies!

Ārzemes un kabatzagļi.

Manā pieredzē visbīstamākā ir Prāga, tur darbojas ļoti augstas klases kabatzagļi. Taču runa nav tikai par kabatzagļiem. Budapeštā numuriņā nakšņoja četras dāmas, kuras nebija aizslēgušas durvis un pamodās brīdī, kad zaglis lika atpakaļ viņu somiņas. Acīmredzami istabiņā bija palaista gāze – zaglis darbojās guļošajām burtiski pie deguna, bet neviena neko nebija jutusi. Citai dāmai kafejnīcā nozaga uz krēsla atzveltnes uzkārtu somiņu ar divām mēnešalgām – neviens i nemanīja. Ja ārzemēs jūs apzog, noteikti jāiet uz policiju un jāraksta iesniegums.

Noteikti gadās arī citi nepatīkami pārpratumi.

Kā nu bez tiem! Reiz ar skolēnu grupu bijām porcelāna apgleznošanas darbnīcā. Mani pasauca malā – tā un tā, jūsu bērns nozaga trauciņu. Abas ar skolotāju domājām, ko darīt, lai nevienu velti neapvainotu. Pajautāju – vai jums kameras ir? Ir! Lūdzu, paskatīsimies! Un ko mēs redzam? Starp mūsu bērniem bija iejucis aziātu pāris, kurš arī to trauciņu paņēma.

Cits gadījums. Viesnīca. Mani izsauc un paziņo – jūsu grupas vīrietis uzmācās jaunām sievietēm. Kad apsargs parādīja bildi, izrādījās, ka tas nav mans ceļotājs; viņš bija uz labu laimi nosaucis istabas numuru. Slikti var beigties vēlme pašiem gatavot. Kādā Vācijas viesnīcā dāma uz masīvas marmora izlietnes uzlika karstu spirāli. “Marmors” izrādījās plastmasa, iekusa robs. Kaitējums izmaksāja divas viņas pensijas.

Par mūsu cilvēka apkaunojošo zagšanu viesnīcu brokastīs. Vērojot, kā tantes, bailīgus skatus apkārt metot, stūķē somiņā jogurtus un vīksta salvetēs šķiņķa šķēles, ik reizi pārņem kauns viņu vietā.

Tā notiek joprojām. Taču viena lieta, ja tu izej no zāles ar ābolu rokā, pavisam cita – sieviete piekrāmē pilnu somu, un, ejot ārā, vēl saber tajā visus sieriņus. Paskatoties uz viņu, ir skaidrs – pēckara bērns, kas cietis badu. Tad jāārstējas pie psihoterapeita, lai dabūtu šo badu no sevis laukā. Tā ir tā dēvētā padomju atrauga. Reiz firma saņēma rēķinu par pusdienu pakām. Firma rakstīja uz viesnīcu, lai precizētu, kas tās par pusdienu pakām, un saņēma atbildi – jūsu cilvēki no rīta krāmēja līdzi ēdienu. Tas ir ļoti nesmuki – kā čurāt pie staba tā vietā, lai apmeklētu tualeti.

Īpašs stāsts ir par gidu un šoferu attiecībām.

Jā, tādas ir – sākot ar draudzīgām un beidzot ar intīmām. Ir arī gidu un šoferu pāri. Gan dienesta romāni, gan tādi, ka sievai jāiet pa pasauli, jo dzīvesdraugs sameties kopā ar gidi. Dzirdēts pat par gidēm nimfomānēm, no kurām šoferi nezina, kā aizmukt. Vēl ir stāsts par komplektu “šoferis – kliente”. Gadās, ka sievietes, kuras nāk no smagiem apstākļiem, pārprot šofera profesionālo laipnību, uztverot to kā īpaši sev pievērstu uzmanību. Beidzot taču ir kāds pieklājīgi ģērbts un laipns vīrietis… Pārsvarā gan tas neizvēršas par problēmu, profesionāļi ir daudz piedzīvojuši un prot izvairīties.

Šofera un gida sadarbība ir ļoti cieša, mēdz arī atšķirties intereses. Man gadījušies arī galīgi zaļknābji, tad bijuši konflikti. Esmu saukusi šoferus aiz stūra parunāties – un arī pati esmu saukta aiz stūra parunāties. Taču ir daži vislabākie šoferi pasaulē, par kuriem labāku tiešām nav!

Kādi bijuši trakākie momenti jūsu darbā?

No senākiem laikiem. Firma nav samaksājusi par viesnīcu, un viesnīca no rīta pasaka – mēs jūs ārā nelaidīsim! Šoferi samaksāja no savas algas, ko bija saņēmuši par trim braucieniem. Arī tādi brīnumi var notikt. Vistrakākais gadījums – reiz jau biju ar visu grupu izbraukusi no Rīgas uz Franciju, kad piezvana firma un pasaka – mēs tikko iesniedzām maksātnespēju. Man bija līdzi skaidra nauda divām paredzētajām viesnīcām, par pārējām jau bija pārskaitīts, par autobusu – daļēji samaksāts. Mēs braucām...

Pirmajā vietā Maroka un gruzīnu virtuve

* Pirmā apmeklētā ārvalsts – toreizējā Vācijas Demokrātiskā Republika, bioloģijas studentu prakses laikā.

* Kā gidei pirmais brauciens bija uz Čehiju un Slovākiju, uzreiz pēc valsts sadalīšanās.

* Mīļāko valstu ir daudz, pēdējā laikā Maroka. Mīļākā vieta nav viegli nosaucama, lai būtu Parīze. Mīļākā virtuve – gruzīnu.

* No Eiropas valstīm nav būts tikai Kiprā un Islandē, Āfrikā būts trīs valstīs, tikpat Amerikā, Āzijā 16. Gribētos nokļūt Jaunzēlandē un Dienvidāfrikas Republikā.

* Visbiežāk apmeklētā ir Lietuva, gan ekskursijās, gan braucot uz Eiropu.

* Pērn visbiežāk apceļota Maroka – četras reizes, šogad jau divas.

Oops! Notikusi kļūda