Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Brazīlijas saules vietā Solanža izvēlējusies mīlestību Latvijā. Viņai te patīk. (Foto: Juris Rozenbergs)

Brazīliete Solanža iemīlējās latvietī un jau 18 gadus dzīvo Rīgā

Ziņas
2017. gada 22. oktobrī 08:02 2017. gada 22. oktobrī 08:02
Kasjauns.lv
“Mēs neesam perfekti,” par Latvijā dzīvojošajiem saka brazīliete Solanža Karlauskis (49). Tiem, kuri jūtas nedaudz samulsināti, paskaidrojums: Solanža ir dzimusi Dienvidamerikā, taču jau 18 gadus dzīvo Latvijā. Šeit viņa ir strādājusi par franču valodas skolotāju un šobrīd vada radio raidījumu, kurā klausītājus iepazīstina ar brazīliešu hitiem.

Savu auditoriju Solanža uzrunā tekošā latviešu valodā, kuras skanējumu bagātina šarmantais brazīliešu akcents. Sarunā pie tējas Solanža atzīst, ka Latvijā viņai šad tad pietrūkst saules un karstuma.

Tādas pašas mājas

Saprotams, ka mūsu mainīgais klimats, kaut arī piedāvā daudzveidīgāku krāsu un noskaņu buķeti, Riodežaneiro mūžīgo vasaru sagādāt nevar. Turklāt arī pēc teju divām Eiropas ziemeļaustrumu pusē pavadītām desmitgadēm tieksme pēc karsta klimata nav pārgājusi.

Vēl Latvijā ir problemātiski dabūt dažus specifiskus Dienvidamerikas virtuvei raksturīgus pārtikas produktus, taču tas kopumā arī viss. Citādā ziņā Latvija Solanžai ir tādas pašas mājas kā jebkuram no mums – gadu gaitā viņa pašas spēkiem ir apguvusi mūsu valodu, nodibinājusi šeit ģimeni un ieguvusi daudzus draugus.

Kopā ar latviešu tautu piedzīvoti gan treknie gadi un krīze, gan citi dzīves pavērsieni, pēc kuriem viņa spēj ar pārliecību saukt sevi par vietējo. Tamdēļ arī izteikums: “Mēs neesam perfekti.” Taču tā visa varēja arī nebūt, ja ne liktenīgais ceļojums uz Franciju, kur Solanža sastapa Aldi.

Parīzē iemīlas latvietī

Solanžas dzimtā pilsēta ir Beluorizonti. Tā atrodas aptuveni 400 kilometru uz ziemeļrietumiem no Riodežaneiro, kur viņa uzaugusi un izstudējusi par arhitekti. Pēcāk kopā ar labu draugu un kolēģi atvērts arhitektūras birojs Natalā Brazīlijas ziemeļaustrumos.

Taču 1999. gadā paņemtais atvaļinājums izvērtās par vērienīgāko pagriezienu Solanžas dzīvē. Viņa devās uz Parīzi, atpūtas brauciena laikā bija arī ieplānots nedaudz pievērsties darbam – Francijas galvaspilsētā Solanža meklēja sadarbības partnerus. Biznesā neklājās viegli, jo Brazīliju tolaik bija piemeklējusi vērienīga ekonomiskā krīze.

“Kādā no atvaļinājuma dienām mēs ar draudzeni sēdējām istabā, dzērām vīnu un baudījām noskaņojumu. Piepeši viņa paziņoja, ka viņai ir ielūgumi uz kādas izstādes atklāšanu, kuru organizē Brazīlijas vēstniecība Francijā. Līdz brīdim, kad bijām ārā pa durvīm, sākās lielas lietusgāzes, un kādu brīdi nespējām izlemt – atgriezties atpakaļ istabiņā pie vīna vai tomēr doties ārā,” atminas Solanža.

Beigās tomēr izlemts, ka daudz interesantāk būtu paviesoties sabiedrībā. “Brīdī, kad pārliku pirmo kāju pāri galerijas slieksnim, es ieraudzīju Aldi. Atceros, ka savai draudzenei, tolaik vēl jokojot, teicu, ka tas būs mans vīrs. Tā arī viss sākās,” atklāj Solanža.
Aldis tolaik bija diplomāts Latvijas vēstniecībā Francijā. Saviesīgā pasākuma rīkotāji abus iepazīstinājuši tikai brīdī, kad Aldis jau devies projām.

“Tajā brīdī paziņoju, ka vēlos ar viņu parunāt par kādu projektu. Piebildu, ka man būtu interesanti uzzināt vairāk par Latviju un noskaidrot, vai mūsu valstis varētu sadarboties kultūras jomā. Tas gan bija ar patiesu nolūku sastrādāties, nevis vienkārši iepazīties tuvāk!” smej Solanža.
Abu šķietami lietišķā komunikācija noveda pie mazāk lietišķām un neformālām tikšanās reizēm, un jau pēc mēneša Aldis bija gatavs apprecēt Solanžu.

Atvaļinājums noved pie kāzām

“Mēs abi zinājām, ka pie šī lēmuma esam nonākuši salīdzinoši ātri, taču tajā visā bija arī citi rosinoši faktori – mēs nebijām pārlieku jauni, mums bija sava dzīve katram savā valstī,” skaidro Solanža.

Šāda situācija nozīmējusi, ka, lai paliktu viens otram blakus, būs nepieciešams sakārtot abu mīlestības romantiski juridisko pusi – stāties laulībā.

“Parīzē ierados 1999. gada decembrī, Aldi satiku februārī, martā izlēmām precēties un 2000. gada jūlijā jau bijām vīrs un sieva! Līdz tam bijām pārliecinājušies, ka esam gatavi pieņemt gan labās, gan sliktās otra cilvēka īpašības. Mammai vēl pirms kāzām kādā dienā paziņoju, ka tuvākajā laikā vai nu atgriezīšos mājās, vai nu precēšos! Mamma izturējās saprotoši,” pasmaida Solanža.

"Maniem bērniem te ir nodrošināta skola. Te ir nesalīdzināmi mazāk vardarbības. Un mums ir lielisks ģimenes ārsts," par dzīvi Latvijā teic Solanža. (Foto: Juris Rozenbergs)

Tā trīs mēnešus ilgs atvaļinājums Eiropā beidzās nevis ar atgriešanos ikdienas rutīnā, bet gan ar iesoļošanu pilnīgi citādā dzīvē un jau kopā ar vīru. Par savām mājām jaundibinātā ģimene izraudzījās Latviju.

Latvijā cilvēkiem aug pašiem savi tomāti

Ja Solanžai prasa, ar ko brazīlieši atšķiras no latviešiem, viņa atbild – ar enerģiskāku raksturu, atvērtību un tendenci smaidīt, par spīti ikdienas likstām. Taču latviešiem esot vairums citu apbrīnojamu īpašību – to starpā arī mīlestība pret dabu, kuru Latvijā, pēc viņas novērojumiem, tur īpašā godā.

“Kad bērnībā dzīvoju Brazīlijā, man šķita, ka piens nāk no piena pakām veikalos. Pārceļoties uz dzīvi Latvijā, sapratu, ka šejienieši dzīvo pilsētas dzīvi, taču tajā visā atrod laiku un iespējas, lai periodiski atgrieztos pie dabas un nepastarpināti baudītu tās veltes. Pēkšņi es sastapu cilvēkus, kuriem ir pašiem savas ābeles, tomāti un viss cits, ko es parasti pirku veikalā. Varbūt jums tas šķiet pašsaprotami, taču es to ļoti novērtēju. Kad grasījos precēties ar Aldi, daži latvieši man teica, ka es esot traka, ka es taču zinot, kādi ir latvieši – drūmi cilvēki! Atbildē palūdzu, lai ļauj man pašai jūs labāk iepazīt,” stāsta Solanža.

Lūdzu, zirnekļus bundžiņā!

Jaunlaulātajiem ierodoties Rīgā, Solanža bija gaidībās. Viņas paziņu loks sākotnēji bija Alda tuvākie draugi un kolēģi. “Atbraucu šurp gada tumšajos, aukstajos mēnešos. Ceļā no lidostas uz Rīgu pamanīju vecas, šķietami sapuvušas mājas. Pie sevis nodomāju, ka nu tik būs interesanti... Pirmie iespaidi nedaudz satrauca, taču pavisam drīz mēs ar Aldi devāmies apciemot viņa radus un draugus. Visi šie cilvēki mani momentā pieņēma kā ģimenes locekli, un nu jau ilgu laiku viņi ir arī mani draugi – dažreiz pat šķiet, ka biedrojos ar viņiem vairāk nekā Aldis!”

Gaidot bērniņu, viņi mēdza piezvanīt un apjautāties, kā Solanžai klājas. Sarunas gan tolaik tik viegli nepadevās, jo viņas latviešu valodas prasmes bija gribu, negribu, jā, nē līmenī.

Taču valodas prasmes Solanža apņēmās uzlabot vēl pirms atceļošanas uz Latviju: “Pirms kāzām teicu Aldim, ka vēlos iemācīties viņa valodu. Aldis man uzdāvināja kādu brīnišķīgu grāmatu, kuru pašlaik grāmatnīcu plauktos vairs nevar atrast – Do It In Latvian (Dari to latviski). Tur bija ļoti daudz labu vingrinājumu, un, kamēr Aldis strādāja, es sēdēju mājās un mācījos. Vakaros devu vīram pārbaudīt – ja bija pareizi, man pienācās buča, ja nē, tad diemžēl nē!”
Valodas apguvi veicināja arī apkārtējā vide – pastaigas pa pilsētu, dzīve līdzās Aldim, dažnedažādi ikdienas darbi. Nav trūcis arī amizantu pārpratumu un humora.

“Reiz veikala pārdevējai pateicu: “Man, lūdzu, zirnekļus bundžiņā!” Citā dienā devos uz veikalu ar lapiņu, uz kuras bija uzrakstīts, ka man vajag sērkociņus. Pa ceļam šie vērtīgie pieraksti kaut kur pazuda, un es pie kases biju spiesta žestikulēt, atdarināt sērkociņa aizšķilšanu, līdz citi rindā stāvošie beidzot uzminēja, ko man vajag. Tā nu man sākumā gāja – pat ja ar Aldi bijām restorānā, ēdienu, kaut arī reizēm kļūdaini, sev pasūtīju pati.”

Amatieru teātris palīdz iejusties

Pa šiem gadiem Solanžas latviešu valodas prasmes auga, strādājot par sekretāri Latvijas vēstniecībā Portugālē, kur abi kādu laiku dzīvojuši. Darbs bija ļoti atbildīgs – katrs telefona zvans no Latvijas mudināja sasparoties. Pēc atgriešanās Solanžai ar turpmāku integrāciju palīdzēja teātra spēle.

Latvijā cilvēkiem aug pašiem savi tomāti! Solanžu tas sākumā izbrīnījis. (Foto: Juris Rozenbergs)

“2007. gadā pēc atgriešanās no Portugāles iestājos amatieru teātrī Vecpilsēta. Mani uzaicināja režisore Edīte Neimane. Tas bija viņas mēģinājums veicināt manu integrāciju, kas beigu beigās izrādījās ļoti veiksmīgs,” atzīst Solanža. Kādā no pagājušajiem gadiem viņa pat ieguvusi labākās amatieru teātru aktrises balvu par Zeldas Fidžeraldas lomu lugā Ilūzijas.
Solanža prot piecas valodas (portugāļu, spāņu, angļu, franču un latviešu) un pāris gadus ir strādājusi par franču valodas skolotāju Rīgas Franču licejā. Atstāt šo darbu nācies problēmu dēļ ar balssaitēm, taču viņa priecājas, ka šajā laikā ieguvusi daudzus draugus.

Otrdienu vakaros radio ēterā

Kādā brīdī Solanža pamanījās nonākt pat radio. Reiz Berlīnē viņa satika draudzeni, kura strādā radio NABA. Vārds pa vārdam, un pavisam drīz, 2013. gada rudenī, tapa pirmais Solanžas un kolēģa Ata Zābera raidījums "Conexão FM Brasil".

“Atzinos draudzenei, ka man ļoti patīk viņas raidījums. Viņa piedāvāja mani iepazīstināt ar radio vadību, un pēc aptuveni divām nedēļām man jau bija jādomā, par ko es stāstīšu savā pirmajā raidījumā!” ar sajūsmu atceras Solanža. Viņas pārraidē dzirdama mūzika, kura tapusi Brazīlijā. Ēterā Solanža ir dzirdama katru otrdienu no pulksten 21 līdz 22.

Droši un mīlēti

Šobrīd Solanža mīt dzīvoklī Rīgas centrā. Kopā ar Aldi viņai ir divi bērni, Rihards (17) un Sofija (14). Ģimene Latvijā ir uz palikšanu, un tam, kā paskaidro viņa pati, ir pulka labu iemeslu: “Mana mamma savulaik mēdza man jautāt: “Solanža, tu negribi atpakaļ?” Es atbildēju, ka negribu, un paskaidrošu, kādēļ. Šeit Latvijā mani bērni jūtas pieņemti. Mums cita starpā ir fantastisks ģimenes ārsts, kurš zina visas mūsu nianses un veselības īpatnības. Šeit maniem bērniem ir nodrošināta arī skola un grāmatas, kā arī ir nesalīdzināmi mazāk vardarbības nekā Brazīlijā. Šeit mēs jūtamies droši un mīlēti.”

Sadarbībā ar:

Citi šobrīd lasa

Kad krīti, Dievs paliek apakšā roku. Saruna ar Helgu Dancbergu par viņas dzīves spilgtākajām lappusēm
15 tūkstoši kilometru pašu gatavotā mājā uz riteņiem - Kristīne Virsnīte ar ģimeni dodas dullā ekspedīcijā uz Āfriku 3
Šī meitene izskatās ļoti skaista, ja vien nezina, ka viņa ir Argentīnas prezidenta dēls 7

Инсайдер: Елизавета II потеряла контроль над Букингемским дворцом

Михаил Боярский о своем здоровье: "Я достаточно старый и немощный человек"