Ebreju frizieris tiek pie prāvas sāpju naudas, jo viņam liedza strādāt sabatā. Vai tas iespējams arī Latvijā?

Cilvēktiesību tiesa nolēma, ka frizētavas īpašniecei Īrisai Gressijai 54 gadus vecajam frizierim Ričardam Zilbergam kā kompensācija jāizmaksā 10 000 dolāru, jo viņa savam darbiniekam aizliegusi strādāt sestdienā, to pamatojot ar reliģiskiem apsvērumiem, tādējādi pārkāpjot Kanādas likumu par reliģijas brīvību, vēsta Kanādas prese.

Zilbergs, nepakļaujoties darba devējas aizliegumam, frizētavu atvēra sestdienās un apkalpoja klientus, jo tas viņam esot bijis izdevīgi – sestdienās salonā bija lielāks klientu pieplūdums nekā parastajās darba dienās. Savukārt Gressija ne vienu reizi vien Zilbergam pārmeta, ka nedrīkst strādāt dienā, kad to aizliedz jūdu Svētie Raksti. Par to Zilbergs sūdzējās vietējiem cilvēktiesību institūcijām.

Pirms diviem gadiem Kvebekas provinces Cilvēktiesību komisija nolēma, ka Gressija ir nodarījusi kaitējumu Zilbergam un viņai darbiniekam jāizmaksā 15 000 dolāru liela kompensācija. Bet šim lēmumam bija tikai rekomendējošs raksturs un skaistumkopšanas salona vadītāja attiecās izmaksāt kompensāciju.

Zilbergs nelikās mierā un turpināja sūdzēties, līdz Cilvēktiesību tiesas, kuras lēmums nav pārsūdzams, nolēma piespriest viņam 10 000 dolāru kompensāciju, jo frizētavas īpašniece pārkāpusi likumu par ticības brīvību.

Pēc tiesas Zilbergs paziņoja, ka taisnība triumfējusi un viņam kā ebreju pēctecim, kas mīl savu tautu un tās tradīcijas tagad ir visas tiesības rīkoties tā, kā uzskata par vajadzīgu.

Problēmas ir nevis frizētavas īpašniecei, bet gan frizierim Zilbergam

Latvijas ebreju reliģiskās draudzes „Šamir” rabīns Menahems Barkahans portālam Kasjauns.lv pastāstīja, ka pēc jūdu reliģiskajām tradīcijām ebreju svētajā dienā – sabatā ir aizliegti visi darbi, piemēram, kurt uguni vai braukt ar automašīnu. Protams, arī Izraēlā sestdienās strādā, piemēram, savus darba pienākumus veic policisti un ārsti, bet tas ir saistīts ar cilvēku veselības un dzīvības glābšanu, un to rabīni atļauj. Tomēr darbs skaistumkopšanas salonā nav saistīts ar cilvēku dzīvības glābšanu un tas nav pieļaujams.

 „No laicīgo likumu viedokļa šāds darbs, protams, nav aizliegts, bet no reliģiskā viedokļa tas nav pieļaujams. Un šajā Kanādas gadījumā tā nav vis frizētavas īpašnieces problēma, bet gan ebreja friziera problēma. Problēmas ir ebrejam, kurš sabatā neievēro reliģiskās tradīcijas. Ja viņš grib strādāt sabatā, tad lai meklē darbu, kur netiek ievērotas ebreju tradīcijas, un Kanādā, manuprāt, tam nevajadzētu būt problēmām”.

Latvijā aizliegta darbinieka diskriminācija pēc reliģiskā principa

Latvijā nav tādu precedentu, ka kāds būtu sūdzējies par darba devēju par to, ka viņš aizliedz darbiniekam strādāt reliģisku iemeslu dēļ. Tā kā šo situāciju var vērtēt tikai tīri teorētiski.

Valsts darba inspekcijas Darba tiesību nodaļas Konsultatīvā centra vadītāja Zaiga Strode portālam Kasjauns.lv norādīja: „Diskriminācija Latvijā aizliegta, jautājumi par diskriminācijas aizlieguma un atšķirīgas attieksmes aizlieguma pārkāpumiem ir tiesas kompetencē. Savukārt par Kanādas tiesu praksi komentārus varētu sniegt politikas veidotāji - Labklājības ministrija”.

Labklājības ministrijas Komunikācijas nodaļas sabiedrisko attiecību speciālists Egils Zariņš Kasjauns.lv pastāstīja:

„Kanādas tiesu praksi Labklājības ministrija nekādi komentēt nevar. Vēl vairāk - to nevar neviena Latvijas valsts pārvaldes iestāde. To, iespējams, var darīt praktizējoši juristi vai akadēmiskie mācībspēki. Kas attiecas uz iespējamu līdzīgu situāciju Latvijā, varam paskaidrot sekojošo:

Darba likumā  aizliegta atšķirīga attieksme pret darbinieku atkarībā no reliģiskās pārliecības. Ja strīda gadījumā darbinieks norāda uz apstākļiem, kas varētu būt par pamatu viņa tiešai vai netiešai diskriminācijai, darba devēja pienākums ir pierādīt, ka atšķirīgās attieksmes pamatā ir objektīvi apstākļi, kas nav saistīti ar darbinieka reliģisko pārliecību vai arī to, ka darbinieka piederība pie noteiktas reliģiskās, pārliecības ir attiecīgā darba veikšanas vai attiecīgās nodarbošanās objektīvs un pamatots priekšnoteikums.

Ja darbinieks uzskata, ka pārkāpts atšķirīgas attieksmes aizliegums, vispirms jāvēršas pie darba devēja. Gadījumā, ja sarunu ceļā vienošanos ar darba devēju nevar panākt, darbiniekam ir tiesības vērsties tiesā savu aizskarto interešu aizstāvībai”.

Darbinieku nedrīkst atlaist no darba neticības dēļ

Savukārt Tiesībsarga biroja Sociālo, ekonomisko un kultūras tiesību nodaļas ekspertu viedokli Kasjauns.lv pauda biroja pārstāve Madlēna Vahere:
 
„Tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību ir nostiprinātas gan starptautiskajā, gan nacionālajā normatīvajā regulējumā – tās noteiktas ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 18. pantā, ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 18. pantā, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 9. pantā, Latvijas Republikas Satversmes 99. pantā.  Šīs tiesības ietver brīvību mainīt savu reliģisko pārliecību vai ticību un nodoties savai reliģijai vai ticībai kā vienatnē, tā kopā ar citiem, piekopjot kultu, izpildot reliģiskas vai rituālas ceremonijas un sludinot mācību. Vienlaikus reliģiskās pārliecības brīvība ietver arī tiesības neticēt un nepraktizēt ticību, ja persona to nevēlas (to ir atzinusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa).

Satversmē nostiprinātās cilvēktiesības atrodas savstarpējā mijiedarbībā. Tā Satversmes 99. pantā nostiprinātās tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību ir interpretējamas kopsakarā ar 91. pantā nostiprināto vienlīdzības un diskriminācijas aizlieguma principu. Vienlīdzības princips ir nostiprināts arī Darba likuma 7. panta pirmajā daļā, kas noteic, ka „ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī uz taisnīgu darba samaksu”. Savukārt Darba likuma 7. panta otrā daļa papildus paredz ievērot diskriminācijas aizliegumu, nosakot, ka „šā panta pirmajā daļā paredzētās tiesības nodrošināmas bez jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas – neatkarīgi no personas rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem”.

Latvijas Republikas Satversmes tiesa 2005. gada 14. septembra spriedumā lietā Nr.2005-02-0106 ir atzinusi, ka diskriminācijas aizlieguma principa būtība novērst iespēju, ka demokrātiskā un tiesiskā valstī, pamatojoties uz kādu nepieļaujamu kritēriju, tiktu ierobežotas  personas  pamattiesības. Tas nozīmē, ka neviens darba devējs nedrīkst ierobežot personas tiesības uz dabu, pamatojoties uz to, ka personai ir cita reliģiskā pārliecība vai persona ir neticīga.
 
Noslēdzot darba līgumu, darba devējs un darbinieks vienojas par veicamajiem darba pienākumiem, darba samaksu un darba kārtību, kas darbiniekam jāievēro. Darba likuma 56. panta otrajā daļa darba devējam ir noteiktas tiesības darba līguma ietvaros ar saviem rīkojumiem precizēt darba kārtības noteikumus, tai skaitā darba laika organizāciju, darba nedēļas ilgumu un tā tālāk. Tomēr, precizējot darba kārtības noteikumus, darba devējam jāņem vērā tas, ka saskaņā ar Darba likuma 6. panta pirmo daļu nav spēkā darba devēja izstrādātie noteikumi, kas pretēji normatīvajiem aktiem pasliktina darbinieka tiesisko stāvokli. Līdz ar to, ja darba devējs savas reliģiskās pārliecības dēļ vienpersoniski groza darba kārtības noteikumus darbiniekam, kuram ir atšķirīga reliģiskā pārliecība vai kurš ir neticīgs tā, ka tiek pasliktināta darbinieka ekonomiskā situācija, tad šādu grozījumu spēkā esamība ir apšaubāma. Šādā gadījumā darbiniekam būtu ieteicams vispirms izrunāt jautājumu par rīkojuma tiesiskumu ar darba devēju. Ja darbinieka un darba devēja savstarpējo pārrunu ceļā risinājumu neizdodas panākt, tad darbinieks savu tiesību aizsardzībai var vērsties Valsts darba inspekcijā, Tiesībsarga birojā vai tiesā, Civilprocesa likumā noteiktajā kārtība ceļot prasību par darba devēja rīkojuma atzīšanu par spēkā neesošu.
 
Darba devējam ir tiesības uzteikt darba līgumu vienīgi pamatojoties uz apstākļiem, kas noteikti Darba likuma 101. pantā. Darbinieka atlaišana, pamatojoties uz to, ka viņš ir neticīgs, neatbilst normatīvajam regulējumam un nav pieļaujama. Darbinieka atšķirīga reliģiskā pārliecība vai neticība nevar būt par pamatu viņa atlaišanai. Gadījuma, ja tas tomēr ir noticis, lai konstatētu to, ka darba devēja uzteikums nav tiesiski pamatots un darba tiesiskās attiecības juridiski nav izbeigušās, personai ar attiecīgu prasības pieteikumu Darba likumā noteiktajos termiņos jāvēršas vispārējās jurisdikcijas tiesā.”